Tu vuoi un gelato? Valodas sargi itāļu saldējuma tirgotāju nesodīs 30
“Es investēju savu (itāļu) naudu šajā valstī, un tagad mani apvaino kā noziedznieku. Vai tā uzņem ārvalstu investorus?” tā nesen sociālajā tīklā “Facebook” angliski ierakstīja Vecrīgas saldējuma kafejnīcas īpašnieks Dario Boni, kurš Latvijā savulaik ieradies no Neapoles. D. Boni vēstījums par to, ka Valsts valodas centra (VVC) inspektore viņu sodīšot par nerunāšanu valsts valodā, tika pārpublicēts vairākos interneta medijos un raisīja karstu viedokļu apmaiņu. Daļa komentētāju priecājās, ka “Valsts valodas centrs strādā. Tiešām – patīkami!”. Citi savukārt priecājās par iespēju Latvijā baudīt īstu itāļu saldējumu un pārmeta, ka uzņēmējs sodīts netaisni. Piemēram, Andris Ansis Špats pauda: “Klau, Latvija ir jau sen ES locekle, kur oficiālas ir visas valodas! Laiks saprast, ka neesam vairs “alu laikmeta” cilvēki!”
Patiesībā uzņēmējs nebija sodīts, bet tikai uzaicināts ierasties uz pārrunām. Tās Valsts valodas centrā notika trešdien, un D. Boni bija ieradies ar savu tulku. Vakar itāļu uzņēmējs man apliecināja, ka ar pārrunu rezultātu esot apmierināts, un sola pildīt Valsts valodas centra ieteikumus.
Kas tad īsti bija noticis saldējuma kafejnīcā “Gelato Italia”?
Vispirms Valsts valodas centrs saņēma mutvārdu sūdzību no kafejnīcas apmeklētājiem, ka šajā kafejnīcā vīrietis saldējuma pircējus apkalpojot nevis latviski, bet angļu valodā. Brīdī, kad VVC inspektore ieradās pārbaudīt šo sūdzību, kafejnīcas īpašnieks, kurš tobrīd atradās tirgotavā, latviski ar viņu nerunāja. Tāda situācija nav atbilstīga Valsts valodas likumam, skaidro VVC pārstāvis Viesturs Razumovskis. Ja tiek sniegts pakalpojums, tas jānodrošina valsts valodā. Taču, tā kā pēc 10 minūtēm no blakus telpas ieradusies pārdevēja, kurai beidzies pusdienlaiks un kura pircējus apkalpo latviešu valodā, VVC secina, ka Valsts valodas likumam neatbilstīgā situācija bijusi īslaicīga un uzņēmuma īpašnieka rīcība nav bijusi tīši ļaunprātīga.
“Valsts pārvaldē tiek realizēts princips: “Konsultē vispirms!”” stāsta VVC amatpersona. Tāpēc uzņēmējam ieteikts brīdī, kad pārdevēja izmanto pusdienlaiku, uzlikt pie kases valsts valodā informējošu zīmīti, ka ir 10 vai 15 minūšu pārtraukums, un pircēji tiks apkalpoti pēc tā. Otra prasība – visu saldējuma šķirņu nosaukumiem jābūt uzrakstītiem arī valsts valodā, ne vien itāliski.
Kāpēc D. Boni iepriekš domāja, ka viņam uzlikts naudas sods? V. Razumovskis skaidro, ka jebkura pārbaude var būt stresa pilna, tās beigās persona saņem pārbaudes akta otro eksemplāru, un, ja nesaprot, kas īsti tajā teikts, var kaut ko pārprast.
“Gelato Italia” īpašnieks Latvijā dzīvo jau divarpus gadus. “Facebook” viņš rakstīja, ka pēdējā gada laikā saziņā ar klientiem un savām darbiniecēm ir iemācījies daudzus vārdus latviski, taču diemžēl latviešu valodā nerunā: “Strādājot vairāk nekā divpa- dsmit stundas dienā septiņas dienas nedēļā, man gluži vienkārši nav laika valodas kursiem.” To pašu – par laika trūkumu – Dario Boni atkārtoja arī man. Piebilstot, ka latviešu valodu vēlas mācīties, un ne jau tāpēc vien, ka tagad iznākusi darīšana ar Valsts valodas centru un ka, stāvot arī pašam pie kases, tajā būtu jārunā ar klientiem. Dario kafejnīcu iecienījuši tūristi, taču viņš apzinās, ka lielākā daļa pircēju nav tūristi, bet gan vietējie iedzīvotāji. Viņa mērķis bijis izveidot itāļu tradīcijām atbilstīgu vietu Rīgā, un tas ir izdevies. D. Boni pieņem darbā pārdevējas, kuras prot arī itāliski. Kafejnīcas darbiniece Zane Lipāne man apstiprināja, ka viņa un abas kolēģes spēj sazināties ar klientiem latviski, itāliski, angliski un krieviski.
