Iepazinās… bērēs. Kalniņu ģimenes valsis 33 gadu garumā 0
Viņai bija deviņpadsmit, viņam – divdesmit viens gads, kad abi satikās un neprātīgi iemīlējās. Viņi nespēja viens bez otra iztikt, katra stunda bez mīļotā šķita mūžību gara. Kaut vecākiem bija iebildumi pret agrām laulībām, jo vispirms taču jāiegūst augstākā izglītība, lai dzīvē var nostabilizēties, Kristiāna un Mārtiņš Kalniņi 1986. gada 26. septembrī Rundāles pilī dejoja savu kāzu valsi. Būt kopā tik daudz gadu ir dzīves dāvana un iespēja otru iemīlēt visos līmeņos, viņi uzskata.
Kļūsti mazliet nenormāls
Abi pirmoreiz satikās Kristiānas vecmāmiņas bērēs. Tādā skumjā brīdī domas, protams, ir pievērstas pavisam kam citam, tāpēc nekādu iespaidu viens uz otru neatstāja. Īstā tikšanās notika mazliet vēlāk, kad Kristiāna pēc medicīnas skolas beigšanas gatavojās iestājeksāmeniem Rīgas Medicīnas institūtā un vajadzēja uzspodrināt zināšanas ķīmijā un fizikā. “Mārtiņš kļuva par manu privātskolotāju. Viņš jau studēja medicīnu, bija otrā kursa students,” atceras Kristiāna un neslēpj, ka mācīšanās drīz vien atvirzījusies otrajā plānā. “Pamazām sajutu, ka privātstundas ir tikai iemesls, lai es varētu satikt Mārtiņu.”
Bijusi sajūta – viņš ir īstais cilvēks manā dzīvē.
Mārtiņš, atsaucot atmiņā jūtu dzimšanas laiku, atzīst, ka tas bijis skaisti, spēcīgi un intensīvi. “Psihologi to apraksta kā strauju iemīlēšanos, kurai cilvēks tiek pakļauts pilnībā – gan domas, gan maņas, kad pazūd laika izjūta. Droši vien no malas tas izskatījās diezgan traki, jo iemīlējies cilvēks kļūst mazliet nenormāls. Bet man tā nešķita. Tas bija skaisti! Es katram novēlu kaut ko tādu piedzīvot vismaz reizi mūžā!”
Kristiāna šķitusi sievišķīga, gudra, simpātiska, citādāka nekā vairākums meiteņu, ar oriģinālu viedokli par daudz ko, ar kaut kādu savu noslēpumu, pat mazliet mistiska. “Mēs tikāmies katru dienu. Tas bija izdzīvošanas jautājums,” atskatoties uz attiecību pirmsākumiem, secina Mārtiņš.
“Iemīlēšanās gan dod spēku, gan arī to atņem. Mainās prioritātes. Paldies Dievam, ka man pietika apņēmības turpināt studijas augstskolā un pabeigt tās. Medicīnu es nespēju pamest, jo tā bija mans sapnis, mērķis, uz ko tiekties.”
Mārtiņš saka – abu vecāku bažas par to, kāpēc tik jauniem jāprecas, šodien viņam, trīs bērnu tēvam, esot ļoti labi saprotamas. Ja vēsture atkārtotos, viņš reaģētu tieši tāpat kā savulaik abu vecāki. “Tas mīlestības ugunskurs bija tik spēcīgs, ka nekas mūs nespētu apturēt. Ja būtu vajadzīga revolūcija, droši vien tā notiktu. Mēs būtu cīnījušies. Bet, par laimi, revolūcija nebija vajadzīga.”
Vispirms dzīvojuši pie vecākiem, kas nav bijis viegli. Kad pēc kāzām radusies izdevība tikt pie sava mājokļa, to, daudz nedomādami, izmantojuši.
Pēc rozā briļļu posma sākas dzīve
“Mēs esam izgājuši cauri vairākiem kopdzīves posmiem, daudz ko esam mācījušies un pārvarējuši, pieredzējuši arī krīzes,” Kristiāna ir atklāta.
Taču pamazām rozā brilles krīt, kaut ļoti negribas, lai tā notiktu. “Tas ir dabiski, jo attiecības pāriet nākamajā līmenī. Kad esi kaut ko sapratis, kaut ko iemācījies, vari doties uz nākamo mācību līmeni,” secina Kristiāna. “Mīlestība un kaislība ir ļoti būtiska saistviela, un šajā rozā briļļu posmā ir svarīgi saaugt veselīgā veselumā vienam ar otru. Svarīgi izveidot savu mantru – esmu laimīga, ja tu esi laimīgs. Man šķiet, ka tas mums izdevās.”
Pirmie desmit kopdzīves gadi Kalniņiem bijuši ļoti intensīvi: pasaulē nāca abu trīs atvases, pašu rokām iekārtoja savu ģimenes ligzdu, studēja, strādāja, mācījās veidot harmoniskas attiecības gan viens ar otru, gan sadzīvot ar vecākiem.
“Bērni attiecībās ienes milzum daudz mīlestības un vienlaikus milzum daudz nemiera un pārbaudījumu,” daudziem pazīstamu situāciju raksturo Kristiāna.
“Mārtiņš sākotnēji atzina patriarhālo ģimenes modeli – vīrietim jābūt maizes pelnītājam, ģimenes apgādniekam, bet sievietei – pavarda pieskatītājai. Taču kādā brīdī sajutu, ka, ilgstoši atrodoties viena mājās ar trim bērniem, sāku apsīkt. Man pietrūka citas vides, citu cilvēku, citas pieredzes, lai gūtu iedvesmu. Sieviete ir tā, kas ģimenē ienes mieru, mīlestību un harmoniju. Bet, lai varētu dot, ir jāsaņem pašai.”
Aptvērusi, ka kaut ko nozīmīgu bērnu audzināšanā palaidusi garām, taču savām atvasēm varam dot tikai to, ko zinām paši. Vispirms Rīgas Stradiņa universitātē apguvusi bakalaura studiju programmu “Māszinības”, kur īpaši saistījusi psiholoģija, pēc tam studijas turpinājusi maģistrantūrā, kur apguvusi deju un kustību terapiju.
“Sākumā mums pietrūka Kristiānas, jo bijām pieraduši, ka pārnākot tiekam sagaidīti ar maltīti un citādi aptekalēti. Taču drīz vien tas šķita otršķirīgi. Jo cilvēks, kas mācās, kļūst apkārtējiem interesantāks. Viņš gūst jaunus iespaidus, jaunus kontaktus, jaunus paziņas, kļūst pašapzinīgāks.”
Pāra attiecības uzlabo deja
“Mums nav nekādu tiesību citiem dot padomus, bet padalīties ar savu pieredzi gan varam,” uzskata Mārtiņš. “Ģimenes galvenie balsti ir savstarpēja cieņa, otra sajušana un pieņemšana. Noteikti nedrīkst mētāties ar vārdiem, jo otram var sāpīgi nodarīt pāri pat ar nejauši izteiktu vārdu vai frāzi. Kristiānai piemīt saskarsmes talants. Viņas teiktais neizklausās kā pārmetums, jo sakāmo prot ietērpt konstruktīvā formā. Ja otrs dzird pārmetumus, viņš uzreiz sabožas, grib pretoties. Tā ir veltīga enerģijas šķiešana!”
Jau kādu laiku Kristiāna Kalniņa vada biodanzas jeb biodejas nodarbības. Tā ir personības attīstību veicinoša metode, kas izmanto kustību un deju. Uzlabojas garīgā un fiziskā veselība un arī saskarsme ar citiem.
Uz nodarbībām nāk cilvēki, kuri vēlas iemācīties labāk justies savā dzīvē. Ir tādi, kuri biodejas grupā atraduši viens otru un izveidojuši attiecības, ir bijuši pāri, kuri nodarbībās dzīvesbiedru ieraudzījuši citā gaismā un sapratuši, ka vēl viss kopā būšanas potenciāls nav izsmelts. Jo laulība – tā ir augšana kopā.
Šobrīd Kalniņiem jāpārkāpj jaunā attiecību fāzē. “Tagad, kad abi dēli un meita ir pieauguši, sapratām, ka mums abiem ir grūti tikt vaļā no uzrunas “tētis” un “mamma”. Mācāmies viens uz otru palūkoties ar jaunām sajūtām – kā vīrietis un sieviete, un mums palīdz arī kopīgie biodeju vakari. Ja spējam pieņemt to, ka mums nav jāpārveido otrs kā ērts sev, bet jāpriecājas par viņa vēlmēm un sapņiem, par sasniegumiem, par attiecībām ar citiem cilvēkiem, turklāt saglabājot mīlestību, šo pāra saistvielu, tad kopdzīves laikā var pārkāpt pāri daudzām personiskajām un attiecību krīzēm,” savu pārliecību pauž Kristiāna.
“Mīlēt otru nozīmē arī mīlēt sevi un cienīt savu izvēli. Es biju tā, kas teica “Jā!” mūsu attiecībām. Un esmu pateicīga un laimīga, ka Mārtiņš no visām sievietēm izvēlējās tieši mani!”