“Valoda ir cilvēka greznums un lepnums”. Valodniekam Kārlim Mīlenbaham – 160 0
Šis ir mūsu dižo valodnieku – Kārļa Mīlenbaha (1853 – 1916) un Jāņa Endzelīna (1873 – 1961) jubileju gads. Abus pazīstam kā Mīlenbaha un Endzelīna četru sējumu vārdnīcas (tā laista klajā no 1923. līdz 1932. gadam) autorus un “Latviešu valodas mācības” autorus.
Tā no 1907. līdz 1940. gadam piedzīvoja 13 izdevumus, un skolotāji bērnus 30 gadus mācīja no šīs gramatikas.
Starp abu dzimšanas dienām ir tikai mēnesis – Mīlenbahs ir dzimis 18. janvārī, Endzelīns – 22. februārī. Tradicionālā Jāņa Endzelīna konference notiks 21. – 22. februārī, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta (LVI) direktore filoloģijas zinātņu doktore Ilga Jansone un piebilst, ka ir domāts arī par abiem valodniekiem veltītu konferenci Rīgas Latviešu biedrībā.
Kultūras kanonā
Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna (ME) vārdnīca, kurā ir 5480 lappuses un atrodami ap 120 tūkstošiem vārdu, ir viena no Latvijas kultūras kanonā iekļautajām vērtībām. Jo, kā akcentē profesors Raimonds Briedis, “vienlaikus tā ir zinātniska valodas vārdnīca, kas apkopo un sistematizē vienas valodas elementus, vienlaikus – plašs kultūras iekšējo norišu komentārs, kas saglabā zudušo, atklāj esošo un ļauj ieraudzīt iespējas, kādas piedāvā valodiskais mantojums nākotnei.”
Šī vārdnīca mums joprojām ir palikusi unikāla, uzsver Ilga Jansone. Jo šajā vārdnīcā ir savākti gandrīz visi vārdi, kas tolaik bija zināmi latviešu valodā, izņemot dažus ģermānismus.
Latviešu valodas vārdnīca bija Kārļa Mīlenbaha iecere, kurai viņš pievērsās laikā, kad 1889. gadā no Talsiem pārgāja darbā uz Jelgavas ģimnāziju, kur mācīja vācu valodu. Kārlis Mīlenbahs sāka vākt materiālus ar domu, ka pats varētu izdot visu latviešu valodas vārdnīcu. Diemžēl šo darbu pārtrauca viņa pāragrā nāve 1916. gadā.
K. Mīlenbahs uzrakstīja manuskriptu līdz vārdam “patumšs”, tālāk to turpināja Jānis Endzelīns, kā arī sniedza cilmes skaidrojumus vārdiem visā manuskriptā.
“Pēc tam mums nevienas tādas vārdnīcas kā viņu veidotā nav,” saka LVI direktore.” Jo tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados sākās darbs pie mūsdienu latviešu literārās vārdnīcas, kas beidza iznākt tikai pašā 20. gadsimta nogalē. Bet tā ir literārās valodas vārdnīca, līdz ar to tajā nav daudz to slāņu, kas ir Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā. Vienubrīd bija doma izdot latviešu valodas izlokšņu vārdnīcu, diemžēl šī iecere palika tikai prospektā.
Reizēm esam domājuši, ka varētu veidot pilnu latviešu valodas vārdnīcu vai tā saucamo tezauru elektroniskā veidā, kad elektroniski tiktu izmantots viss latviešu valodas krājums un, lietojot vienotu meklēšanas sistēmu, varētu atrast vārdus ar piemēriem vai skaidrojumiem, bet nav domāts, ka varētu izveidot tādu vārdnīcu papīra formātā.”
Ieskatījos ME vārdnīcā ne vien bibliotēkā, bet arī datorā, jo jebkuram interneta lietotājam ir pieejama ME vārdnīcas sākuma daļa – vārdi, kas sākas ar “a” un “ā”. Lai iegūtu atļauju lietot visu ME vārdnīcas elektronisko variantu, ir jāaizpilda anketa un jāsaņem lietotājvārds un parole.
Gramatika un ortogrāfija
Kārlis Mīlenbahs uzrakstījis vairākas latviešu valodas gramatikas, zināmākā no kurām ir 1907. gada gramatika, kas ir izstrādāta kopā ar Jāni Endzelīnu.
Gramatiku sakarā Mīlenbaham nācās risināt ļoti sarežģīto valodniecības terminoloģijas jautājumu, jo, protams, termini izstrādāti nebija. No visiem pašlaik lietotajiem valodniecības terminiem “divdabis” ir tas, ko K. Mīlenbahs ir darinājis, akcentē I. Jansone.
Nevar nepieminēt K. Mīlenbaha vārdu saistībā ar pašreizējo ortogrāfiju, jo, sākot no 19. – 20. gs. mijas, ļoti aktualizējās jautājums par rakstību. Līdz tam tika rakstīts tā saucamajā gotiskā raksta paveidā fraktūrā un kas bez šī burtu veida ietvēra tādas pazīmes kā tā saucamo čupu burtu rakstību jeb burtkopas, kad, piemēram, “š” skaņu rakstīja ar “sch” un “č” skaņu veidoja četri burti – “tsch”, un garos patskaņus atzīmēja tikai sakņu zilbēs ar sekojošu “h” skaņu. Divskani “ie” rakstīja ar diviem “e”. Lielā mērā pateicoties Kārlim Mīlenbaham un arī Jānim Endzelīnam, šī reforma tika veikta.
Ilga Jansone uzsver: “Protams, bieži tiek diskutēts, kad īsti mēs varētu atzīmēt šo ortogrāfijas reformu. Es uzskatu, ka tas ir 1908. gads, kad pie Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas tika izveidota ortogrāfijas komiteja, ko vadīja Kārlis Mīlenbahs, un tā gada vasaras sapulču laikā arī tika pieņemta šī jaunā ortogrāfija.
To vēl nevar uzskatīt par oficiāli valstiski apstiprinātu, bet no tā laika ir vismaz samērā skaidri izstrādāti ortogrāfijas principi.
Var teikt, ka pašlaik mēs rakstām gandrīz tāpat, vismaz vārdu saknēs, kā bija noteikts 1908. gada ortogrāfijas reformā.”
Profesore Baiba Kangere uzsver, ka to, cik mūsu valodā ir brīnišķīga ortogrāfija, varam jo īpaši novērtēt, ja salīdzinām ar daudzām citu valodu ortogrāfijām, piemēram, angļu vai franču.
2009. un 2011. gadā Latviešu valodas institūts ar valsts pētījumu pro-grammas “Letonika” finansiālu atbalstu izdeva profesores Inas Druvietes sastādītās K. Mīlenbaha darbu izlases pirmo un otro sējumu. Šoruden gaidāma grāmata “Mīlenbahs un viņa laikmets”, kurā būs ietvertas K. Mīlenbaha literārās polemikas ar Raini, Viktoru Eglīti un vēl citas publikācijas.
No Kārļa Mīlenbaha rakstiem
“Valoda ir apbrīnojams cilvēka gara ierocis, ar kuru cilvēkam iespējams savas domas citu prātā modināt, ar kuru viņam iespējams cita krūtīs sacelt savas jūsmas, gan jaukas, gan nejaukas, sirdību, svētas mīlestības liesmas, atriebības, ienaida un miesas kāruma jūsmas; valoda ir cilvēka greznums un lepnums, ar kuras palīdzību mūsu debess vēstnieki, dziesminieki, mūsu sirdis pacilā uz visu daiļāko un svētāko.”
(“Par valodas dabu un sākumu” 1891. g.)
***
“Kā ikkatris miesīgi un garīgi vesels cilvēks, tā mazs, kā liels, bēg no nāves un mīl saldo dzīvību, tā arī katrai veselai tautai kā cilvēku nešķeļamai kopībai un vienībai, tā mazai, kā lielai, jāuztura sava dzīvība, jābēg no posta nagiem. Kā?
Ja garā vesels cilvēks, labi zinādams, ka tam reiz jāšķiras no šīs pasaules, tomēr piekopj savu veselību, velk savu dzīvību, cik ilgi tam iespējams, kamdēļ tad lai tauta tīši nīkoņa bedrē dodas, tauta, kuras dzīvība kā daudz dzīvību dzīvība stipra un neiznīcināma, saprotams, ja tik šī tauta izrāda veselu garu, ja viņa prot cienīt savu dzīvību un nesteidzas prāta aklumā pārdot savu īsto dzīvību un iemainīt tās vietā svešu ēnas dzīvību.
Tautas dzīvības serde un kodols ir valoda. Jo, valodai mirstot, mirst arī tauta. Tādēļ mums valoda kopjama, un proti, latviešu rakstu valoda.”
(“Latviešu valoda”, 1881. g.)
