Agris Māsēns: “Valmierā teātris mutuļo” 3
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 23. novembrī, “Spēlmaņu nakts” 2022./2023. gada sezonas apbalvošanas ceremonijā balvas “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā” tiks pasniegtas Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam.
Valmieras teātrī runā – šķiet, ka aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš jokojot ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmejot gan par sevi, gan pasauli, skaitot pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liekot justies pamanītām – nobučojot roku, piemiedzot ar aci, izmaksājot kafiju. Tomēr aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot “baltā klauna” maskai, atklājas viņa lomās.
Sarunā ar “Kultūrzīmēm” aktieris gremdējas atmiņās, ik pa laikam gan paškritiski pieminot, ka viss jau vienmēr nav izdevies tā, kā bijis iecerēts.
– Kā rit jūsu dienas?
A. Māsēns: – Ko gan var darīt pensionēts aktieris? Man vairs nepatīk atrasties masās, dienas vadu mierā un klusumā, staigāju pa Valmieru, man ir savi stundu un pusotru stundu gari maršruti, protams, cītīgi sekoju līdzi Ukrainas un Izraēlas notikumiem, skatos “Mezzo TV” kanālu. Esmu veco laiku aktieris un ar datoriem īsti neprotu strādāt. Sazvanos ar dēlu, trim mazmeitiņām un mazdēlu.
Mana dzīvesbiedre Lelde Kalēja arī ir aktrise, Valmierā esam pavadījuši kopā teju visu mūžu. Uz teātri ejam, cik vien varam, sekojam visam, kas vien notiek Valmierā, kopā ar kolēģiem cītīgi braucam arī uz Jauno Rīgas teātri, vēl arī uz Dailes teātri. Tagad gan ar satraukumu gaidu “Spēlmaņu nakti” – protams, ļoti priecājos par atzinību, bet citādi, “lai dieviņš nogrābstās!” – kā pie mums Vidzemē saka! Man jau saka, tas būšot tik vienkārši, aiziet pēc balvas pie pašam savas aktieru brālības, bet, manuprāt, tieši tas ir visgrūtāk.
– Šogad “Spēlmaņu nakts” tiks svinēta jau trīsdesmito reizi, vai tos gadus atceraties, ko darījāt 1993. gadā?
– Tā gada vasarā Valmieras teātris brauca viesizrādēs uz Ameriku, bijām tur divus mēnešus un pa latviešu centriem spēlējām Leldes Stumbres “Nākošpavasar”. Tas bija ļoti svētīgs brauciens, latvieši mūs silti uzņēma savās ģimenēs. Vēl arī spēlējām Hauptmaņa “Nogrimušo zvanu”, tā toreiz bija pēdējā izrāde pirms teātra lielā remonta…
– Un šobrīd Valmieras teātris atkal tiek remontēts…
– Visa mūsu dzīve pagājusi vienos remontos, manā teātra laikā šī jau ir trešā reize, bet labi, ka tā, labi, ka teātris attīstās. Mums jau bija “ģeniāli” – septiņpadsmit gadus gaidījām uz jauno teātri, kurš tagad tiek kapitāli pārbūvēts. To gan vēlos teikt šā vārda vislabākajā nozīmē, jo tas tiešām bija vajadzīgs. Arī šodien gāju garām ēkai un noskatījos uz celtniecību, kā top mūsu “lielais teātris” – domāju, pēc atklāšanas vai visa Latvija trieksies skatīties mūsu jauno teātri! Turklāt šobrīd pie mums strādā arī spēcīga trupa, arī jaunie. Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kurss ienākuši ar nozīmīgām izrādēm. Valmierā teātris mutuļo!
– Kuras no izspēlētajām lomām bijušas jums vistuvākās?
– Nedrīkst jau aizvainot citas lomas, tās visas bijušas interesantas. Būtībā jau īpašas bijušas visas izrādes, kas spēlētas pie Māras Ķimeles, Oļģerta Krodera, darbā mani pieņēma Pēteris Lūcis. Pati pirmā lielā loma, kad vēl kā jauns čalītis biju tikko ienācis Valmierā, bija Lidis režisores Māras Ķimeles iestudētajā Raiņa “Mušu ķēniņā” (1972). Tā bija mana pirmā lielā loma, kurā režisore iedeva pamēģināt savus spēkus. Nākamajā gadā Oļģerts Kroders iestudēja “Leģendu par Kaupo”, brīnos, kā šo Ārija Geikina lugu teātrī vispār atļāva uzvest, tā bija tik ļoti izteikti latviska un nacionāla.
Es izrādē spēlēju Kaupo dēlu, toreiz beidzot sapratu, ka uz skatuves tiešām ko varu izdarīt, tā man bija ļoti nozīmīga loma. Atceros, ka ar “Kaupo” viesojāmies arī Tallinā un pēc izrādes pastā atnāca sūtījums, grāmatiņa, kurā bija ierakstīts – “jūs teicāt patiesību, paldies jums par Kaupo dziesmu”. Tās vārdus vēl tagad atceros: “Mūsu dziesmai ir savs sākums, mūsu dziesmai nebūs beigu,/ mūsu dziesmas saules vārdi, pieveic pazemi un tumsu.”
Toreiz šo dziesmu bieži dziedājām. Vēl jāpiemin arī režisors Felikss Deičs, kurš kā neviens mācēja aktierus izvadāt pa lomas labirintiem, pie viņa bija ārkārtīgi viegli spēlēt. Mēģinājumu procesā bija sajūta gluži kā bērnudārzā, kur bērni turas pie striķīša. Tad vēl arī bija modernais režisors Modris Tenisons, kurš iestudēja pirmo mūziklu Valmierā – “Uguns medības ar dzinējiem” (1975). Tā bija brīvdabas nakts izrāde, un pa visiem nostrādātajiem gadiem neatceros, ka uz teātri jebkad būtu nākuši tik daudz jauniešu.
Vēl jāpiemin arī mūsu lielais Dziesmu svētku režisors Uģis Brikmanis, kurš veidoja izrādes arī Valmierā. Interesants režisors bija arī igauņu Ēvalds Hermakila, kurš uztaisīja divas izrādes – “Mīlēšanās” (1980) un “Kūts lirika” (1981). Iesākumā viņš aktierus pārbaidīja, jo paziņoja, ka strādāsim tikai četras stundas dienā.
Pašlaik notiek otra galējība, režisori to nabaga aktieri dzen pa 12 stundām, nodzen līdz pilnīgam nogurumam. Hermakila uzskatīja, ka aktierim ir jāatpūšas, pie lomas jāstrādā pašam, režisora darbs ir tikai ievirzīt. Viņš abas izrādes uztaisīja desmit dienās katru, neviens nepārgura, un rezultāts bija brīnišķīgs. Ir ļoti būtiski aktierim dot laiku un brīvu telpu domām, jo kad tad viņi strādās pie lomām – naktī?
– Kādas vēl esat pamanījis atšķirības starp teātri senāk un mūsdienās?
– Tagad ir tik daudz kustību režisoru, horeogrāfu, gaismu un mūzikas atskaņošanas iespēju, ir tik daudz palīglīdzekļu. Tomēr pašam darbam atšķirības jau nav tik daudz, tāpat sākumprocesā visi spēlē etīdes, izspēlē saturu. Vistrakāk gan iet tad, kad atnāk kāds jauns režisors, kurš pats nezina, ko grib… ejiet, aktieri, rādiet kaut ko! Un pats kungs ar baltu lapu un zīmulīti rokās tik gaida.
Pagaidi, varbūt vispirms parunājamies, pastāsti, kāpēc paņēmi šo materiālu? Mūsdienās aktierim jābūt kā cirka māksliniekam, fiziski labi sagatavotam, kustīgam, agrāk to tik ļoti neuzsvēra. Visspilgtākais piemērs, kuru skatoties burtiski klusībā gavilēju – nupat pieredzēju Plūdoņa “Atraitnes dēlu”, kur jaunais Kārlis Dzintars Zahovskis kopā ar manu kolēģi Inesi Ramuti nospēlēja izrādi bez neviena vārda! Gāju ar lielām šaubām, kādreiz poēma bija skolu obligātā literatūra… Bet – pasakaini, izrāde ir ļoti izdevusies!
Man gan būtu gribējies, lai programmiņā būtu nodrukāts arī pats poēmas teksts, jo jaunie jau diemžēl nelasa, tas ir bezcerīgs jautājums. Starp citu, tas kādreiz bija mans sapnis – nospēlēt vai iestudēt izrādi tikai caur kustību, skaņu, mūziku, neizrunājot neviena vārda. Tas tagad ir piepildījies.
“Izcils aktieris”
Māra Ķimele, režisore: “Kad iesākām strādāt Valmierā, abi bijām ļoti jauni, toreiz Agris bija skatuves strādnieks, tāds tievs puisītis. Bet – viņā bija milzīga interese par aktiera profesiju, tas arī bijis iemesls, kādēļ nācis strādāt uz teātri. Valmieras teātris vienmēr bijis ļoti atvērts talantam, manuprāt, toreiz pat puse no aktieru sastāva bija ļoti mērķtiecīgi, bet bez teātra skolas izglītības, to viņi ieguva pamazām.
Atceros, pirmo reizi Agrim galveno lomu iedevu Raiņa “Mušu ķēniņā”. Viņam piemīt tāds kā neprātīgs humors, viņa humora izjūta ir nestandarta, dzirkstoša. Tā viņam piemīt arī kā aktierim, turklāt viņš ir aktieris ar artistiskumu, vieglumu, arī vērīgu viedokli, Agris spēj spēlēt neviennozīmīgus cilvēkus. Kopā esam strādājuši daudz, bet vairums mūsu skatītāju jau gan ir miruši. Teātris ir dzīva māksla, kas dzīvo tajos, kuri to skatās. Arī Agra lomas ir nogrimušas pagātnē, un šodienas skatītāji var pat nenoticēt, cik bagāts bijis Agra Māsēna ieguldījums.
Jau pašā aktiera gaitu iesākumā – cik izteiksmīgs viņš bija kā Kaupo dēls Oļģerta Krodera iestudētajā “Leģendā par Kaupo”! Agris bija tik dedzīgs, viņa kvēle izpaudās ar tik lielu koncentrētu emocionālu spēku, ka zāli pārņēma milzīgs saspringums… Vēl atceros izrādi “Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras” (1987), to pat varētu nosaukt par Agra humora virsotni, un man pat nav cita vārda – viņš bija izcils. To varētu saukt par izmisīgi smieklīgu izrādi, jo galvenais varonis, kā glābējs mētājoties pa vidu, vēlējās darīt labu it visām sievietēm, kuras cieš. Agris bija arī brīnišķīgs Alders Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” (1987), viņam izdevās parādīt šo sarežģīto inteliģentā latviešu zēna pašapziņas veidošanās ceļu starp pirmajiem latviešu dzejniekiem, pirmajiem literātiem, pirmajiem kultūras darbiniekiem.
Lomā Agris bija emocionāls un vienlaikus trausls, to ļoti uztvēra arī publika, izrādei bija labas atsauksmes. Viņš būtu bijis arī ļoti spēcīgs Indrānu tēvs mūsu 2008. gada “Indrānos”, tā bija izdevusies loma, tikai izrādes mūžs nebija ilgs, par to ir ļoti žēl. Skatītājiem jau ir pat grūti iedomāties, cik neiedomājami lielu fizisko un dvēselisko ieguldījumu no aktiera prasa Indrānu tēva loma, tajā jāiegulda gan spēks, gan sirds. Agris Māsēns šajā lomā bija tik ļoti sāpošs, ar ļoti lielu mīlestību un izpratni pret dabu, pret tēva māju pārmantojamību, viņš bija ļoti latvisks aktieris.
Vēl gribētu piebilst, ka viņa iestudējumi kā režisoram Smiltenes Tautas teātrī bija ļoti interesanti, viņam bija labas režisora dotības. Ļoti priecājos par “Spēlmaņu nakts” mūža ieguldījuma balvu, kas šogad dota Agrim Māsēnam.”
