Ko par latviešiem atklāj publiski izvietotie teksti pilsētā? Saruna ar sociolingvisti Solvitu Berru 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katru dienu, staigājot vai braukājot pa pilsētu, lasām tās zīmes. Kad pilsēta pierasta un pazīstama, tās pat lāgā nepamanām, taču tas nenozīmē, ka zīmju nav. Filoloģijas doktore, sociolingviste SOLVITA BERRA (bij. POŠEIKO) zīmes pamana, apkopo un analizē.
Solvitas Berras pēcdoktorantūras pētījumam dots garš un laja acīm diezgan sarežģīts nosaukums: “Pilsētu lingvistiskā ainava kā daudzpusīgs resurss Baltijas valstīs: valodnieka, uzņēmēja un studenta perspektīva”.
Projektu īstenojot, analizēti vairāk nekā 15 000 lingvistiskās ainavas zīmju vairākās Baltijas valstu pilsētās, liela daļa no tām – Rīgā. Ko tās atklāj par mūsu pilsētvidi un mums pašiem?
Vispirms laikam jālūdz, lai mazliet vienkāršākā valodā paskaidrojat, kas īsti ir lingvistiskā ainava.
S. Berra: Vienkārši sakot, lingvistiskā ainava ir apdzīvotā vietā redzamie publiski izvietotie rakstveida teksti vienā vai vairākās valodās. Tajā iekļaujas, piemēram, grafiti, sludinājumi, tās varētu būt digitālās reklāmas, protams, afišas.
Var teikt, ka lingvistiskā ainava ir visu tekstu kopums, arī ielu nosaukumi, norāžu zīmes – viss, ko varam redzēt un izlasīt pilsētu ielās, ir lingvistiskās ainavas teksti.
Un jūs šī joma ieinteresēja, jo…
Šos tekstus var skatīt no ļoti dažādiem aspektiem. Kā valodnieci mani pirmkārt interesē, kuras valodas ir svarīgas šajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, arī kaimiņvalstu pilsētās. Kuras valodas cilvēki izvēlas lietot, ar kurām viņi sevi vai savu uzņēmumu identificē, vai zina, kā valodu lietojums tiek regulēts normatīvajos aktos, vai arī vienkārši raksta, ko vēlas.
Tāpat interesanti, kā šajos tekstos tiek atainoti nozīmīgi notikumi, teiksim, Covid-19; kas notiek vienā vai otrā pilsētas vietā, kā cilvēki publiskajā telpā komunicē, kā nodod ziņas, kā tās saņem, kurus līdzekļus izmanto komunikācijai.
Publiskie teksti vienmēr saistīti ar identitāti, tie atklāj, vai identitāte ir lokāla vai mēģināts veidot starptautisku tēlu – kolektīvu identitāti plašākā mērogā. Tāpat reklāma, publiskie teksti, kas kaut ko reklamē – uzņēmumus, politiskās partijas vai pat cilvēkus.
Lingvistiskās ainavas funkcijas ir ļoti plašas, tās gan parāda identitāti un valodas simbolisko vērtību, gan arī veidu, kā tiek komunicēts ar cilvēkiem – gan vietējiem, gan iebraucējiem. Tieši tas ir ļoti interesanti.
Esat iezīmējusi trīs perspektīvas, kurās analizējat lingvistisko ainavu. Par valodnieka perspektīvu aptuveni skaidrs, bet kā atšķiras uzņēmēja un studenta perspektīva?
Sociolingvistika ir ļoti plaša joma, taču pēcdoktorantūras periods ir tikai trīs gadi, tādēļ izvēlējos trīs virzienus. Mani kā valodnieci visvairāk interesē tas, kā valodas politika un valodas pārvaldība izpaužas praksē, par to gatavoju zinātniskos referātus, publikācijas, kā arī monogrāfiju par valodu vidē kā sociālu fenomenu.
Īsumā, kā valodas lietojums tiek plānots, regulēts un pārraudzīts, ko atsevišķi cilvēki vai institūcijas dara, ja kaut kas nepatīk valodas lietojumā vai grib ko mainīt, kādas stratēģijas izmanto sava viedokļa aizstāvēšanai, lai valodas lietojumu mainītu vai, tieši pretēji, atstātu nemainīgu.
Piemēram, ja man kā privātpersonai nepatīk kāds uzraksts, kā es reaģēju – rakstu Valsts valodas centram, publicēju ierakstu sociālajos tīklos, runāju ar uzņēmēju, kurš to izlicis, vai arī uzrakstu ignorēju.
Uzņēmēja perspektīva galvenokārt ir saistīta ar valodas ekonomisko aspektu, un, no tā skatoties, lingvistiskā ainava ir pirmkārt reklāma, arī uzņēmuma nosaukums ir reklāma un valodas ir resurss.
Šo reklāmu analīze parāda valodu ekonomisko vērtību, un intervijas ar uzņēmējiem ļauj saprast valodas izvēles motivāciju, piemēram, kādēļ uzņēmēji vēlas publicēt savu uzņēmumu nosaukumus citās valodās, piemēram, angļu, nevis latviešu valodā, vai tas vienmēr ir saistīts ar ārvalstu lasītāju piesaisti.
Uzņēmēji biežāk domā pragmatiski – ja zinām, ka Liepājā ir diezgan daudz lietuviešu tūristu, tad likumsakarīgi, ka Liepājas lingvistiskajā ainavā pamanīsim arī uzrakstus lietuviski. Tāpat interesanti pētīt, pēc kādiem kritērijiem uzņēmēji izvēlas veidot savu uzņēmumu nosaukumus vienā vai otrā valodā – vai viņi paņem gatavu vārdu vai rada savu, spēlējas ar valodu.
Savukārt studenta perspektīvā lingvistisko ainavu aplūkoju no diviem skatpunktiem: pirmkārt, kā apkārtējās vides tekstus var izmantot, vidusskolēniem mācot gan gramatiku, gan sociolingvistikas tematus, lai runātu par valodas lietojuma nosacījumiem, valodas prestižu, valodu kontaktiem, reģionālajiem valodas variantiem.
Otrs uzdevums, pie kā strādāju, ir latviešu valodas kā svešvalodas apguve, jo man šķiet, katrs jaunais valodas lietotājs, kurš atbrauc uz Latviju, var apgūt daļu valodas, lasot lingvistiskās ainavas tekstus, teiksim, redzot, ka pie katra veikala atkārtojas vārds “veikals” vai “darba laiks”, vai citi vārdi.
Savukārt studentiem ārzemēs fotogrāfijas ar lingvistiskās ainavas tekstiem palīdz iepazīt Latviju.
Tādēļ mana pēcdoktorantūras projekta rezultāti būs arī divi populārzinātniski izdevumi valodas jautājumu un latviešu valodas kā svešvalodas teoriju, metodikas un lingvistiskās prakses apguvei.
Vēl viens aspekts saistībā ar izglītību ir sarunas ar uzņēmējiem un citiem tekstu veidotājiem par publiski izvietojamo tekstu valodu. Man liekas, ka vēl vairāk vajadzētu runāt par to, ko Valsts valodas likums ļauj un ko ne, piemēram, vai drīkst lietot svešvalodu afišā.
Tāpat, kur meklēt palīdzību, ja nav pārliecības, vai tekstā nav pareizrakstības kļūdu, vai komati ir salikti, kā nākas. Latviešu valodas aģentūrā ir Valodas konsultāciju daļa, Valsts valodas centrā ir sabiedriskie darbinieki, kas palīdz.
Pirms kaut ko publicēt lingvistiskajā ainavā, ir labāk pārliecināties, ka viss ir kārtībā, nevis saņemt nosodījumu vai pat sodu.
No tā, ko stāstāt, kļūst skaidrs, ka valodas datu apjoms ir milzīgs. Cik plašu kopumu esat savā darbā analizējusi?
Esmu analizējusi aptuveni 15 000 lingvistiskās ainavas zīmju Baltijas valstīs, no tām Latvijā aptuveni 10 000 tekstu no Rīgas, Rēzeknes, Daugavpils, Liepājas, Valmieras, sporādiski arī no Lielvārdes, Kuldīgas, Alūksnes, Talsiem, Cēsīm un citām Latvijas pilsētām.
Visa Latvija nav aptverta, pat visa Rīga ne, teksti tiek fotografēti un analizēti izlases kārtā. Analīzi veicu pēc kopumā 26 kritērijiem – vai tekstā ir īpašvārdi, vai tie rakstīti oriģinālā vai transliterēti, cik valodās ir teksti, kura ir pirmā valoda pēc burtu lieluma, pēc izvietojuma, kura valoda dominē, kura ir vairāk pamanāma. Ja uzraksti ir vairāk nekā divās valodās, tad analizēju, kurā informācijas vairāk.
Un kā mūsu uzņēmēji izmanto valodu nosaukumos?
Var skaidri redzēt trīs tendences. Viena, kas ļoti pozitīvi vērtējama, ka ar latviešu valodu var interesantā veidā spēlēties un veidot savdabīgus, uzmanību piesaistošus nosaukumus.
Jaunākais piemērs, ko pamanīju, bija ēdnīca “Jautrā paipala” – nosaukums ir komisks, tas raisa interesi vairāk nekā tad, ja būtu vienkārši ēdnīca. Tāpat frizētava “Melnais knābis” Rīgā, “Pasēdnīca” Valmierā vai picērija “Astotais rajons” Ludzā.
Otrā grupā ir uzņēmēji, kas domā ļoti pragmatiski, nepievērš nosaukumam tik lielu nozīmi, teiksim, ir vienkārši “Veikals”, “Aizkari” vai “Apģērbi” – nosaukumā ļoti pragmatiski atainots, kas tiek pārdots, bet uzņēmējs nesniedz nekādu simbolisku nosaukumu, papildu informāciju, asociācijas.
Cilvēkiem šis veikals visdrīzāk nepaliks prātā kā kaut atšķirīgs.
Trešā grupa uzņēmēju domā vairāk starptautiskās kategorijās, izvēlas vai veido nosaukumus svešvalodās, lai būtu starptautiski atpazīstami un piesaistītu ārvalstu klientu uzmanību, tāpēc mums, piemēram, ir gana daudz viesnīcu nosaukumu citās valodās. Vai tie vēlas izskatīties starptautiski, varbūt vairāk moderni kādas valodas labskanības, prestiža pēc.
Kad pamanīju informāciju par jūsu pētījumu, pirmais, kas man nāca prātā saistībā ar lingvistisko ainavu, ir tas, kā apzīmējam vietas pilsētā. Pazīstu vidējās un vecākās paaudzes cilvēkus, kuri vēl joprojām mēdz lietot padomju laika ielu nosaukumus…
Jā, lingvistiskās ainavas pētījumos arvien vairāk parādās psihoģeogrāfiskais aspekts, tiek ņemts vērā, kā cilvēki izjūt vietas un tajās publicētos tekstus, valodas, kā viņi runā par vietām vai kā tās atceras, kādi ir vai bijuši neoficiālie nosaukumi.
Ir kafejnīcas, ko asociējam ar konkrētām kūciņām vai cilvēku kompānijām, vietas – ko varbūt nepamatoti uztveram ar nepatiku, piemēram, “Maskačku” vai “Purčiku”.
Joprojām ir vietas, kas tiek dēvētas, balstoties uz agrākajiem nosaukumiem – viens no pirmajiem piemēriem, kas nāk prātā, ir “Rīgas modes”. Arī “Circle K” vēl tiek dēvēts par “Statoil”. Tas arī ir ļoti interesants aspekts, kuram būtu vairāk pievēršama uzmanība.
Pieminējāt arī grafiti. Man gan vienmēr šķitis, ka vismaz Rīgā grafiti lielākoties ir vizuāli, bez pavadoša teksta…
Taisnība, Latvijā grafiti vairāk ir zīmējumi un nesalasāmi vārdi, skribelējumi, bet ir arī atsevišķi interesanti filozofiski izteicieni, teiksim, “Mīlestībai nepietiek tikai ar divām brīvdienām”.
Tāpat esmu redzējusi grafiti ar kādu tēlu vai grupu nosaukumiem, bet mums tiešām nav izteikti politisku grafiti, kas mēdz būt izplatīti pasaules lielajās pilsētās, tāpat nenotiek grafiti veidotāju grupu savstarpējās cīņas ar valodas līdzekļiem.
Un visbeidzot, ko jūsu pētījums liecina par latviešu valodas stāvokli? Zinām, ka tai ir spēcīgi konkurenti…
Latvijas lingvistiskajā ainavā varam redzēt vairāk nekā 20 valodu, taču latviešu valoda tiek lietota apmēram 80% gadījumu, nedaudz vairāk kā igauņu valoda izpētītajās Igaunijas pilsētās. Otrajā vietā Latvijā ir angļu valoda, trešajā – krievu valoda.
Latvijā nav tādas pilsētas, kur latviešu valodas lietojums lingvistiskajā ainavā būtu apdraudēts.
