Zelče: Karš Ukrainā mums liek no jauna ieraudzīt Latvijas okupāciju – melu politika, laupīšanas, represijas, deportācijas 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Akadēmiskajai pasaulei var pārmest, ka tā nav laikus prognozējusi to, kā Krievija tagad rīkojas Ukrainā, taču tad jāatceras, ka tas pats savulaik noticis ar sovjetoloģiju, kura nespēja prognozēt Padomju Savienības galu, spriež Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta Sociālās atmiņas pētniecības centra direktore, vēstures doktore VITA ZELČE.
“Mēs nebijām spējuši prognozēt tik spēju totalitārisma darbību realitātē, karu, kas ir totalitārisma izpausme pēc visām definīcijām,” teic LU profesore. Šis laiks radījis pārdomas arī par krievvalodīgo integrācijas gaitas veiksmīgumu Latvijā un tāpat liek apšaubīt, vai tiešām varēs iztikt bez Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanas. Pieminekļa “pārdefinēšana”, šķiet, nederēs.
Bieži tagad dzird sakām, ka nevienam ne prātā nav varējis ienākt 21. gadsimtā ieraudzīt ko tādu, ko redzam Ukrainā, ka tādu mežonību neviens no Krievijas nav gaidījis, ka tas pasaulē daudz mainīs.
V. Zelče: Mēs nevaram tagad pateikt, kā būs nākotnē. Protams, pasaulē tas daudz ko mainīs. Akadēmisko vidi šis laiks šobrīd nostādījis tādās kā vērotāja pozīcijās. Šai paaudzei tas ir pirmais karš, kuru tā var novērot tik tieši, pašai tajā vēl neesot un, cerams, arī nenonākot.
Pēdējā laikā es izmantoju britu vēsturnieka Normana Deivisa “Eiropas vēsturi”, kas iznākusi arī latviešu valodā, un tur totalitārisma skaidrojums ir viens no labākajiem, kādu vien esmu lasījusi. Deiviss totalitāru valsti lielā mērā salīdzina ar bandītiska grupējuma pārvaldes sistēmu, šādam grupējumam pārņemot varu. Pirmkārt, šī grupējuma rīcībā nonāk milzīgi līdzekļi – viss valsts budžets ar modernai valstij raksturīgu represīvo sistēmu, kas ietver armiju, drošības dienestus, policiju. Tā šis grupējums var turēt kontrolē milzīgas iedzīvotāju masas. Vēl viena totalitāra režīma neatņemama pazīme ir informācijas telpas pārņemšana, ko arī šobrīd ļoti labi redzam.
Konkrētais totalitārais režīms pārsteidz ar to, ka pat tā augstākie diplomāti atļaujas cietumnieku žargonu, rupji lamājas. To nevarēja pārmest ne Vācijas nacistiem un pat ne Staļinam. Un kas ir tā visa mērķis?
Neviens no totalitārajiem režīmiem jau nevar būt viens pret vienu. Laiks rit uz priekšu. Kultūra ir vienkāršojusies, demokratizējusies. Daudz kas agrāk publiskajā telpā nenonāca, tagad, pateicoties daudzajiem informācijas kanāliem, tur nonāk tas, ko attiecīgās politiskās aprindas uzskata par normālu leksiku.
Ja par mērķi, tad tā ir šī “krievu pasaule”. Ikviens totalitārais režīms piedāvā savu utopisko programmu. Nacistiem bija rases pārākums, komunistiem – šķiriski vienlīdzīgās komunistiskās sabiedrības pārākums.
Arī “krievu pasaule” virzās uz rases pārākumu, un tas ir saistāms ar tādu lietu kā valstiskā patriotisma ideoloģiju, par kuru jau pirms kāda laika ļoti labi rakstījis krievu sociologs Ļevs Gudkovs. Šī ideoloģija ietver arī krievu pārākuma un krievu izredzētības ideju, kas ir “krievu pasaules” pamatā. Tas sākās jau ar uzbrukumu masu mediju daudzveidībai un brīvībai pirmajā Vladimira Putina režīma laikā 2002.–2003. gadā.
Tad pastāvīgi tika veidota šī politisko un vēstures šovu kultūra, kas nesa sev līdzi PSRS varenības ideju. Tas viss bija orientēts ļoti plašai auditorijai. Gudkovs uzskata, ka divdesmit gadu laikā TV šovu kultūra, populārās kultūras industrija radījusi Krievijas sabiedrībā priekšstatu par savas valsts pagātni un vērtībām.
Bijušais advokāts un politiķis Marks Feigins raksta, ka Krievijas mūsdienu sabiedrība nonākusi tiktāl, ka vairs pat nevēlas zināt patiesību.
Krievijas sabiedrības izpratnē daudz kur balstos uz Gudkovu. Viens no viņa secinājumiem – sabrūkot padomju ideoloģijai un PSRS, miljoniem padomju cilvēku nācās saprast, ka viņi dzīvojuši noziedzīgā valstī, kas visā pastāvēšanas laikā iznīcinājusi pati savus iedzīvotājus, kamēr viņi dzīvoja ilūzijās, ka tā bijusi visur pirmā, visprogresīvākā, viscilvēcīgākā, vislabākā valsts pasaulē. Tas šajos miljonos ir radījis negatīvo identitāti. Negatīvā identitāte izraisa pasivitāti, negatīvu pašvērtējumu, rada pakļaušanās priekšnoteikumus. Tas viss ir bīstami sabiedrības attīstībai. Attīstība nenotiek.
Manuprāt, tas arī bija viens no priekšnoteikumiem, lai krimināli orientēts politiskais un ekonomiskais grupējums tādā pasīvā sabiedrībā ņemtu virsroku.
Jau Borisa Jeļcina perioda pēdējos gados parādījās, ka sabiedrība sāk ļoti pozitīvi reaģēt uz veco PSRS laiku kultūras mantojumu, filmām, svētkiem, jo tie saistījās ar zaudēto “laimīgo pasauli”, kad vēl valdīja pozitīvā identitāte.
Bet ko tad “atceras” tie, kas padomju laikos nav dzīvojuši?
Jautājums ir nevis par atcerēšanos, bet par mediju konstrukcijām. Mūsu bērnības filmās visi bija varoņi, gatavi ziedoties “padomju dzimtenes” dēļ. Vai arī tā saucamās “skaistās filmas”, melodrāmas, “Maskava asarām netic”, komēdijas. Putina ideoloģijas pamatā ir pozitīvs PSRS veidols, kas tā patīk Krievijas iedzīvotāju masām.
Iepriekš manis minētā valstiskā patriotisma ideoloģija balstās uzskatā, ka, par spīti “dažām” kļūdām, PSRS laikos bijis daudz sasniegumu, no kuriem galvenais – uzvara Otrajā pasaules karā. PSRS tad bijusi pasaules mēroga “djeržava” – vārds, kam latviski grūti atrast adekvātu tulkojumu. Lielvara. Pieslēdzot populārās kultūras industriju, viss PSRS pagātnes stāsts tiek no jauna pārkonstruēts. Vēsture iegūst glancējumu.
Vēl viena lieta, ka 90. gados mainījās intelektuālā vide; 80. gadu krievu inteliģence, kas noteica morālos orientierus, bija ar autoritāti sabiedrībā, zaudēja pozīcijas. Vietā nāca jaunā tipa polittehnologi, mediju speciālisti, kam deva skaidru uzdevumu radīt tādu un tādu ideoloģiju tādām un tādām vajadzībām, kas arī tiek perfekti darīts. Jo līdzekļu tam pietiek.
Krievijas sabiedrībai 75% gadījumu galvenais informācijas avots tomēr ir TV krievu valodā. Kāpēc meklēt informāciju citur, citā valodā, ja šis TV dzimtā valodā piedāvā stāstu par spožajiem padomju laikiem? Turklāt šī ideoloģija ir ļoti labi būvēta tādējādi, ka ir atrasts “melnais laukums” Krievijas vēsturē – 20. gadsimta 90. gadi. Visos TV šovos tā ir uzburta kā lielākā nelaime – trūkums, bandītisms, terora akti.
Un tad no 2000. gada top jaunā laimīgā pasaule, kuru nu apdraud “kolektīvie Rietumi”, kas sazvērējušies pret Krievijas attīstību un dara visu, lai Krievija nevarētu uzplaukt. Bet, no analīzes viedokļa raugoties, par tiem 90. gadiem tomēr ir pats bēdīgākais, jo tas tomēr bija Krievijas demokrātijas un mediju brīvības laikmets.
Esam dzirdējuši par vāciešu kolektīvās vainas apziņu nacisma dēļ. Vai ar kolektīvās vainas principu Ukrainas dēļ nāksies rēķināties arī Krievijai?
Ja izmantosim kolektīvās vainas principu, tad viņiem būs jāuzņemas kolektīvā vaina par to, kas notiek Ukrainā. Tie ir cilvēki, kuri savulaik tāpat kā Vācijas iedzīvotāji akceptēja nacistisko režīmu, Hitleru, atbalstīja valsts ideoloģiju, kas teica, ka ārieši ir pārāki pār visiem un ir tautas, kas jāiznīcina.
Šobrīd nekādu krievu kolektīvās vainas apziņu neredz, taču jāatceras – kamēr nacistiskais režīms pastāvēja, arī vācu kolektīvās vainas apziņas nebija. Kā sociālais fenomens tā parādījās tikai pēc nacisma sagrāves. Un arī ne uzreiz. Vācieši izgāja vairākus etapus. Pirmais etaps bija tāds, ka par notikušo vainoja tikai “Hitleru un draugus”. Parastajiem vāciešiem teica apmēram tā: “Jūs rīkojāties slikti, taču jūs nebijāt vainīgi, jo vainīgs ir Hitlers.”
Taču jāatceras, ka tūlīt pēc kara Rietumu pasaule negribēja pilnīgu Vācijas izslēgšanu, jo bija parādījies jauns dzelzs priekškars. Tāpēc Vācijas “pāraudzināšana” izvērtās vairākos posmos. Otrais posms nāca vairāk no vācu sabiedrības iekšpuses, bet arī no ārpuses, ar holokausta tematikas parādīšanos. Sabiedrības apritē ienāca jauna paaudze, kas pati nebija pieaugušo vecumā piedzīvojusi nacistisko režīmu. 60. gados turklāt izvērtās pretkara kustības. Tas viss kopā radīja situāciju, ka vācieši sāka paši saviem vecākiem un vecvecākiem prasīt: “Ko jūs darījāt Otrā pasaules kara laikā?”
Šajā vilnī Vācijā sāka tapt arī analītiskie akadēmiskie darbi par nacismu, notika režīma pārvērtēšana. Trešais posms jau vairāk saistās ar holokausta tēmas ienākšanu apritē – ar Vācijas kanclera Villija Branta nomešanos ceļos, 1970. gada decembrī apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, ar leģendāro 1978. gada amerikāņu miniseriālu “Holocaust”, ko demonstrēja arī Vācijā. Tas bija lūzuma punkts, lai nacisma morālais vērtējums nonāktu līdz katrai vācu mājsaimniecībai, jo šajā seriāla varoņu plejādē bija personāži, ar kuriem viņi varēja identificēties.
Un tad 90. gadu Vācijā atkal nāk skarba vēstures pārvērtēšana, kas saistās ar izstādi par vērmahta noziegumiem Austrumu frontē. Bet vērmahtā dienējušie bija jau tā saucamie “mazie cilvēki”, vienkāršo karavīru līmenis. Vācijas publika bija šokēta, izstādē ieraugot, ka viņu tēvi un vectēvi, radinieki veikuši kara noziegumus, varmācību. Nu, no šī brīža varam sacīt, ka jēdziens “vācu kolektīvā vaina” ir aizpildījies.
Un vēl 2010./2011. gadā ir izstāde “Hitlers un vācieši”, kas parādīja, kā nacisma simbolika ienāca cilvēku ikdienā, viņu mājās trauku, mājsaimniecības priekšmetu, mēbeļu un bezgala daudz citos veidos. Respektīvi, ka nacisms nav bijis aiz durvīm. Tas bija vāciešu mājās iekšā.
Kā redzat, tas ir bijis visai garš laika posms. Un, ja mēs to tagad pārnesam uz Krieviju, tad nevaram no viņiem kaut ko sagaidīt rīt uz pusdienlaiku. Tas viss būs kaut kad, ja vien zemeslode turpinās pastāvēt.
Vai tagad vispār iespējams scenārijs, ka Krievija karu Ukrainā vienkārši iesaldē un Putina režīms paliek pie varas?
Domāju, tas ir iespējams. Tad ir jauns dzelzs priekškars un izolācija, jauna totālā bruņošanās sacensība visā pasaulē, un tā vēl kādus gadus 30–50 pastāvam. Vēl viens scenārijs ir Krievijas sabrukums. Jāsabrūk varas vertikālei. Vai tas ir iespējams? Pieņemu, ka mēs nemaz neesam tik ļoti labi informēti par to, kas Krievijas iekšienē notiek.
Jāatceras, ka Krievijā cilvēku materiālā labklājība ir atkarīga no viņa attiecībām ar varu, piederības varai, nevis individuālās gribas un sasniegumiem – lieta, ko Rietumos grūti saprast. Varas vertikāle pastāv kopā ar biznesa eliti. Jautājums – vai Krievijā ir iespējama politisko līderu “izsēšanās”? Vai reģionos var parādīties savi līderi?
Profesors Deniss Hanovs nesen izteicās, ka krieviem esot grūtības aptvert, ka ļaunums šobrīd runā krievu valodā. Laikam tāpēc tā attieksme “mēs gribam turpināt ērti dzīvot, lieciet mūs mierā”.
Latvijas teritorijā ļaunums krievu valodā runājis ne reizi vien. Paskatieties uz 1905./1906. gada notikumiem, šīm soda ekspedīciju represijām, kas brāzās pāri Latvijas pagastiem. Ukrainas notikumi plašākai sabiedrībai Latvijā liek no jauna ieraudzīt Latvijas okupāciju – gan tā melu politika, gan konkrētās darbības, laupīšanas, represijas, deportācijas. Tas ir tik līdzīgi ar to, kas pie mums notika 20. gadsimta 40. gados! Pat jēdzieni, kas parādās publiskajā telpā, piemēram, “filtrācijas nometnes”. Atdzīvojas daudzas lietas, ko bijām jau it kā nolikuši malā.
Un tāpat integrācija, kuru, es domāju, ar laiku vēsture izvērtēs pozitīvi – milzīgs daudzums cilvēku, kas lēnām un pakāpeniski jāiekļauj Latvijas sabiedrībā, neraugoties uz to, ka viņi šeit atnāca kā okupanti, kolonizatori. Sociālpsihologi droši vien var paskaidrot, kā jūtas cilvēks, kam atņem “vecākā brāļa” statusu un vienā mirklī pasaka: tev nav tiesību te saimniekot!
Es domāju, ka vairāku desmitu Latvijas krievvalodīgo intelektuāļu atklātā vēstule par karu Ukrainā un 9. maija svinēšanu ir nākusi stipri par vēlu. Vajadzēja paiet 30 gadiem, lai nāktu šāda vēstule. 23. aprīlī bija krievvalodīgo mītiņš Rīgā pie Brīvības pieminekļa pret karu Ukrainā, bet kopš kara sākuma pagājuši jau divi mēneši!
Es neesmu rīdziniece. Dzīvoklis Rīgā, Purvciemā, man ir kādus 15 gadus. Tādā ikdienas līmenī man vienmēr radījis neizpratni, kāpēc mazie krievvalodīgie 5–7 gadus vecie bērni mani kāpnēs sveicina krievu valodā. Kad es viņiem atbildu latviešu valodā, viņi savelk neapmierinātu, niķīgu seju, ka nav dabūjuši gaidīto. Un līdz nākamajai reizei viņi nepārorientējas, ka jāsveicina latviski. Kāpēc vecāki viņiem neko nepasaka? Tas ir jautājums, uz kuru es nespēju atbildēt. Es teiktu, tas viss ir saistīts ar to, ka šī Latvijas krievvalodīgo intelektuāļu vēstule nākusi tikai 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tas nozīmē, ka visus šos gadus tie cilvēki nav pamanījuši, kur viņi dzīvo. Ka Latvijā ir arī vairāk nekā miljons cilvēku, kuriem krievu valoda nav tikai “augstās kultūras” valoda, bet valoda, kurai nāk līdzi ļoti spēcīga nāves un posta ēna.
Kādas ir jūsu domas par padomju okupācijas laika pieminekļiem?
Pieminekļi ir viens no mediju veidiem. Mediji mainās, tiek slēgti, zaudē auditoriju. Tāpat arī pieminekļi. Katrs piemineklis nes sev līdzi vēstījumu. Ir lietas, ko auditorija ierauga, ir tādas, ko neierauga. Bet, tāpat kā mediju telpa ir sakārtojama un maināma, tā arī pieminekļu telpa.
Ja piemineklis nes mūsdienu pasaulei, mieram, cilvēcībai apdraudošu vēstījumu, tad tas ir demontējams, novietojams muzejā vai kādā krātuvē. Pārdaugavas piemineklis ir demontējams, taču šis process jādara pārdomāti un juridiski korekti. Es sāktu ar tiem automātistiem un aizgādātu viņus uz Kara muzeju, ja tam kaut kur būtu ekspozīcija par sarkanās armijas kara noziegumiem Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara beigās.
Teic, ka Uzvaras parka kompleksu vajagot atstāt un “pārdefinēt”…
Katrā gadījumā piemineklis Pārdaugavā ir ilgi kalpojis vienas ideoloģijas misijai un joprojām tai kalpo. Tur ir šobrīd pietiekami daudz ziedu, deg sveces. Piemineklis ir apritē. Sauc to, kā gribi. Un prokrieviskās politiskās partijas Latvijā to izmantojušas par savu platformu jau kopš 90. gadiem. Tas visu laiku strādājis noteiktai auditorijai, un mūsu novērojumi liecina, ka pie tā regulāri notiek arī darbs ar pusaudžiem, pat bērniem, kurus 9. maijā ietērpj vienādos krekliņos ar simboliku, ieģērbj pseidopadomju formās.
Pilsētvidi šis piemineklis nerotā. Neuzskatu, ka mākslas dēļ jāsaglabā visi pieminekļi, kādi vien te pastāvējuši. Ne jau velti totalitāro režīmu metode ir izsēt savu vēstījumu noteiktās teritorijās ar pieminekļu palīdzību. Ideoloģiskie orientieri, kas izstādīti ainavā. Arī Latvijas teritorijā tā ir – vispirms bija karavīru brāļu kapi, tad Hruščova un Brežņeva laikos nāca šo brāļu kapu modernizēšana un mākslinieciskošana, kā arī nacisma noziegumu piemiņas vietu iekārtošana, un tad 70. gadu beigās nāca nākamais posms attiecīgās ideoloģijas iedziļināšanai – sāka likt pieminekļus “atbrīvotājiem”, ko ne līdz galam realizēja. Tam vajadzētu pavilkt svītru. Turklāt Latvijā šobrīd trūkst mūsdienu humānajām un Eiropas vērtībām atbilstoša monumenta Otrajam pasaules karam.
