Valmieras puikām un meitenēm 0
Var tikai apskaust Valmieras pilsētas pašus jaunākos iedzīvotājus par iespēju piedzīvot Valmieras Vasaras teātra festivālu, kas augusta sākumā trīs ar pusi dienas piedāvāja pasākumus tieši bērniem. Gleznainā un vienlaikus industriālā pilsēta bija kļuvusi par iedvesmas avotu septiņiem jauniem, īpaši šim festivālam radītiem teatrāliem notikumiem, kas risinājās dažādās spēles vietās – parkā, pazemes autostāvvietā, mēbeļu veikalā, ugunsdzēsēju depo, būvlaukumā un klubā.
No visa redzētā visvairāk pārliecināja piedzīvojums mežā “Štābiņš”, kas turpināja izrādes “Nāc laukā!” notikumus un ko radošā komanda – režisors Kārlis Krūmiņš, aktieri Jānis Kronis, Jekaterina Frolova – veidoja kā bērnu piedzīvojumu seriālu. Izrāde, kas sākas kā orientēšanās spēle, veiksmīgi sagatavoja skatītājus notikumu patiesumam, vedot uz meža ieloku pie Gaujas Kazu krācēm. Mazajiem skatītājiem bija iespēja ne vien ieraudzīt bunkuru mežā, ne vien dzīvot līdzi spēles varoņu bailēm, skumjām, priekam, bet arī padomāt, kāpēc kāds izvēlējies dzīvot mežā un ko katrs sauc par “pasaules galu”. Iestudējuma izdošanās pamatu veidoja precīzais teksts, saspēlētie raksturi un attiecības.
Vislielākajiem bērniem no 12 gadu vecuma tika atvērts Valmieras Multiklubs, kur gandrīz desmit aktieri un brīvprātīgie režisoru Elmāra Seņkova un Paula Iklāva vadībā rādīja naktsklubam tipiskas ainas. Skatītāji, kuri pirmo reizi bija šādā vietā, varēja izjust atmosfēru un uzzināt, kā tur īsti ir. Pasākuma vadītājs aktieris Oskars Vīksne papildus publikas uzkarsēšanai un skaidrojošiem komentāriem par parasto un neparasto kluba apmeklētāju uzvedību mēģināja atbildēt uz jautājumu – kas vispār velk cilvēkus uz naktsklubiem? Noslēguma epizodē izstāstītais personīgais stāsts ar novēlējumu katram pašam atrast savu “īsto klubu” tomēr šķita esam no kāda cita dramatiska darba un izskanēja didaktiski.
“Mindstuff” uzvedumā sadarbojās Igaunijas un Latvijas profesionāļi – starp tiem latviešu aktieri Marija Linarte, Āris Matesovičs, Reinis Boters – un igauņu pieredzējušie dejotāji Tīna Meldera, Helena Reitsnika, Kerta Tenisone no platformas “Sõltumatu Tantsu Lava”. Iestudējums, kurā nācās mainīt sēdvietas un pārvietoties līdzi aktieriem pa pazemes autostāvvietu, radīja dzīvu kontakta sajūtu ar māksliniekiem. Kopumā izrāde atklāja plašas improvizācijas iespējas, un, neraugoties uz to, ka šāda veida iestudējumi latviešu bērniem nav pierasti, skatītāji darbojās pārliecinoši. Šķiet, ka atturība pašmāju izrāžu praksē, distancējoties no auditorijas, ir lieka. Bērni ne vien fiziski, bet arī jūtīgi un niansēti uztvēra mākslinieku impulsus. Spilgtākā bija pazaudētā balona epizode, ko H. Reitsnika izpildīja plastiski spilgti un emocionāli piepildīti.
Ne mazāk netradicionāls bija muzikālais ceļojums ar būvniecības spēkratu iesaisti un paraugdemonstrējumiem “Traktopera”. Šo performanci būvlaukumā varēja vērtēt gan bērni (viņu uzmanību vairāk saistīja traktoru precīzā “horeogrāfija”), gan pieaugušie (teksta ironija par mājas pasūtījumu neredzamām sienām, durvīm u. c.). Konstruktīvā kompozīcija, ko veidojis režisors un libreta autors Andris Kalnozols kopā ar mākslinieku Andri Eglīti, precīzi sabalsojās ar komponista Toma Auniņa mūziku. Līdzsvaroti kopējā iecerē iekļāvās Katrīnas Albužes minimālisma stila horeogrāfija Matīsa Budovska, Riharda Zelezņeva un Rūdolfa Apses izpildījumā. Uzvedums kā pieteikums uz kādu lielāku inscenējumu ir veiksmīgs.
Uzvedums “Ūdens”, kas notika ugunsdzēsēju depo, bija veltīts parādībai/ stihijai/ vielai, ļaujot ieraudzīt, izjust, izgaršot, sadzirdēt un sasmaržot visiem zināmo, tomēr tik daudzveidīgo lietu. Izdomātā kosmiskā kuģa laboratorijā, režisores Ingas Tropas vadīti, aktieri Lauma Balode un Toms Veļičko darbojās ar īstu azartu. Šķiet, ieguvēji no šīs performances bija tie, kas ļāvās sajūtām un iztēlei, ko rosināja telpa, ūdens, gaismu un skaņu pasaule. Vislielāko skatītāju sajūsmu radīja artistiskā komiskā palēninātā darbošanās, uz vietas sacerētā ūdens plakšķināšanas “mūzika” un tikšanās ar ūdens iemītnieku zivi Hidru.
Dokumentālais brīvdabas dejas uzvedums “Spēlēsim mājās” rādīja četru bērnu pasauli, ko atveidoja viņu vecāki aktieri Kārlis Neimanis, Maija Morozova, Anita Morozova, Oskars Morozovs. Režisore Kristīne Brīniņa ļāva aktieriem atveidot bērnu impulsīvos vārdus un kustības. Kopējo brīvības atmosfēru niansēti papildināja mūzikas autors un izpildītājs Rihards Lībietis. “Spēlēsim mājās” iecerēta kā aicinājums palūkoties uz bērniem no cita skata punkta.
Mēbeļu veikalā spēlētā izrāde “Kur pazudis Viktors Sapropelis?”, ko veidojusi režisore Paula Pļavniece un dramaturģe Justīne Kļava, veltīta nopietnai tēmai – vecāku aizņemtībai ar darbu (lugā – tēvam zinātniekam meklējot sapropeli). Nepieskatītie bērni sacer paši savu stāstu par nezināmo parādību ar jocīgo uzvārdu. Scenogrāfijai izmantotās mēbeles asprātīgi un tēlaini rāda pieaugušo pasauli bērnu acīm. Lai arī iestudējumam šobrīd piemīt etīžu raksturs, tomēr darbs kā iecere pārliecina ar iespējām attīstīt atrastās idejas jaunai izrādei.
Valmierā rādītā profesionālo teātru režisoru un aktieru izveidotā programma mazajiem skatītājiem netradicionālā veidā rosināja noskaidrot nezināmo un piedzīvot jau zināmo. Papildus teātra izrādēm izvērstā kino un spēļu programma radīja bagātīgu vasaras mākslas svētku sajūtu.
