Diāna Jance: Valodas džungļos 7
Šoreiz atkārtošu to, par ko medijos un savstarpējās sarunās ir daudz runāts. Raugoties uz attālināto sakaru starp vārdu un darbību, reizēm liekas svarīgi dažas lietas atkārtot vairākkārt, kopīgi izdomājot, kā būtu iespējams mainīt vienu vai citu iesīkstējušu postulātu. Runa ir par svešzemju personvārdu atveidi latviešu valodā. Reizēm pārņem izbrīns, kā tas vispār iespējams. Citreiz ir bijis pat tāds kā kauns par mūsu valodu. Gribu uzsvērt, ka esmu lepna būt latviete un man vienmēr bijis svarīgi, lai mēs runātu un rakstītu labā latviešu valodā. Nevienam nav noslēpums, ka esam skaitliski maza tauta un latviešu valoda kā viena no senākajām dzīvajām pasaules valodām ir īpaši jāsaudzē un jāaizsargā. Esmu arī priecīga, ka mūsu valoda visādi citādi ir laika garam līdzi ejoša un spēj apritē ieviest gan jaunus vārdus, gan arī atdzīvināt vecvārdus. Man patīk mūsu “viedtālrunis”, un es to nekad nemainītu pret kādu visiem saprotamu anglicismu.
Tajā pašā laikā jāatzīstas, ka ne vienmēr pārzinu tos dīvainos latviešu valodas likumu džungļus, kuri pieļauj tik neizprotamu citu tautu personvārdu kropļošanu. Esmu vairākkārt centusies skaidrot svešzemniekiem latviešu valodas personvārdu atveides likuma savādo nostādni, tomēr neko citu kā izbrīnu un vāji slēptu izsmieklu gan pretī neesmu saņēmusi. Vēl esmu sajutusi arī ārzemnieku sarūgtinājumu, jo, lai cik dīvaini tas liktos, daudzi mēdz sevi identificēt ar savu vārdu un uzvārdu.
Atceros, tas bija samērā sen, kad somu reklāmas aģentūra, lai, kā pati skaidroja, piekļūtu visplašākajām tautas masām, bija izgudrojusi automašīnas nosaukumu “Peugeotti”, kuru tieši tā arī izrunāja. Šo reklāmistu triku ilgi apsmēja tie, kuri kaut ko saprata no franču valodas. Cik var nojaust – mūsdienās somu vienkāršā tauta ir kļuvusi ievērojami izglītotāka, jo jau vairāk nekā desmit gadu auto reklāmā sarežģīto franču vārdu izrunā tāpat, kā to dara francūži. Šis gadījums gan liek aizdomāties par latviešu iespējamo “Pežo”. Droši vien ir saprotami iemesli, kāpēc autokompānijas nosaukuma izrunu nepārveido latviski… Vēl kāds, šoreiz izdomāts piemērs – Amerikā varētu būt dzimis puika, kuru tēvs, būdams Amerikas pilsonis, piereģistrē kā “John Charles Jamson”. Viņa māte, latviete, mazo zēnu reģistrē Latvijas Republikas pilsoņu reģistrā, un viņam izdod pasi, kurā skaidri rakstīts Džons Čārlzs Džeimsons. Kā puika jebkad spētu kādam nelatvietim izskaidrot, ka abas pases ir izsniegtas vienam un tam pašam cilvēkam? Un – galu galā – kāpēc zēnu latviski nevarētu nodēvēt par Jāni Kārli Jēkabnieku? Francijā uz valsts prezidenta amatu šobrīd raujas populiste Marija Lepēna – kā lai saprot, ka runa ir par politiķi ar uzvārdu, kurš dalās divās daļās “Le Pen”? Vēl pie franču mēles mežģījumiem noteikti būtu pieskaitāms tiešām rūpīgi tulkotais franču kulta romāna autors Mišels Velbeks. Atzīšos – meklējot papildu informāciju par rakstnieku, vismaz trīs reizes pārskatīju, vai neesmu kļūdījusies, jo bija grūti saprast, ka “Michel Houellebecq” un Mišels Velbeks ir viena un tā pati persona.
Daži latviešu grāmatu apgādi ir mēģinājuši labot šo situāciju un titullapā ievieto autoru personvārdus oriģinālajā rakstībā vai vismaz to liek iekavās. Taču izrādās – šāda rīcība ir kā bumba ar laika degli, jo Latviešu valodas aģentūra mēdz saņemt un izskatīt sūdzības par latviešu valodas lietošanu publiskajā telpā, un šādiem pareizrakstību “kropļojošiem” apgādiem piespriež sodu.
Interesanti, vai tiešām ievērojamais latviešu valodnieks Jānis Endzelīns būtu vēlējies, lai viņa vārdu, piemēram, itāliski rakstītu “Enzelin”? Neapšaubāmi, šādā gadījumā varētu cerēt, ka itālieši godājamā latvieša uzvārdu izrunātu samērā pareizi.
