Valmieras teātrī Strindberga drāma “Pelikāns” 0
10. februārī Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos kamerluga “Pelikāns”, kas ir viena no Latvijas teātros retāk iestudētajām zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugām. Tā ir aktrises Ineses Pudžas debija režijā Valmieras teātrī.
Sena teika vēsta, ka putnu māte savus mazuļus ar knābi glāsta tik lielā mīlestībā, ka viņa tos nogalina. Pēc trim dienām ierodas tēvs un izmisumā par bērnu nāvi pāršķeļ savas krūtis ar knābi. Asinis, kas plūst no viņa brūcēm, atdzīvina beigtos putnēnus…
1907. gadā uzrakstītajā kamerlugā “Pelikāns” tiek risinātas kādas ģimenes, kuru veido māte, meita, dēls, znots un ģimenes kalpone, savstarpējās attiecības. Autors šīs kamerspēles centrā ievietojis svarīgu kristietības simbolu, kas ietverts pašā lugas nosaukumā. Pelikāns šeit lietots kā pašaizliedzīgu vecāku simbols, kas cēlies no sena mīta, kas vēsta, ka bada laikā pelikāns savus bērnus baro ar savām asinīm, uzšķērzdams savu krūtežu sirds rajonā. Māte lugā pozicionēta kā pilnīgs pelikāna pretstats, savukārt lugas beigās bērni apgalvo, ka tēvs pretēji mātei bijis pelikāna vārda cienīgs. Ar šo mistisko tēlu arī saistīta viena no nozīmīgākajām šajā darbā ietvertajām tēmām – ģimenes kā sociālās institūcijas atmaskošana. Pats Strindbergs reiz teicis: “Ģimene – mājvieta visam sabiedrības ļaunumam, žēlsirdīgo iestāde laiskām sievietēm, cietuma darba nometne ģimenes uzturētājiem un elle bērniem!”
“Pie šīs lugas atgriežos otro reizi. Pirmos tās fragmentus iestudēju studiju laikā un nu pēc 12 gadiem vēlos riskēt un fragmentus savienot vienā veselumā. Jo mazāk cilvēki viens ar otru sarunājas, jo sarežģītāks viss kļūst. Vakardiena veido mūsu šodienu, un šodiena nereti nosaka rītdienu… Visvieglāk ir meklēt vainīgos, bet reizēm viss ir krietni sarežģītāk,” atklāj režisore Inese Pudža.
Mātes lomu atveido aktrise Inese Ramute, kas neslēpj, ka tāda lomai viņai nav bijusi. “Vispār pirmo reizi strādāju ar Strindberga lugu. Vēl esam procesā, katra epizode ir pētniecība. Nevaru atrast situāciju dzīvē. Situācija ģimenē – kā būtu, ja būtu. Nav ikdienišķa parādība. Interesants darbs. Tāda loma man varētu būt reizi mūžā,” neslēpj aktrise. Kad ieminos, ka šī ir pretrunīga loma, I. Ramute iesaucas: “Maigi teikts – pretrunīga loma! Mana atveidotā māte nāk ar savu pieredzi. Tas viss nāk metaforās no tālajiem senčiem. “Nevaino mani, es nevainošu senčus.” Bērnības kopija vajā visu mūžu. Varbūt to mēs pat ārēji nejūtam, bet tas ir dziļi, dziļi iekšā. Jāanalizē sevi. Manis atveidotajai sievietei ir miris vīrs, turklāt miris viņas vainas dēļ, jo viņa viņu novedusi līdz nervu sabrukumam. Viņa sajūtas atstāta novārtā, nenovērtēta. Jaunība ir aplidošana, bet ar gadiem tas mazinās, tad ir jāspēj tam pielāgoties. Jāpāraug citā kvalitātē. Tas ir tā laika ģimenes modelis, kad māte ir tā, kas sēž mājās. Manā varonē jaunības eliksīrs kūsā pārpārēm. Viņa negrib samierināties, jo ilgāk dzīvo, jo grūtāk pieņemt šo situāciju. Daudzām sievietēm tas ir aktuāli. Izrādē tas ir sakāpinātāk. Stindbergs runā par to, kas vajā viņu. Arī mūsdienās sievietēm ir grūti samierināties, ka laiks aiziet. Sāk pamanīt, ka uz ielas neatskatās. Zūd jaunības eliksīrs. Ar to ir jāsamierinās. Jāmeklē citas savas kvalitātes. Sievietēm nav viegli. Mana varone grib mazliet apturēt laiku. Viņa nejūt dzīves garšu. Dzīve kļūst melnbalta, zūd krāsas. Nevajag būt objektam, par kuru priecājas, jāmeklē cits pienesums. Jāmāk uzvesties jebkuros gados, bet viņa ir traka!”
2017. gads. Pagājuši 110 gadi. Kādi esam savās attiecībās ar bērniem un vecākiem? Kur ir robeža starp viena cilvēka brīvību un tās radītajām sekām citos cilvēkos?
Režisore – Inese Pudža
Telpa – Inese Pudža sadarbībā ar arhitektu Māri Banderu
Kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina
Mūzika – Mārtiņš Jansons
Gaismu mākslinieks – Mareks Lužinskis
Lugu tulkojusi – Dace Deniņa
Lomās: Inga Apine, Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons, Inese Ramute
