“Man gribējās, lai bērniem ir jautri, lai viņiem patiktu lasīt grāmatas, lai tā nebūtu obligātā literatūra!” Saruna ar Daci Taurīti 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arvien biežāk dzirdamas bažas par to, ka kupla, bagāta, pareiza latviešu valoda ne pārāk tālā nākotnē varētu kļūt par milzīgu retumu. Šoreiz sarunājos ar Daci Taurīti – vienu no cilvēkiem, kas stāv burtiski pie pašiem pamatiem, lai skaista valoda attīstītos.
Dace nav valodniece, bet gan četru bērnu mamma un pieredzējusi bērnudārza audzinātāja nu jau vairāk nekā 15 gadu garumā. Tagad – arī sirsnīgās un asprātīgās grāmatas “Burtu balle” (izdevniecība “Latvijas Mediji”) autore. Kā pati saka, dzejolīšus par mēnesi un zvaigznēm kā zelta pogām pie debess mēteļa sākusi rakstīt jau bērnībā, jo arī vecāki bijuši radoši. Dace atceras: mamma dzejojusi, arī tētim bijusi īpaša kladīte, kurā pierakstīt dzejoļus. Pati vienmēr lasījusi grāmatas, arī kopā ar visiem četriem bērniem, mājas bibliotēkā krājušies dzejnieku kopotie raksti, tomēr nebūt neuzskata, ka grāmatu lasīšana ir vienīgais valodas attīstīšanas veids, īpaši agrīnajā bērnībā.
Vai pastāstīsit, kā kļuvāt par audzinātāju bērnudārzā?
D. Taurīte: Jau pirmajā klasē stāstīju, ka kļūšu par skolotāju. Taču arī māsa gribēja būt skolotāja, un mamma teica – kur nu jūs abas divas… Pēc astotās klases ar lielu misijas apziņu aizgāju mācīties par bērnu medmāsu, jo ļoti gribējās glābt visus slimos bērnus, tomēr tas īsti nebija man. Tad sāku auklēt bērnus, kad mazākajam no maniem bērniem bija divi gadi, atvēru mājdārziņu. Kādu laiku pastrādāju par medmāsu bērnudārzā, bet tas vairāk bija darbs ar papīriem, un sapratu – man vajag tādu darbu, kur ikdienā varu skatīties bērniem acīs, darboties ar viņiem. Tikai tad aizgāju mācīties un ieguvu oficiālu audzinātājas izglītību.
Izmantojāt dzejoļus kā mācību paņēmienu, un tad arī pati tos sākāt rakstīt?
Drīzāk sapratu, ka man patīk dažādot mācību procesu, katrai tēmai piemeklējot dzejoļus. Skandēt tos kopā ar bērniem, lai viņi iemācās tos ritmiski runāt, bet ātri sapratu, ka tādu vienkāršu, ritmisku dzejolīšu nemaz nav tik daudz. Man to aptrūkās, bet bērniem ļoti patika. Bet tieši alfabēta pantiņi radās, iedvesmojoties no Renāra Kaupera dziesmas “Alfabēts”, kas bērniem ļoti patika. Turklāt manā grupiņā nonāca meitenīte no audžuģimenes, viņas dzimtā valoda bija krievu. Viņa uzsūca vārdiņus kā mazs sūklītis, tādēļ man katram burtam apauga apkārt arvien vairāk un vairāk vārdiņu, jo vajadzēja parādīt Aleksandrai, ka, piemēram, “ā” – tas nav tikai āzis vai ābols.
Mani jūsu grāmata īpaši sajūsmināja tādēļ, ka jau kopš meitas četru vai pat triju gadu vecuma esam tieši tādu spēli ar viņu spēlējušas – viena otrai uzdodam burtus, un ar tiem jāsagudro vārdi, bet vēlāk – jau veseli teikumi ar konkrētiem vārdu salikumiem…
Kad bērnudārzā mācu jaunu skaņu, jaunu burtu, es mudinu domāt vārdus ar tiem visas dienas garumā. Pie pusdienu galda, ārā pastaigā ejot, visur. Kāds puisītis bija tik aktīvs, ka arī pārējie bērni pievienojās, beigās man bija visai grupiņai jāuztaisa diplomi par cītīgu darbu. Ļoti atbalstu to, ka šādi spēlējas gan bērni paši, gan kopā ar vecākiem, jo tas attīsta, rosina domāšanu. Ja smadzenes nekustini, tās ierūsē un neattīstās. Ārkārtīgi izteikti jūtams, kuriem bērniem mājās nav nekādu sarunu, ne grāmatu, tikai telefona spēlītes – viņiem ir daudz mazāks vārdu krājums, bieži viņi pat nevar pastāstīt par to, ko darījuši brīvdienās, visu laiku jāuzdod papildjautājumi, jāuzvedina, viņiem nav prasmes ne runāt, ne stāstīt, ne izteikties. Tā ir diezgan bēdīga tendence, kuru tiešām vēroju ar nopietnu satraukumu.
Un arī lasīšana iet mazumā?
Gandrīz jau nedrīkst tā teikt, tā sakot, kurpnieks staigā basām kājām, bet to varu redzēt arī pie saviem bērniem. Lielie dēli abi ir lieli grāmatu lasītāji, lai gan tagad vairāk to dara svešvalodās, arī meita lasa. Bet jaunākā dēla dzīvē grāmatām ir krietni mazāka loma, kaut gan, tieši tāpat kā ar vecākajiem, esmu ar viņu kopā lasījusi gan “Pepiju Garzeķi”, gan “Alfonu Trīcvaidziņu”. Taču “Burtu balles” stāsts ir par to, ka man gribējās, lai bērniem ir jautri, lai viņiem patiktu lasīt grāmatas, lai tā nebūtu obligātā literatūra, kura nekad nevienam nav patikusi, mani ieskaitot. Daļa pantiņu radās, kad vēl strādāju iepriekšējā bērnudārzā. Aicināju, lai bērni domā dažādus teikumus, kur vārdi sākas ar vienu un to pašu burtu, un tur grupā bija meitenīte, kura kopā ar vecākiem bija braukusi slēpot uz kalniem, tādēļ zināja, kas ir Alpi, tas iedvesmoja burtiņa “a” dzejolīti. Šis un tas grāmatiņā ir no sadarbības ar bērniem, tikai pēc tam, protams, vēl ticis rūpīgi slīpēts, tāpat daudzi dzejoļi pierakstīti klāt.
Esat audzinātāja jau gana ilgi, lai varētu salīdzināt situāciju bērnu valodas jomā pirms, teiksim, desmit, piecpadsmit gadiem un tagad. Kāda tā ir?
Situācija ir kļuvusi sliktāka, un arī mani kolēģi saka to pašu. Pirmkārt, pat no logopēdiskā viedokļa – redzams, ka arvien lielākam bērnu skaitam ir grūtības ar skaņu izrunu, uztveri, un esmu ļoti pārliecināta, ka to diemžēl ietekmē digitālā pasaule. Smadzenes attīstās, darbojoties ar visiem desmit pirkstiem – šķirojot pupas un zirņus, verot pērlītes, darbojoties ar Lego klučiem. Ja bērns tikai darbojas telefonā vai planšetē ar spēlītēm, aktīvi ir tikai divi pirksti. Turklāt arvien biežāk bērniem ir nabadzīga iztēle, viņi burtiski neatpazīst lietas un priekšmetus attēlos. Bērns dzīvo privātmājā ar gludi nopļautu mauriņu, un vārds “celms” viņam ir vienkārši tukša skaņa. Līdz ar to valoda kļūst pliekana un grūti atrast vārdus, lai izteiktos.
Arī nevērība pret valodu, gramatiku, pareizrakstību ir briesmīga, turklāt ne jau tikai mazajiem. Pavisam nesen biju šokēta – divas jaunas topošās skolotājas man atsūtīja anketu. Vienmēr cenšos atbalstīt studentus un izpildīt studiju anketas, bet arvien biežāk ir gadījumi, kad īsti nesaproti, ko jaunais cilvēks grib pajautāt, vai viņi maz paši saprot, ko vēlas noskaidrot. Tādas pērles kā, piemēram, “novērtēt desmit baļļu sistēmā” un līdzīgi.
Tātad vecāki ar bērniem par maz kopā darbojas?
Jā. Esmu vienmēr teikusi vecākiem – runājiet ar bērniem, nav jau obligāti jālasa grāmatas, ja tiešām negribas! Ir arī pieaugušie, kuriem nemaz tik ļoti nepatīk lasīt. Tad vismaz darbojieties kopā ar bērniem, stāstiet, ko jūs katru brīdi darāt, kaut vai virtuvē, vakariņas gatavojot, sakiet: tagad es griežu maizi, lieku uz galda šķīvjus, mazgāju katlu un kausiņu. Negribat vai nevarat atļauties pirkt grāmatas un aktivitāšu burtnīcas? Lasiet uzrakstus uz piena pakām, cukura paciņām, uz maizes, ejot pastaigā, lasiet veikalu un kafejnīcu nosaukumus. Bērns negrib lasīt grāmatas? Nu labi, lai nelasa, izdomājiet, ko ēdamu kopā pagatavot, un lai bērns izlasa recepti, lai saprastu kaut vai, kā cept pankūkas. Bērns veikalā grib konfektes? Labi, lai izlasa vismaz, kā to konfekti sauc, tad arī varēs to apēst! Bet atbildes bieži ir – mums jau nav laika…
Un tad situāciju nākas glābt audzinātājām. Bet ko tad audzinātāja viena var izdarīt?
Daudzi bērni uz bērnudārzu atnāk septiņos no rīta un aiziet pusseptiņos vakarā, tad jau mēs visas dienas garumā mēģinām arī visas zināšanas, ko varam, viņos likt iekšā. Vēlāk ir lieli prieki, kad, satiekot uz ielas pirmklasniekus, savus bijušos audzēkņus, viņi stāsta vai arī skolotāji atzīst, ka bērni labi sagatavoti, lasa tekstus un izprot. Daudzi nesaprot, ka nemaz nav tik svarīgs lasīšanas ātrums – protams, tas ir patīkami, es pati dārziņa laikā biju ļoti lepna, kad mani lielīja par ātru lasīšanu. Tomēr daudz svarīgāk ir saprast, ko tieši esi izlasījis. Arī ar teksta izpratni ļoti daudziem bērniem ir grūti. Tādēļ es veidoju dažādus materiālus, kartītes ar darbībām, bērniem jāizlasa un jāsaprot, kura tad ir tā Anna, kas fotografē taureņus.
Vecāki vienmēr priecājas par “bērnu valodiņu” un īpašajiem vārdiņiem, pat pieraksta tos. Vai arī bērnudārza audzinātājām mēdz būt šādi pieraksti par saviem audzēkņiem?
Man ir blociņš saviem četriem ar “bērnu valodiņu”, bet bērnudārzā pēdējos gados pamatā strādāju ar lielākiem bērniem – no četru gadu vecuma līdz izlaidumam, tur jau vairs nav tik daudz neparasto, īpašo vārdiņu. Lai gan reizēm esmu jautājusi vecākiem, kad bērns vairākas dienas atkārto vienu vārdu, un mēs nekādi nevaram saprast, atšifrēt, ko viņš ar to apzīmē.
Vai pati jau esat “Burtu balli” aprobējusi darbā?
Šogad esmu ilgstošā slimības atvaļinājumā, taču vairākas kolēģes man sūtījušas ziņas, ka ir grāmatu nopirkušas un jau lieto, un arī draudzenes saka – lasa to kopā ar saviem bērniem. Liels prieks, ka grāmatu lieto un tā noder.
Daži dzejoļi no Daces Taurītes grāmatas “Burtu balle”
* Aita acenēs,
Apcirpts auns
Annas ābelei
Apēda ābolus.
* Ātrajam āpsim
Alpos apelsīns
Apaļš aug.
* Apcerīgs alnis,
Apdomīgs āzis
Alūksnē atkal
Arbūzus audzē.
* Hokeja hallē haoss?
Hokeja hallē humors?
Hokeja hallē hokejs!
Hokeja hallē – himna!
* Mazā Maija
Mīklu maisa.
Milti maisā,
Milti matos,
Mīksta maize
Mutē – am!
