Liāna Langa: “Kāpēc esam bijuši tik nīki rusifikācijas novēršanā?” 66
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
19. novembra pēcpusdienā darbīgā un viesmīlīgā svētku noskaņā kuplā latviešu valodnieku, trimdas un vietējo intelektuāļu pulkā Okupācijas muzejā tika atvērts zinātnisku rakstu krājums “Valoda un vara” Dr. phil. Vinetas Poriņas redakcijā. Astoņu zinātnieku – Dena Dimiņa, Normunda Dzintara, Zitas Pētersones, Vinetas Poriņas, Jāņa Riekstiņa, Pētera Vanaga, Andreja Veisberga, Jolantas Visņohas – rakstos pētīta un apskatīta latviešu valodas ideoloģizācija vācu un padomju okupācijas laikā.
Rakstu krājums nācis klajā tieši laikā, jo kara Ukrainā iespaidā un sabiedrības pieprasījuma un spiediena rezultātā Latvijā šobrīd norit derusifikācija, kuru pieprasījām Atmodas laikā, bet kas netika īstenota. Pat pēc valodas referenduma 2012. gadā divvalodība “de facto” Latvijā turpināja pastāvēt visos līmeņos. Šodien valsts pārvaldes, ministriju, to padotības iestāžu tīmekļvietnes ir pilnībā atkrieviskotas, arī daudzās valsts kapitālsabiedrībās un iestādēs. “Latvijas Pasta”, “Rīgas ūdens” un daudzos citos telefonos mums vairs nepiedāvā izvēlēties Krievijas valsts valodu. Tomēr šajā jomā vēl daudz darāmā.
Tikko iznākušais rakstu krājums par ideoloģizācijas un rusifikācijas problemātiku turpina un papildina jau līdz šim izdoto grāmatu loku: “Kas valda valodu, valda prātu. Latviešu valoda okupācijas apstākļos” (2007., konferences materiāli), Jāņa Riekstiņa “Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju. 1944–1989 Dokumenti” (2012) un Jāņa Riekstiņa “Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija, 1940–1990” (2015). Trīsdesmit divos gados kopš neatkarības atgūšanas tas nešķiet daudz, tādēļ rodas jautājums – kāpēc esam bijuši tik nīki, tik neieinteresēti rusifikācijas izpētē un novēršanā? Pētniecība ir darbietilpīgs process, kuru Latvijas valstij būtu jāapmaksā, acīmredzot tas nav noticis, izņemot retas reizes. Četras grāmatas 32 gadu laikā. Tas diez vai ir pietiekami!
Okupācijas muzeja izdoto rakstu krājumu “Valoda un vara”, kā arī pētniecības procesu finansējis trimdas dzejnieces un valodnieces Valerijas Bērziņas-Baltiņas piemiņas fonds. Paldies par ieguldījumu!
Grāmatas sākumā publicēts pētniecisko rakstu autoru manifests, kurā teikts: “Okupāciju varas beigušās, bet to ietekme nav zudusi. To nepieciešams periodizēt, izgaismojot un nosaucot vārdā konkrētas parādības, kā arī iezīmejot ceļu tālākiem pētījumiem. Tas būtu jādara gan akadēmiski, gan populārzinātniski, plašai sabiedrībai pieejamā veidā.”
Latvija tikusi rusificēta 80 gadus – 50 okupācijas un 30 gadus atjaunotā Latvijas valstī, kurā rusifikācijas sekas nebūt netika novērstas. Tas, neskaitot periodu Krievijas impērijas sastāvā, kad 19. gs. beigās apmācības skolās notika tikai krievu valodā, bet par runāšanu latviski ģimnāzistiem bija jānēsā kauna plāksnes un medaļas.
Krievu valodu Latvijā mēs nedrīkstam skatīt kā kuru katru svešvalodu, bet gan kā izņēmumu – latviešu un Latvijā dzīvojošu mazākumtautību rusificēšanas instrumentu. Pēc latviešu, ukraiņu, baltkrievu, igauņu un citu PSRS kolonizēto un intensīvi krievināto tautu pieredzētā un pašreizējā kara Ukrainā krievu valodai mūsu publiskajā telpā vairs nevar būt vietas. Savukārt privāta saziņa ir katra paša darīšana.
