Valoda atver durvis. Ivars Bācis komentē sportu Latvijā un ārzemēs 0
Daudzi sporta entuziasti un līdzjutēji dažādās sacensībās sastapuši zinošu un enerģisku komentētāju, kurš runā tik daudzās valodās, ka ne saskaitīt. Tas ir Ivars Bācis, kurš pēc sporta dejotāja karjeras beigām spējis pārvarēt bailes un ņemt rokās mikrofonu, bet ikdienas darbā ir jurists.
Tēva loma
Tekoši Ivars runā četrās valodās – latviešu, krievu, angļu un norvēģu, bet var izteikties arī vācu, somu, itāļu, poļu, lietuviešu un igauņu mēlē. Šajā ziņā, visticamāk, viņš ir priekšā visiem saviem aroda brāļiem Latvijā un ne tikai. Par poliglota dotībām Ivars var pateikties savam tēvam Pēterim, kurš ir vēsturnieks un PSRS laikos interesējās par Skandināviju, pašmācības ceļā apguva zviedru un norvēģu valodu, bet savus bērnus Ivaru, Ojāru un Anitu virzīja mācīties Ziemeļvalstu ģimnāzijā.
Ivara komentētāja karjera sākusies 2010. gadā, kad Siguldā notika Skandināvijas kausa izcīņa distanču slēpošanā un rīkotāji meklēja komentētāju. Bāča kandidatūra izskanējusi komentāru sadaļā pie kāda viņa raksta par slēpošanu. “Norvēģi bija pieraduši atbraukt uz Latviju un būt mazliet lecīgi, bet, kad sacensībās izdzirdēja, ka kāds prot viņu valodu un zina vēstures faktus par Norvēģijas slēpošanu, attieksme mainījās,” atceras Ivars Bācis. Pirms tam, lai gan viņš ir komunikabls un atvērts, doma par uzstāšanos auditorijas priekšā radījusi stresu, taču paša sportā gūtā pieredze palīdzēja savākties un to pārvarēt.
Jau nedēļu pēc debijas viņš piepildījis savu sapni un kā līdzjutējs devies uz ziemas olimpiskajām spēlēm Vankūverā: “Viens no spilgtākajiem mirkļiem bija skeletonistu apbalvošana, kad trīs tika vesti uz pjedestālu un sudrabu ieguvušais Martins Dukurs, pamanījis Latvijas karogu manās rokās, parādīja paceltu īkšķi, un es viņam pretī. Pēc apbalvošanas stāvēju blakus Dainim Dukuram, runājāmies, un viņš atpazina – tu esi tas slēpošanas komentētājs. Biju pārsteigts, ka viņš mani piefiksējis.”
Iznācis arī aci pret aci sastapt vairākas prominentas personas – diezgan regulāri ciemojies norvēģu mājā, kur kādā reizē viesojies šīs valsts karaļu pāris, un, pateicoties norvēģu valodas zināšanām, Bācis stādīts viņiem priekšā.
Bet citā reizē izveidojies labs kontakts ar nejauši sastaptiem vietējiem, kuri uzaicinājuši uz slavenās aktrises un modeles Pamelas Andersones ballīti.
Devies pārgājienā kalnos, tur aprunājies ar kādu kanādieti, kurš uzaicināja pie viņa ģimenes vakariņās. Kontakti tiek uzturēti joprojām.
Fantastiski iespaidi viņam ar tēvu bijuši 2011. gadā pasaules čempionātā distanču slēpošanā Norvēģijā, kur klātienē mačus vēro vairāk nekā simts tūkstoši skatītāju un desmitiem tūkstošu nakšņo teltīs. Norvēģi atbalsta jebkuras valsts sportistus, arī pastarīšus. “Vienreizēja atmosfēra, Norvēģija, pasaules čempionāts, slēpošana, turklāt vēl tēva favorīts un vārda brālis Nortugs uzvar – tas viss kopā radīja īpašu sajūtu.”
Kā ievainots vilks
Ivars audzis sportiskā ģimenē. No tuviniekiem vislabāk veicies tēva māsai Mārītei Bācei, kura pagājušā gadsimta 70. gados bijusi viena no Latvijas spēcīgākajām riteņbraucējām. Ivaram jau no bērna kājas pie sirds gājusi vieglatlētika, basketbols, futbols, gadu trenējies handbolā, itin labi sanācis. Vienlaikus viņa mamma Silvija visas atvases virzījusi sporta dejošanā un, kad trešajā klasē bija jāizvēlas, palicis pie mammas simpātijām.
“Gāju Rihtera deju skolā, jāsaka paldies Imantam un Ligitai Rihteriem, ka bija stingri, ieaudzināja disciplīnu, stratēģiski domāja un aicināja palīgā ārzemju trenerus. Domāju, ka lielāks talants man bija bumbu sporta veidos nekā dejošanā, bet trāpījos labā kolektīvā un mērķtiecīgi strādāju.
Reiz mūsu titulētais dejotājs Arnis Lešinskis, redzot, ka Anglijā lietū skrienu krosu, izteicās, ka tādā laikā saimnieks suni ārā nedzen un viņš, ja arī spiestu, neskrietu. Bet Ivaru neviens nespiež, pats skrien.
Izturība ļoti palīdzēja, uzvarēju Latvijas čempionātā jauniešiem, arī pieaugušo konkurencē, startēju Eiropas un pasaules čempionātā. Trenējos līdz 23 gadu vecumam, kad dažādu iemeslu dēļ biju spiests likt punktu.”
Sporta dejās viņš atgriezās pēc vairākiem gadiem komentētāja lomā, turklāt tik pārliecinoši, ka nu jau četras sezonas izpelnījies uzaicinājumu uz lielām sacensībām Krievijā. Valsts ar vairāk nekā 140 miljoniem iedzīvotāju un tik daudziem talantīgiem cilvēkiem tomēr aicina latvieti. “Mazliet sirreāla sajūta, bet varbūt tas notiek tāpēc, ka man nerodas rutīna, neesmu kļuvis iedomīgs un uzaicinājumus komentēt neuztveru pašsaprotami. Domāju – ja tā notiek, ar tevi ir cauri,” spriež Ivars Bācis.
“Dejas nav nemaz tik viegli komentēt, jo nedrīkst stāstīt par esošo situāciju fināla laikā vai iepriekšējiem rezultātiem, jo tad it kā ietekmē tiesnešus. Arī šajā sabiedrībā daudzi ir uz sevi tendēti un gaida tikai uzslavas, bet es cenšos būt objektīvs, minēt faktus un, ja neglaudi viņus pa spalvai, tas nepatīk,” piebilst Ivars. “Mēģinu ieviest arī humoru, vēstures faktus, jo parasti stāsta tā diezgan sausi. Krievijā, lai uzkurinātu publiku, atgādināju krievu vēstures sporta sasniegumus, un viens no tiem bija 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē fantastiski izrautais zelts basketbolā. Interesanti, ka aptuveni pēc pusgada viņi sāka uzņemt par šo komandu filmu, līdzīgi kā mums bija “Sapņu komanda 1935″.”
Šo gadu gaitā Ivara Bāča komentētāja prasmes Latvijas sporta sabiedrība iepazinusi itin cieši, un iznācis darboties ļoti plašā sporta veidu pulkā – distanču un kalnu slēpošana, snovbordkross, rollerslēpošana, sporta dejas, triatlons, skriešana, riteņbraukšana, orientēšanās, vieglatlētika, regbijs, basketbols, pludmales volejbols, suņu biatlons. Lielākais gandarījums esot tajos sporta veidos, kur sacensības notiek dinamiski, jo tad var labāk izpausties. Viņš ir komentējis dažādus sporta pasākumus visās Baltijas valstīs, Somijā, Krievijā un Baltkrievijā.
Vizītkarte. Ivars Bācis
* Dzimis: 1978. gada 10. jūnijā.
* Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte.
* Darbs: jurists Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojā.
* Sportā: no septiņu līdz 23 gadu vecumam sporta dejās.
* Labākie panākumi: trešā vieta Latvijas čempionātā (LČ) bērnu grupā līdz 11 g. ar Ivetu Fridrihsoni; otrā un trešā vieta LČ junioriem (14–15 g.) ar Olgu Barašihinu; pirmā vieta LČ standartdejās un 18. vieta pasaules čempionātā jauniešiem (16–18 g.) ar Lieni Darbinieci; pirmā vieta LČ, 21. vieta Eiropas čempionātā un astotā vieta Pasaules kausa izcīņā desmit dejās pieaugušajiem ar Vinetu Zabarovsku.
* Vaļasprieks: komentētājs sporta pasākumos.
