Neparedzamais un aizraujošais teātris. Ilzes Kļaviņas recenzija par Valmieras vasaras teātra festivālu 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jau piekto gadu Valmieras pilsētvidē notiek aizraujošais vasaras teātra festivāls, kas guvis plašu publicitāti nacionālā mērogā, skatītāju atsaucību un teātra mākslas profesionāļu, kā arī kritiķu atzinību un balvas.
Šogad epidēmijas preventīvo pasākumu dēļ programma ir mazāka, taču festivāla būtība ir saglabājusies.
Skatītāju un mākslinieku netradicionālās satikšanās ārpus pierastām telpām un festivāla jaundarbu autoru radošā brīvība sagādā iepriekš neparedzamus māk-slas mirkļus.
Tie rāda meklējumus, kur iespējamas kļūdas un iespējami atradumi, kas paver ceļu turpmākām idejām vai, gluži pretēji, rāda strupceļu.
Arī šogad pieci centrālie jaundarbi (“Inišmoras leitnants”, “Satikt”, “Vijolīšu apsēstība”, “Uzvara ir mirklis”, “αSAPIENSI”) demonstrē spilgtu radošo potenciālu, ko tradicionālā teātra formātā nevarētu realizēt un pieredzēt un kas paplašina priekšstatus par mākslinieciskas izteiksmes robežām.
Festivāla atpazīšanas zīme ir skatuves mākslas darbu vienreizīgums. (Tie parasti netiek atkārtoti, ir tikai daži piemēri, kā pirms diviem gadiem režisora Viestura Meikšāna iestudētā laikmetīgā opera “Nezināmais nezināmais”, kas piedzīvoja izrādes Rīgā).
No šīgada programmas pa tiešo Valmieras teātra repertuārā nonāks Mārtiņa Eihes iestudētais “Inišmoras leitnants”, kas paredzamā rezultāta dēļ “izlec” no festivāla programmas, piedāvājot tradicionālu brīvdabas izrādi un gatavu kvalitatīva melnā humora paraugu.
Mārtina Makdonas godalgotā luga “Inišmoras leitnants” ir skarbu joku, pārpratumu un negaidītu pavērsienu caurvīts skatuves darbs, kas iestudēts daudzviet pasaulē, tostarp arī Brodvejā.
Viens no mūsdienu provokatīvākajiem dramaturgiem par savu darbu saka: “Es izvēlos robežu starp komēdiju un nežēlību, jo viena izgaismo otru.”
Vienīgais radošais risks ir žanra trāpījums, ko festivālā redzētajā izrādē rāda daļa no ansambļa, visspilgtāk – aktieri Mārtiņš Meijers, Aigars Apinis, Mārtiņš Liepa. Stāstā par īru pretošanās kustību skaidri nolasāma pašironija par latviešu viltus patriotismu piemājas sētas mērogā.
Skaņas, ritma un telpas robežas
Šīgada programmas eksperimentālākā sadaļa ir performance “Satikt”, tās pamatā ir lietuviešu sutartiņu dziedāšanas tradīcija.
Caur stikla sienu redzamā dabas ainava papildina priekšnesumu, ko autori – IevaKrish un skaņas dramaturgs Jēkabs Nīmanis iecerējuši kā smalkas savstarpējas mijiedarbes procesu.
Aplī ar lieliem atstatumiem izvietotie skatītāji kļūst par daļu no scenogrāfijas, jo starp viņiem nepārtraukti kustas četri mākslinieki.
Centrā virs galvām iekārti divi kustīgi atskaņotāji, kas kā svārsti kustas un ir līdzdarbīgi spēles elementi. Starp dziedātāju Dārtas Dravas un Ilzes Amandas Zakrevskas tīrajām balsīm, kas piepilda plašo telpu, un dejotāju Ievas Gaurilčikaites-Sants un Krišjāņa Sants kustībām veidojas gluži sajūtama enerģijas plūsma.
“Satikt” norise ir grūti aprakstāma, jo skatītāja mentālā līmenī tā rezonē, sasaucas, disonē un pāriet no viena stāvokļa uz otru tik trausli, ka nepaspēj izveidoties par ko konkrētu.
Autori saka, ka šī performance ir “skaniski kustīga laiktelpa, kurā balss atrod balsi, kustība sastop kustību, cilvēks satiek cilvēku”. Redzētais liek cerēt uz turpinājumu kādā nākamā projektā.
Uz garīgās veselības robežas
Mākslinieces Ingas Tropas autordarbs “Vijolīšu apsēstība” fokusējas uz tēmu “māksla kā dzīvesveids”. Klausāmā (teksts ir tikai dzirdams) izrāde veltīta japāņu gleznotājas Jajoi Kusamas uzskatiem.
Dažādām dzīves epizodēm iekārtotas atsevišķas telpas, kur dekorācijas asociatīvi ilustrē autobiogrāfiskā stāsta detaļas, piemēram, “Zemapziņas darbnīca”, “Kioto ķirbju templis” ir divas no kopumā desmit.
Izrādes autori neslēpj, ka varones prototips ir māksliniece, kas šobrīd labprātīgi dzīvo trakonamā. “Vijolīšu apsēstība” uzrunā skatītāju austiņās un pa vienam, vadājot tos 10 minūšu garos intervālos pa pagraba labirintiem un mēģinot iegremdēt skatītāju apziņu suģestijā, kas ne tikai sižetiski, bet arī formā stāv uz prāta un neprāta sliekšņa.
Mēģinājums skatītājus pārcelt Kusamas pasaulē un vienlaikus slimnīcā, par ko norāda vadātāji kā personāls, tērpts uzsvārčos, arī ierobežotā pārvietošanās, japāņu gleznotājas biogrāfijā pazaudē māksliniecisko distanci un tēlainību.
Izteiksmīgākā un tēlaini pabeigtākā, manuprāt, ir epizode, kur video redzamā aktrise Tropa, līdz pēdējai detaļai iemiesojusies japāņu māksliniecē (ar oranžu parūku un brūnām acu lēcām), zīmē īpašā tehnikā.
Ota pieskaras papīram, veidojot bezgalīgu punktu ķēdes, pieskaras arī ekrānam, caur ko mēs viņu redzam, un aizmiglo to.
Man personiski tas ir izrādes noslēgums, kas vēsta, ka skatīties uz pasauli caur punktu ir aizraujoši un tomēr tas nav vienīgais garīgās pašizaugsmes ceļš. Izrāde tomēr nebeidzas.
Seko norāde par nākamo telpu, kur tumsā jāsēžas pretī gandrīz neredzamam cilvēkam un kur atkārtoti skan vieni un tie paši teikumi, kas uzbāzīgi apgalvo, ka pasaule, līdzīgi saulei, mēnesim un visam redzamajam, ir tikai punkts.
Pretī sēdošā izrādās Inga Tropa, kura izturīgi visas dienas garumā sēž telpā un gluži kā Marina Abramoviča savās performancēs meklē galējās robežas starp iespējamo un neiespējamo. Vai arī pārkāpj tās?
Vēstures robežas
Valtera Sīļa izrāde par futbolu “Uzvara ir mirklis” notiek stadionā un veiksmīgi tiek galā ar izaicinājumu piepildīt milzu laukumu deviņdesmit minūšu garumā ar trim aktieriem.
Arturs Krūzkops, Kristians Kareļins, Jānis Kronis to izdara, protams, ar skaņas mākslinieka Gata Krievāna un gaismas meistara Oskara Pauliņa līdzdarbību.
Kaut gan pēdējās epizodēs pievienojas izteiksmīgi dejotāji un fināla minūtēs – jaunie vietējie futbolisti –, izšķirošais izrādes telpas un laika piepildījums ir spēcīgais, dramaturģiski precīzais teksts.
Tā struktūrā jūtamas sasauces ar izrādes “Zem diviem karogiem” dokumentālo pētījumu, ko nesen redzējām uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un kurā savijas emocionālie un faktoloģiskie materiāli no nesenās vēstures.
“Uzvara ir mirklis” rāda konkrēto futbola spēli Stambulā 2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas un Turcijas futbola izlašu mača rezultāts 2:2 ļāva mazajai Latvijai nokļūt Eiropas čempionāta finālā, un stāsta par vienu gadījumu un vienlaikus par lielāku ideju, pat ja tā īsti vārdā netiek nosaukta.
Iestudējums ir skaists pirmkārt horeogrāfes Kristīnes Brīniņas sacerētās kustību partitūras dēļ, bet galvenokārt dramaturga un režisora attieksmes dēļ, kas centrējas uz konkrētiem cilvēkiem – personībām, kuri šo uzvaru veica un kuru fiziskais spēks un veiklība pierāda ētisko un emocionālo spēku.
Daudz dzīva humora, piemēram, salīdzinot sportistus ar amerikāņu popkultūras zvaigznēm, un sirsnības, apsmaidot latviešu fanu centību ar saucieniem palīdzēt sportistiem un vienlaikus apliecinot patriotismu.
Mirkļi iedvesmo, uzvaras ir ilgi gatavotas – vismaz divas idejas no izrādes vēl ilgi paliks atmiņā.
Civilizācijas attīstības robežas
Izrādē “αSAPIENSI”, kas notiek uz melna kuba Valmieras plašās estrādes vidū, režisors Elmārs Seņkovs piesaka savas trupas “EsARTE” radošo potenciālu.
Kopīgi meklējot savas atbildes uz būtiskiem eksistences jautājumiem, radušās jauniešu pārdomas un izrādes teksts par to, kāda īsti ir evolūcijas jēga.
Rodas pārliecība, ka šīs sajūtas un atziņas ir nozīmīgas pašiem māksliniekiem, jo kustību izpildījumā, kur netrūkst fiziskā un nežēlīgā teātra elementu, redzama pārliecinoša kopība.
Ansamblis meklē savu ceļu, kur katram ir iespēja sevi apliecināt. Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Emīls Krūmiņš, Toms Treinis, kā arī dejotāji Emīlija Berga, Roberta Gailīte, Kitija Geidāne, Gundega Rēdere, Emanuēla Zvaigznīte, Ģirts Dubults, Marģers Vanags atklāj savas šī brīža domas un talantu.
Izrādei piemīt studentisks maksimālisms, ko palīdz atklāt horeogrāfes Elīnas Gediņas un scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Paulīnes Kalniņas darbi.
