Valmieras Vecpuišu parka pārvērtības 0
Šogad, kad aprit simtā jubileja kopš Pirmā pasaules kara sākuma, “Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvēstures un kultūras mantojuma objektiem, kas vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī ir tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē.
1914. gadā astoņi sabiedrībā pazīstami Valmieras iedzīvotāji par saviem līdzekļiem iegādājās kopīgu zemes īpašumu, lai izveidotu visai sabiedrībai brīvi pieejamu parku ar paviljonu. Gan parks ar tā vecajiem kokiem, gan paviljons vēl joprojām ir viena no skaistākajām un romantiskākajām Valmieras vietām.
Tieši pirms simt gadiem Valmierā bija vairāk nekā seši tūkstoši iedzīvotāju. Kaut arī nesenajā tautas skaitīšanā 76 procentus atzina par latviešiem, par vāciešiem 12 procentus un nepilnus septiņus procentus par krieviem, tikai pirms astoņiem gadiem pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru bija guvis vairākums, par pilsētas galvu ievēlot ārstu Georgu Apini. No 24 Valmieras domniekiem 18 bija latvieši, pieci vācieši un viens krievs. Līdz tam pilsētas svarīgākos amatus bija ieņēmuši gandrīz tikai vācieši un krievi.
Pirms Pirmā pasaules kara Valmiera strauji attīstījās, valdīja rosīga saimnieciskā un kultūras dzīve. Darbojās dažādas izglītojošas biedrības, nodibināja nozīmīgas mācību iestādes, piemēram, Valkas–Valmieras skolotāju semināru, sieviešu ģimnāziju un tirdzniecības skolu. 1914. gadā atklāja pilsētas slimnīcas jauno triju stāvu ēku un regulāri sāka kursēt pirmā zināmā autobusu līnija “Rīga–Sigulda–Cēsis–Valmiera–Limbaži–Neibāde–Inčukalns–Rīga.”
Latviešu pašapziņa pamazām cēlās, viņu vidū bija daudzi izglītoti, labi nodrošināti uzņēmēji un inteliģenti, kuri par savas dzīves virsuzdevumu uzskatīja brīvprātīgu darbu sabiedrības un visas pilsētas labā.
1913. gadā astoņi sabiedriski aktīvi valmierieši – ārsts un pilsētas galva Dr. Georgs Apinis, domnieki un uzņēmēji Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Eduards Lācers, namīpašnieks Kārlis Vītiņš, Rīgas “Palladium” kinoteātra īpašnieks Jānis Velēns, tirgotājs Antons Meneks, kā arī bufetes turētājs, šveicars un garderobists Dāvis Gūbins – nolēma izveidot visiem iedzīvotājiem brīvi pieejamu pilsētas parku. Katrs dibinātājs šim nolūkam ziedoja vienu tūkstoti rubļu. Salīdzinājumam – tolaik valsts apmaksāts ārsts mēnesī nopelnīja 60 cara rubļus, ģimnāzijas, reālskolas skolotājs – no 90 līdz 120 rubļiem, savukārt strādnieka vidējā alga bija 34 rubļi. Jauno sabiedrisko teritoriju nolēma saukt par Pilsētas parku, taču iedzīvotāji gandrīz tūlīt to pārdēvēja par Vecpuišu parku, jo lielākā dibinātāju daļa bija neprecējušies. Jau tā paša gada nogalē uzcēla paviljonu ar bezalkoholisko bufeti, ziemā parkā darbojās divas slidotavas.
Pirmā pasaules kara laikā ēkā bija izvietota ievainoto karavīru lazarete un Valmieras Sarkanā Krusta komiteja. Kādu laiku paviljona telpās darbojās arī brīvprātīgo pieņemšanas komisija latviešu strēlnieku bataljonos.
Pēc Latvijas valsts proklamēšanas Rīgā, 1918. gada 18. novembrī, jau 20. novembrī parka paviljonā Dr. Apinis noturēja sporta biedrības pilnsapulci, kuras laikā sarkanbaltsarkano karogu pirmo reizi Valmierā godināja kā valsts karogu. No 1919. gada paviljonu īrēja luterāņu baznīcas Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļa. Paviljonā notika koncerti un priekšlasījumi, Zemnieku dienas un lauksaimniecības izstādes, kā arī skautu pasākumi un dibināta Valmieras mazpulku nodaļa. 1939. gadā parka paviljonu uz 25 gadiem iznomāja Valmieras aizsargu pulkam. 1940. gadā viss parks ar paviljonu kļuva par Valmieras pilsētas īpašumu. Dibināšanas dokumentos bija paredzēts, ka, dibinātājiem no uzņēmuma izstājoties, parks “pāriet pilsētas īpašumā ar noteikumu, ka, tāpat kā tagad dalībnieki, tā arī vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parku”. Taču, atnākot padomju okupācijas varai, jau 1940. gada augustā laikraksts “Liesma” informēja savus lasītājus, ka Latvijas komunistiskās partijas Valmieras rajona komiteja pārgājusi no līdzšinējām telpām uz bijušo Vecpuišu parku, kurš pārdēvēts par Komjaunatnes parku. Tolaik, tāpat kā tagad, paviljons bija viena no visskaistākajām celtnēm Valmierā. Pēc Otrā pasaules kara parka paviljona ēkā darbojās kultūras nams, vēlāk bērnu sporta skola un sporta biedrība “Vārpa”, kā arī pionieru nams.
20. un 21. gadsimtu mijā Vecpuišu parka paviljons kļuva par privātīpašumu – sākumā paviljona ēkā atradās kafejnīca ar vasaras terasi un boulinga spēles zāle. 2008. gadā ēka palika tukša, un 2012. gadā paviljons cieta ugunsgrēkā. Tomēr šogad ir sākta paviljona atjaunošana, un šovasar jau darbojusies āra kafejnīca.
“Lai nepiekūstam, labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt,” šādi pirms simt gadiem teicis Valmieras pilsētas galva Georgs Apinis.
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Valmieras muzejam un it īpaši Ingrīdai Zīriņai. Izmantoti arī Tāļa Pupuriņa apkopotie materiāli.
