Valoda un pašcieņa 6
Man ļoti patika Gunas Pūces no Liepājas teiktie vārdi (“Latvijas Avīzē” 5. februārī ): “Vienmēr cenšos runāt pareizi. Kā gan spēsim saglabāt pareizu un tīru dzimto valodu, ja paši to necienīsim?”
Jā, runa ir tieši par šo pašcieņu. Redzot un dzirdot, kas notiek mums apkārt, jāšaubās, vai vispār runātājiem un rakstītājiem šāda pašcieņa pret dzimto valodu pastāv. Ar aplamu runāšanu latviešu valodā sastopamies ļoti bieži. Tas attiecas gan uz mūsu sadzīvi, gan arī uz visiem plašsaziņas līdzekļiem. Nav nevienas dienas, kad TV raidījumos neskanētu “forši”, arvien biežāk avīzēs un žurnālos nevietā lieto vārdiņus “atpazīt”, “aprunāt”. Operas “Makbets” teksta tulkojumā parādījusies tāda latviešu valodas pērle kā “atmazgāt (nevis nomazgāt) no rokas asinis”. Laikam taču, nezinādami vārdu īsto nozīmi, tulkotāji cenšas būt moderni.
Neparasti ir tas, ka, tiklīdz atklātībā parādās kāds aplami lietots vārds (atpazīt, aprunāt u. c.), tas kā lipīgs vīruss inficē uzreiz daudzus cilvēkus, kuri laikam domā, ka, aizstājot agrāk lietoto vārdu ar jauno, viņi runā moderni un smalki, lai gan patiesībā parāda savu latviešu valodas nezināšanu.
