Juris Lorencs: Pār jaunās valdības veidošanu krīt 2012. gada referenduma ēna 0
Nav tālu nakts, kad jaunajā Saeimā ievēlēto partiju politiķi sazvanīsies un runās par iespējamās valdības koalīcijas aprisēm. Pirmo reizi bijusī varas partija riskē iegūt visai nelielu pārstāvniecību parlamentā, vienlaikus neatstājot aiz sevis spēcīgu pēcteci, ideju un politiķu pārmantotāju, kā tas gadījies visās iepriekšējās atjaunotās Latvijas vēlēšanās. Atcerēsimies mantinieku ķēdīti: Tautas fronte – “Latvijas ceļš” – Tautas partija – “Jaunais laiks”/”Vienotība”/Zatlera Reformu partija. Turklāt, kā liecina dažu politiķu izteikumi, vēlēšanu rezultāti var izrādīties tādi, ka komfortablu valdošo koalīciju var izveidot “Saskaņa” un divas (vai pat viena!) tā saucamās latviskās partijas. Un tomēr tas visdrīzāk nenotiks. Kāpēc? Jo Latvija ir maza valsts. Tik maza, ka politiskā dzīve pie mums dažkārt atgādina Šveices ciematos joprojām vērojamo tautas sapulču “tiešo demokrātiju”.
Būtu netaisni apgalvot, ka “Saskaņa” šodien ir tīri prokrieviska un promaskaviska partija. No reklāmas stabiem uz mums raugās sejas, kas vēl nesen pārstāvēja liberālus un eiropeiskus politiskus spēkus. “Saskaņas” problēma slēpjas tās pagātnē, fatālajā kļūdā – 2012. gada referendumā par valsts valodas piešķiršanu krievu valodai. Taisnība, aktīvākie balsojuma iniciatori bija radikālie politiķi – Lindermans un Gapoņenko. Un tomēr to aktīvi atbalstīja arī šodien vispazīstamākā “Saskaņas” ikona – Nils Ušakovs. Tēlaini izsakoties, pār jaunās valdības koalīcijas veidošanu krīt 2012. gada referenduma ēna.
Ar šo paklupienu pilnīgi pietiek, lai Latvijas sabiedrības vairākums nepieļautu koalīcijas veidošanu ar “Saskaņu”. Jo latviešu valodas kā valsts valodas jautājums Latvijā atrodas iracionālā ticības sfērā, tas ir neaizskarams tabu, eksistenciāls dzīvības un nāves jautājums. Kā nesenā intervijā “Mājas Viesī” izteicās jurists Egils Levits: “Latvija ir dibināta kā latviešu nācijas valstsgribas īstenojums, un bez latviešiem un latviskuma Latvijas valstij nav jēgas.”
Latvijas īpatnība ir tā, ka atšķirībā no dažām Rietumu demokrātijām pie mums pilsoņi, neraugoties uz frakciju matemātiku, arī pēc vēlēšanu balsojuma var un, kā izrādās, spēj ietekmēt nākamās koalīcijas sastāvu. Tas notiek visdažādākajos veidos – ar mediju palīdzību, ar sabiedriskās domas veidošanu, iesaistot sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus, pat izmantojot draugu un radu saites. Un mazā valstī, kur “visi viens otru pazīst”, tas strādā. Atcerēsimies divus valdību stādīšanas procesus. 6. Saeima neatbalstīja Ziedoņa Čevera sastādīto valdību, kurā bija gatavas iesaistīties Tautas kustība Latvijai (“Zīgerista partija”), Tautas saskaņas partija, demokrātiskā partija “Saimnieks”, Latvijas Vienības partija un Tautsaimnieku politiskā apvienība. Iemesls – gan aizkulišu intrigas, gan apstāklis, ka sabiedrība nebija gatava tam, ka valdībā “aiz borta” tiek atstāts “Latvijas ceļš”, “Tēvzemei un Brīvībai”, LNNK un Zaļā partija. Otrs gadījums – 11. Saeima un Zatlera Reformu partijas īslaicīgais, vien dažu dienu ilgais flirts ar “Saskaņu”. Tas bija viens no formālajiem (kas to zina, kas slēpās dziļāk) iemesliem šīs partijas sairuma sākumam. Bet 2011. gadā referendums par latviešu valodu bija vēl tikai priekšā, līdz tam bija jāgaida gandrīz pusgads.
Vēl kāda mācība – partijas, kas aktīvi lobējušas vai pat tikai ierunājušās par sabiedrībai netīkamām koalīcijām, ir izzudušas. Piemēri – “Zīgerista partija”,”Saimnieks”, Vienības partija, Zatlera Reformu partija. Tāpēc mūs visdrīzāk gaida fragmentēta valdības koalīcija, kas vismaz dažos Latvijai vitāli svarīgos jautājumos tomēr būs vienota un neietekmējama.
