Juris Lorencs: Valoda un baznīca kara laikā 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no lielākajiem pārsteigumiem Krievijas izraisītā kara laikā pret Ukrainu – krievu valoda. Ar šo valodu uz lūpām mirst daudzi Ukrainas patrioti, komandieri nodod pavēles, Kijevas, Harkovas un Dnipro pilsētu bērni lūdz Putinu apturēt karu. Cilvēki, kuriem it kā vajadzēja sagaidīt “atbrīvotājus” ar ziediem, sālsmaizi, gorilku un speķi, “mātes vārdiem” nolād okupantus sulīgā krievu valodā. Pareizāk būtu teikt – gandrīz tīrā. Un šajā vārdā “gandrīz” arī slēpjas lietas būtība. Jo vairākums no viņiem ir ukraiņi, kuri ikdienā savā starpā runā tā saucamajā “suržikā”. Tā ir tautas sarunu valoda, īpatnējs ukraiņu un krievu valodu kokteilis.
Ukrainā tajā runā miljoniem cilvēku, pārsvarā valsts centrālo un austrumu reģionu pilsētās. Suržiks rodas, ukraiņu valodas gramatiskajās konstrukcijās iepinot krievu vārdus. Vai arī otrādi – ukraiņu vārdus krievu valodā. Suržiks nav formalizēta valoda, drīzāk slengs. Būtībā katra pilsēta, ciems, pat dzimta vai ģimene runā savā īpašajā suržikā. Gan ukrainiski, gan krieviski runājošie ukraiņi saprot suržiku. Tomēr to pilnībā apgūt ir grūti. Jāzina “smeķis”, valodas nianses, kuras automātiski prot pamanīt tikai vietējie.
Šodienas karā ukraiņu valoda kalpo kā savdabīgs uzticamības tests. Vēl kāds interesants novērojums – internetā klejo vairāki video, kuros Ukrainas patrioti aptur uz ielas aizdomīgus cilvēkus un liek viņiem izrunāt “паляниця”. Latviski tas apmēram skanētu kā “paļaņitsja”. Tas ir apaļš baltmaizes kukulis, kuru tradicionāli cep Ukrainā. Krievs, tatārs vai čečens, kurš savā mūžā nekad nav dzīvojis Ukrainā, šo vārdu nespēj precīzi atkārtot. Tikpat labi vācietim, krievam vai somam varētu palūgt izrunāt latviešu vārdus “šaursliežu dzelzceļš”. Neiespējamā misija!
Bet valoda Ukrainā ir tikai daļa no cilvēku identitātes. Tikpat svarīga ir arī reliģija, piederība noteiktai konfesijai. Par to, kurā pusē nostāsies Konstantinopoles Patriarhātam pakļautā Ukrainas pareizticīgā baznīca, grieķu–katoļu baznīca, Romas katoļu baznīca un protestantu baznīcas, nebija šaubu.
Jautājums bija par Maskavas patriahātam piederīgo pareizticīgo baznīcu, kas joprojām ir viena no lielākajām konfesijām valstī. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm nāca šīs baznīcas vadītāja metropolīta Onufrija paziņojums 24. februārī: “Diemžēl Krievija ir sākusi militāras operācijas pret Ukrainu. Šajā liktenīgajā brīdī es aicinu nekrist panikā, būt drosmīgiem un izrādīt mīlestību pret savu dzimteni un vienam pret otru. Aicinu pastiprināt grēku nožēlas lūgšanu par Ukrainu. Mūsu armijai un mūsu tautai lūdzu aizmirst savstarpējos strīdus un pārpratumus, saliedēties ar mīlestību pret Dievu un mūsu Tēvzemi.
Šajā traģiskajā laikā mēs paužam savu īpašo mīlestību un atbalstu mūsu karavīriem, kuri stāv sardzē un sargā un aizstāv mūsu zemi un mūsu tautu. Lai Dievs viņus svētī un lolo! Aizstāvot Ukrainas suverenitāti un teritoriālo neatkarību, mēs aicinām Krievijas prezidentu nekavējoties pārtraukt brāļu karu.” Metropolīta Onufrija paziņojums nav tikai garīgas dabas. Pēc būtības tas ir politisks dokuments, netieši vērsts pret Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhu Kirilu, kurš vēl 23. februārī sirsnīgi svinēja “Armijas dienu”.
24. februārī patriarhs Kirils izplatīja paziņojumu, kurā teikts: “Kā patriarhs un tās baznīcas vadītājs, kuras piederīgie dzīvo Krievijā, Ukrainā un citās valstīs, jūtu līdzi visiem, kurus skārusi pašreizējā nelaime. Aicinu abas konflikta puses darīt visu, lai neciestu mierīgie iedzīvotāji.” Kas tas par “konfliktu” – par to ne vārda.
Bet, lūk, kāds ieraksts 24. februārī parādījās Latvijas Pareizticīgās baznīcas mājaslapā: “Ar Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību Dievišķajā liturģijā pienākas pievienot un nolasīt īpašu lūgšanu par mieru Ukrainā visos Latvijas Pareizticīgās baznīcas dievnamos: “Lūgsim ar žēlsirdīgu skatienu uzlūkot Ukrainas ļaudis un darīt tos neuzvaramus nemieru cēlājiem, lūdzam Tevi, Žēlsirdīgais Kungs, uzklausi un apžēlojies.
Vēl lūgsim apgaismot ar Savas Dievatziņas gaismu naida aptumšoto domas, Savus uzticamos Ukrainā stiprināt un pasargāt neievainotus, lūdzam Tevi, Visspēcīgais Radītāj, uzklausi un apžēlojies.”” Pēc divām dienām šis teksts pazuda un tā vietā parādījās izplūdis aicinājumus “lūgties par ienaida un naida pārtraukšanu, un par kara un asinsizliešanas nepieļaušanu”. Interesanti, kas notika laikā starp 24. un 26. februāri? Vai tiešām no Maskavas tika saņemti “vadošie norādījumi”, kā “pareizi” atspoguļot “Ukrainas notikumus”?
