Režisors Viesturs Kairišs: “Nepiedošu valdībai, ja tā savas darbības rezultātā sagatavos ceļu Gobzemam un viņam līdzīgiem!” 120
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Režisors Viesturs Kairišs guvis panākumus dokumentālajā un aktierkino, teātrī un operā, kas sekmējusi iekļūšanu starptautiskā mākslas apritē. Bet nav nelabvēlīgāka laika par šo, pandēmijas sakropļoto, kad sākt vadīt teātri.
Ar Viesturu Kairišu tiekamies Dailes teātra otrā stāva stiklotajā hallē, kur manekeni izrāžu kostīmos savā vientulībā izskatās mazliet spokaini. Teātrī ir pavēsi un bez skatītāja auksti. Aktieri nāk uz mēģinājumiem, iestudē izrādi, nospēlē tukšā zālē un ķeras pie nākamā darba.
“Man jādabū no sevis nost Smiļģis,” sarunas viducī nosaka Viesturs Kairišs, jo arī viņa pirmo iestudēto izrādi Dailē mākslinieciskā direktora statusā – teātra simtgadei veltīto Māras Zālītes lugu “Smiļģis” – piemeklējis iepriekšminētais liktenis.
Bet izrāde ir piedzimusi tikai tad, kad to ierauga skatītājs. Taču, kad tas notiks, šobrīd nav zināms.
Paralēli darbam teātrī Viesturs Kairišs nupat sācis strādāt pie jaunas pilnmetrāžas spēlfilmas “Janvāris”, ko producē studija “Mistrus Media” kā Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojumu.
Pērn “Janvāris” kā pirmais projekts no Latvijas saņēma atbalstu Eiropas kopražojumu fondā “Eurimages”, kurā iepriekš atbalstīta arī Viestura Kairiša spēlfilma “Melānijas hronika” (2014), kas tāpat tapa studijā “Mistrus Media”.
Starp atbalstīto projektu režisoriem ir daudzi Eiropā pazīstami profesionāļi, arī ukrainis Oļegs Sencovs, starptautiskā arēnā strādājošais Sergejs Lozņica un citi.
Studijā “Mistrus Media” topošā Viestura Kairiša spēlfilma “Janvāris”, kurai pamata finansējums piešķirts Nacionālā kino centra konkursā, no “Eurimages” saņem ražošanas finansējumu 190 000 EUR apmērā – 13,09% no filmas kopējā budžeta.
Viestura Kairiša spēlfilma vēstīs par 1991. gada notikumiem un ir gandrīz autobiogrāfisks barikāžu stāsts. Filmas tematika un tās mākslinieciskais risinājums uzrunājis daudzu Austrumeiropas valstu pārstāvjus, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc projekts guvis atzinību ekspertu balsojumā.
Filmas veidošanu atbalstījuši arī Lietuvas Kino centrs un Polijas filmu institūts, šovasar projekts saņēmis atbalstu arī no Latvijas nacionālā kinocentra.
Vai ik dienu krīt ar Covid-19 sasirgušo “rekordi”, veselības sistēma, no vienas pueses, ir uz pārkaršanas robežas, bet, no otras puses, nepārtraukti dīvaini un pretrunīgi lēmumi – te uz bērēm jāiet bez puķu pušķa, te var nopirkt tikai kapu sveces, te brīvdienās netiec pat pie zīdaiņu pārtikas, te veikalā var nopirkt maizi, bet zeķes ne. Jūs, Viestur, vienmēr esat bijis sociāli ieinteresēts cilvēks. Ja jums būtu jāiestudē krīzes vadība, kādā žanrā tā būtu?
Arī šobrīd es negribētu brukt virsū valdībai, jo tas būtu kā spārdīt uz ielas gulošo, un tas ir vismazākais, ko es vēlētos darīt. Šī no piecām partijām veidotā valdība radīta miera laikam, katrā ziņā nekādi nav gatavojusies šādai X stundai.
Arī pavasarī nebiju starp kliedzējiem, jo nu kā varu vainot veselības ministri, ja situācija ārkārtīgi sarežģīta visā pasaulē. Protams, teātrī strādājot, rēķinājāmies, ka šajā sezonā vismaz rudens pusē kaut kā elposim, ar ierobežojumiem, bet strādāsim.
Visu bijām izgudrojuši, visi bijām gudri… Tomēr nerēķinājāmies, ka otrais vilnis būs tik vājprātīgs.
Tagad redzam, ka situācija ir baisa un nekļūst labāk. Vai citai valdībai vairāk sekmētos situācijā, ar kuru neviens netiek galā vai visā pasaulē? Varam diskutēt. Bet, ja runā par to, kā valdība komunicē ar cilvēkiem, kā izskaidro lēmumus, tad te es daudz ko nesaprotu.
Cilvēki dzīvo pilnīgā stresā, neziņā un gaida saprotamos vārdos izskaidrotu situāciju, bez meliem. Varētu atklāt arī sliktas lietas, ko pīeršķiki (sabiedrisko attiecību speciālisti. – Red. piez.) iesaka noklusēt, bet pateikt tā, lai sabiedrība būtu gatava nest lielākus upurus, saprotot motivāciju.
Taču šobrīd ir sajūta, ka tauta un valdība nesēž vienā kuģī, it kā ministri airētos vienā laivā, bet mēs, pārējie, otrā, tajā, ko viņi menedžē. Man ir divējāda sajūta.
Vienlaikus es tiešām neapskaužu valdību, jo tā ir nonākusi grūtā situācijā. Bet nepiedošu, ja savas darbības rezultātā tā sagatavos ceļu Gobzemam un līdzīgiem. To es nekad nevarētu piedot. Saku to preventīvi.
Mēs teātrī iestudējam izrādes, bet man ir sajūta, ka arī pavasarī publikas vēl teātrī nebūs. Varbūt vēlā pavasarī. Tas, ka biļetes teātros pārdeva uz janvāri, bija jocīgi. Dailes teātris tā nedarīja.
Biļetes pārdodam, pēc tam tās paņemam atpakaļ, atdodam cilvēkiem naudu, un teātrim par šo procesu jāpiemaksā 20 procenti no savas kabatas, jo valsts kompensē tikai 80 procentus.
Aktieri un skatītāji no tā cieš kā emocionāli, tā finansiāli. Es arī vēlētos redzēt vienkāršāku vēstījumu, kas reizē būtu arī tālredzīgāks. Ja nesam upurus, vajadzētu būt skaidrībai, kā vārdā.
Bet kopumā mūsu teātris mēģina būt proaktīvs, veidojot repertuāra vienības, un vienlaikus maksimāli drošs, cik nu tas iespējams, lai teātra darbinieki justos komfortabli, tostarp psiholoģiski.
Jūsu topošā spēlfilma “Janvāris”, kurai esat režisors un arī scenārija autors, būšot kā autobiogrāfisks barikāžu stāsts.
Uz to laiku var skatīties no dažādiem aspektiem. No valsts brīvības viedokļa – kā svarīgāko latviešu tautas gribas apliecinājumu, gatavību nest upurus brīvības vārdā, kā signālu visai pasaulei, kas mūs galu galā sadzirdēja, un kā ieguvām neatkarību “de facto”. Taču var paskatīties arī no citāda leņķa. Filma ir mazliet biogrāfiski motivēta.
Stāsts par vienu mēnesi 1991. gadā. Mazliet asociācijas ar Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam”, pašu Podnieku, kas aktīvi piedalījās tajos notikumos. Traģisko janvāra notikumu laikā man bija 18 gadu… Barikādes no jauna cilvēka, kas vēl nav atradis savu vietu dzīvē, perspektīvas.
Filma būs mēģinājums palūkoties uz savā ziņā apliecinošo un patosa pilno stāstu no daudz kontraversālāka viedokļa, no jauniešu skatpunkta, kuri nav apriori tik patriotiski noskaņoti, kuriem savas personiskās brīvības un problēmas brīžiem aktuālākas nekā tautas izsapņotā neatkarība. Daudzi lepojas, kā viņi rīkojās barikāžu laikā, bet es personiski lepoties nevaru.
Varēja gar ugunskuriem paklīst savā kompānijā, mums ar draugiem likās arī lieliska iespēja par velti paēst un dabūt cigaretes… Nevajag jau nenovērtēt arī tāda vecuma cilvēku hormonālās revolūcijas. Un mēs jau neesam barikādes aprakstījuši arī no seksualitātes viedokļa. Zināms, cik daudz ģimeņu toreiz izjuka, jo veidojās tā dēvētie barikāžu romāni.
Virmoja tāda ārkārtīga enerģētika… Taču, jā, to gan atceros, mēs visam pārdzīvojām līdzi, jo arī mani vecāki bija aktīvi iesaistījušies, dežurēja. Tajā kopējā vilnī viss kaut kādā paradoksālā vai loģiskā veidā tomēr saslēdzās.
To laiku atceros kā vienu no intensīvākajiem savas dzīves posmiem, ko piedzīvoju kā jauns cilvēks, kurš tikai sapņoja par kino.
Šāda filma neviļus var likt skatītājiem tā laika ilūzijas salīdzināt ar šīsdienas realitāti.
Par spīti visām pēcāk pieļautām kļūdām, kovida un iepriekšējām krīzēm, mums tomēr ir sava valsts un mēs nedzīvojam kādā Putina republikā. Barikādēs bija arī ļoti daudz krievu. Viņi teica – mi za vas (mēs esam par jums – tulk. no krievu val.)… Un tad daudziem neiedeva pilsonību. Viņi apvainojās.
Protams, daudzi krievi vai viņu priekšteči savulaik bija ieplūdināti, lai Latvijā mainītu etnisko sastāvu. Tādas ir okupācijas sekas.
Bet personiski nezinu nevienu krievu, protams, ja tas nav kaut kāds satrakojies Ždanokas tipa aktīvists, ar kuru es runātu kā ar svešinieku. Cenšamies taču veidot vienu valsti. Bet izglītību latviešu valodā, manuprāt, gan vajadzēja ieviest jau sen.
Kad komunicēju ar cilvēkiem, kuri beiguši latviešu skolu, man nav ne vismazākās vēlmes skaidrot, viņš ir krievs, ukrainis, baltkrievs vai igaunis. Cilvēkus vieno nevis teritoriālā, bet valodas piederība.
Nu kāpēc mēs vienmēr sakām “Latvijas tauta”? Nu kāpēc baidāmies lietot jēdzienu “latviešu tauta”? Kāpēc baidāmies teikt, ka pie mums dzīvo krievu, baltkrievu, igauņu vai jebkādas citas izcelsmes latvieši? Nevis kaut kādi lat-vi-jie-ši, bet latvieši!
Zīmīgs ir fakts, ka filmas “Janvāris” operators ir godalgotais Polijas profesionālis Vojteks Starons, kurš pirms pieciem gadiem uzņēma Lailas Pakalniņas spēlfilmu “Ausma” par dzīvi padomju laika kolhozā ar šādu nosaukumu, pirmo Latvijas filmu, kas iekļauta Eiropas Kino akadēmijas labāko filmu sarakstā.
Būdams žūrijā starptautiskā kino festivālā Kijevā, redzēju satriecošu dokumentālo filmu “Brāļi”, kura Lokarno bija vinnējusi galveno balvu. Un tikai vēlāk izrādās, ka to bija veidojis poļu operators Vojteks Starons, kurš ir arī režisors.
Sāku pētīt viņa filmas, ielūkojos viņa “Vēstulēs no Krievijas un Argentīnas”… Kad uzzināju, ka tas ir tas pats džeks, kas uztaisījis “Ausmu” kā milzu atrakciju un izteikti kinematogrāfisko, bet reizē arī ļoti intīmo filmu “Brāļi”, sapratu, ka šis mākslinieks spēj savienot ārkārtīgi dažādas ekrāna valodas. Tieši tas, ko meklēju “Janvārim”.
Un kāpēc otrs sadarbības partneris ir Lietuva?
Ar tanku uzbrukumu televīzijas tornim Viļņā sākās barikādes. Viļņa ir daļa no vēstījuma. Tā kā filma stāstīs par jaunu cilvēku un viņa sapni par kino, filmā būs arī tāds personāžs kā Juris Podnieks, kurš 13. janvārī brauca uz Viļņu.
Lai nebūtu tā, ka Latvijā pazīstams skatuves mākslinieks spēlē pazīstamu personāžu, šīs sarežģītās kultūrvēsturiskās figūras lomai esam izvēlējušies aktieri no citas valsts, kura kopprodukcijās nav nosaukta.
Vai filmā atpazīsim arī bojāgājušos kinovīrus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni?
Cienot aizgājējus, ārkārtīgo upuri, mēs viņus filmā nepersonalizēsim, taču šo traģiski spilgtāko epizodi barikāžu ciklā saistībā tieši ar kino apiet, protams, nevaram. Filma beigsies ar šaudīšanos Bastejkalnā. Ar to, kā nāve skar kinematogrāfu traģiskajās janvāra dienās.
Janvārī šogad barikādēm aprit trīsdesmit gadu. Vai filmai “Janvāris” nevajadzēja uz ekrāniem parādīties tagad?
Pagājušajā ziemā tā cerējām, taču Latvijas piešķirtais finansējums bija nepietiekams, un pagāja gads – mums ārkārtīgi veiksmīgs – līdzfinansējuma piesaistē.
Ideālā pasaulē, iespējams, “Janvārim” būtu uz ekrāniem jāparādās šogad, taču, no otras puses, neesmu režisors, kurš taisa jubilejas pasākumus. Tas, ka filma iznāks pēc gada, pat ļoti labi. Nebūs barikāžu jubilejas patosa. Būs vienkārši filma.
Un pirmizrāde, cerams, varēs notikt uz lielā ekrāna. Iepriekš teicāt, ka atšķirībā no filmas “Pilsēta pie upes”, kur spēlēja neprofesionāli aktieri – pat televīzijas ekrānā varēja redzēt jūsu prieku par “Lielo Kristapu” labākajam aktierim Dāvim Suharevskim –, nu esat izvirzījis māksliniecisku uzdevumu atkal strādāt ar profesionāļiem.
Meklējumi bija ilgi, un rezultātā galveno varoni spēlēs Kārlis Arnolds Avots. Un pavisam godīgi varu teikt, tas, ka viņš ir jaunais Dailes teātra aktieris, ir tikai sakritība. Un otra sakritība, ka galveno meiteni arī spēlēs dailēniete – Alise Danovska.
Kārlim Arnoldam Avotam filmā būs jāiejūtas jūsu ādā jaunībā…
Filmas galvenais varonis varētu būt tikai ļoti attāls mans tā laika prototips, drīzāk viņa raksturā būs manu un manu draugu atmiņu impulsi no barikāžu laika, kad biju astoņpadsmitgadīgs jauneklis.
Mūsu varonis sapņo par kino, bet viņam draud iesaukšana padomju armijā, jo viņš nekur netaisās mācīties, vien kaut ko filmē, saskaras ar visādiem jauniešiem, kuri arī interesējas par kino, pa vidu mīlas lietas… “Janvāris” būs mazliet tāds kino par kino.
Filma kā sapnis par kino un jaunu cilvēku, kurš īsti nesaprot, kā šo sapni sapņot un īstenot.
Tad vietā mazliet filozofisks jautājums – vai ticat tam, ka kino kā māksla var darīt pasauli labāku un cilvēkus laimīgākus?
Šobrīd esmu ļoti nelaimīgs, jo jau trīs spēles mana mīļotā futbola komanda “Liverpūle” spēlē šausmīgi slikti Anglijas premjerlīgā. Un, tā kā vēl vakar zaudēja, jūtos tik reāli nelaimīgs…
Bet, ja nopietnāk, laime nav tik vienkārša. Patiesībā kino un teātris ir viens no iemesliem, kāpēc es vispār vēlos dzīvot. Kino tāpat kā mākslai kopumā piemīt vārdos grūti izsakāma un reizē valdzinoša nerealitāte.
Mēs taču nevarētu dzīvot mašīnas vai naudas dēļ, vai laba apģērba dēļ, labklājība ir tikai līdzeklis. Bet tieši šīs koncentrētās dzīves un neīstenojamā sapņa krustojuma dēļ, ko iemieso māksla, opera, teātris un visprecīzāk kino, cilvēks var dzīvot.
Nezinu, vai kino pienākums ir obligāti darīt cilvēku laimīgāku, bet mani labs kino, kad tādu redzu, vienmēr dara laimīgu.
Jūs abus ar gleznotāju Ievu Jurjāni dēvē par spēcīgāko radošo tandēmu. Dzīvesbiedre veidojusi scenogrāfiju un kostīmus ne vienai vien jūsu režisētai operai un teātra izrādei, viņa bijusi māksliniece kā filmās “Melānijas hronika” un “Pilsēta pie upes”, tā tagad “Janvārī”. Acīmredzami darbs ielauzies jūsu privātajā telpā.
Diemžēl un par laimi. Darbs un privātais mums ar Ievu ir pārklājies reizēm visnejēdzīgākajā veidā. Dažkārt no tā ciešam, reizēm esam priecīgi. Ievas pienesums manām filmām ir milzīgs.
Viņa ir tas cilvēks, kurš pirmais lasa visus manus scenārijus, pirmā, ar kuru apspriežu visas savas idejas. Godīgi sakot, pat aktierus lomām ar viņu pirmo izrunāju un viņas viedokli nopietni pārdomāju.
Pat nevaru nodalīt, ko mēs katrs radošajos projektos darām, visu veidojam kopā. Vispār esmu pieradis strādāt sadarbībā. Kaut arī kā spilgts personāžs eju savu ceļu, es akumulēju apkārt esošo cilvēku enerģiju.
Arvien esmu tā strādājis un arvien vairāk to izbaudu. Tāpat kā bērni, arī idejas dzimst sadarbībā, tās nerodas tikai un vienīgi manā galvā.
Lai arī kādi loki radošā sadarbībā vijušies, man vienmēr svarīgi atkal atgriezties pie Ievas, jo viņai piemīt kaut kāds īpašs dziļums. Kur es tveru plašumā, Ieva rok ļoti dziļi.
Arī Dailes teātrī pavasarī ieplānotajā izrādē “Skroderdienas Silmačos” Ievai Jurjānei esat uzticējis scenogrāfiju, bet kostīmus viņas māsai māksliniecei Kristīnei Jurjānei.
Jā, ar Kristīni tā man būtu bijusi pirmā sadarbība. Ieva daudz glezno un turpmāk vēlas pievērsties tikai scenogrāfijai, kostīmus atliekot malā. Tā kā šis projekts bija iecerēts ļoti interesants, likās interesanti joka pēc pastrādāt kopā ar abām māsām. Bet diemžēl izrāde “Skroderdienas Silmačos” atlikta uz šobrīd nezināmu laiku.
Turpinot par teātri, jums kā mākslinieciskajam direktoram…
Starp citu, tieši šāds pats amats bija Smiļģim, kad viņš dibināja Dailes teātri. To gan es noskaidroju vēlāk. Smiļģis bija mākslinieciskais direktors.
Neatkarīgi no amata nosaukuma no cilvēka šajā krēslā vienmēr sagaidītas arī rūpes par aktieru talanta un karjeras attīstību.
Es varētu teikt, ka tas ir viens no galvenajiem pienākumiem!
Un ja no šāda aspekta paskatās uz Dailes jubilejas gada repertuāru? Teātrim iepriekš tika pārmests, ka galvenajās lomās vieni un tie paši premjeri, jūs abi ar Juri Žagaru, stājoties amatos, solījāt dublantus.
Šajā sezonā izvēloties izrādes, daudz domājām, kā sabalansēt lugu aktualitāti ar aktieru attīstību un izaicinājumiem. Piemēram, angliski izlasot “Ārstu”, uzreiz secināju, ka tā nu reiz ir Vitas Vārpiņas loma, tēls, kāda šai aktrisei sen nav bijis un kādu viņa sen pelnījusi. Arī izrādes režisors Gatis Šmits bija tādās pašās domās.
Paldies Dievam, arī režisors Dmitrijs Petrenko bija ieinteresēts tikai aktieru dēļ iestudēt vēl otru izrādes “Elpa” versiju – ar Kārli Avotu un Aneti Krasovsku, jaunākiem aktieriem par Ievu Segliņu un Gintu Andžānu. Un kaut vai seši Smiļģi – katrs savas šķautnes atklājējs izcilā meistara tēlā – ir ļoti nopietnas lomas un savā ziņā profesionāla sacensība.
Jau minētās “Skroderdienas” biju iecerējis kā veltījumu visam spožajam Dailes ansamblim. Man ir ļoti svarīgi, lai Dailē būtu ekstra klases aktieri, uz kuriem cilvēki nāktu, ar kuriem būtu labi sadarboties visiem režisoriem un, protams, arī man.
Nākotnē es redzu teātri ar izrādēm, kurās aktieriem ir lomas, kur ir ko darīt, kur aktieris attīstās ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski. Runājot ar režisoriem, aktieru izaugsme ir viens no sarunu motīviem.
Taču, jā, ar režisoriem sarežģīti runāt par jebkuru tēmu (smejas). Jo viņi visi ir ģēniji… Tā ka mans darbs ir gana aizraujošs.
Kādi ir jūsu secinājumi pēc aktiera Kaspara Zāles tiesāšanās par savu vietu Dailes teātrī?
Šī lieta ir nepatīkama no visām pusēm. Manuprāt, ir neētiski no cilvēciskā aspekta vazāt to pa publisko telpu. Nākamais būs jautājums, kāpēc teātri cenšas pārtraukt attiecības ar dažiem aktieriem. Vai lai sākam par to runāt publiski? Es to nedarīšu.
Pieminējāt savus laukus. Kur ir tā vieta, kur atjaunojat spēkus?
Kad eju mežā pastaigāties, brīžiem nezinu, vai esmu jau iegājis teritoriālās reformas kontekstā bēdīgi slavenajā Varakļānu novadā vai vēl atrodos Viļānu pagastā. Mazliet smieklīgi, ka mūsu lauki Latgalē nav saistīti ar mani kā simtprocentīgu latgalieti, bet manu čiuļu sievu.
Tā zeme savulaik piederēja slavenā gleznotāja Ievas tēva Jura Jurjāna vecvecākiem Dominikam un Ievai Poļakoviem. Juris vēl atcerējās, ka viņš bērnībā te bijis kādas divas reizes. Atcerējās upi un akmeni, un ozolu.
Kad Latgalē filmējām lenti “Pa ceļam aizejot”, mēs ar Ievu un aktrisi Gunu Zariņu, kurai uz rokām vēl bija mazais dēlēns Kirils, bijām atbraukuši no Rēzeknes un meklējām pēc akmens upē, pēc ceļa pagrieziena, jo tā vieta atradās tālu no apdzīvotiem ciematiem.
Dzimtas atmiņās tā bija vieta pie upes, kuru vārdā nesaukšu, pie kviešu lauka… No vecās mājas bija palicis tikai pagrabs. Joprojām labs, nekad neaizsalst. Tagad esam uzbūvējuši nelielu namiņu vasarai ar darbnīcām Ievai un man.
Vai varat atklāt, ko nozīmē ieprecēties mākslinieku ģimenē…
Jutos nonācis ļoti aristokrātiskā vidē – gleznotāji, Berģos māja… Tā kā ar šādu pasauli nebiju iepriekš saskāries, uz mani tā atstāja izsmalcinātības iespaidu. Neteikšu, ka pārāk dabīgi tajā uzreiz jutos.
Taču, tā kā biju vienkāršs, lecīgs jauneklis, kam daudz kas vienalga, mīlestības dēļ varēju samierināties arī ar šo. Kaut, jā, māksliniekus es arī šobrīd uztveru kā aristokrātiskāku slāni. Vairāk gan garīgā nozīmē.
Kā jūsu operās, tā teātra izrādēs un filmās jūt vērienu un enerģiju, kurā ir vēl kaut kas pašos pamatos, vēl pirms skolas un profesijas. Kam jūs par to teiktu paldies?
Latgalei. Un manai izcelsmei. Bērnību atceros kā spilgtu, episku ainavu ar vienmēr līksmiem, iereibušiem vai vienkārši trakiem cilvēkiem. Vecāki bija laimīgi, tikuši no puikas vaļā uz trim vasaras mēnešiem, atstājuši pie vecmammas un vectēva, kuri, latviešu literāro valodu nezinādami, runāja tikai latgaliski.
Taču, dzīvojot ar vecvecākiem, lai cik mīļiem, bieži jutos mazliet vientuļš. Man bija brālēni, kurus ārkārtīgi gaidīju, un māsa, protams, visi mazliet vecāki. Brālēnam aizbraucot, tēvs, lai kliedētu manas vientulības asaras, reiz uzlika man roku uz pleca un teica – tagad es būšu tavs draugs.
Viņš bija aizrautīgs fotoamatieris, kurš sapņoja kādreiz iestāties Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā, pēc krieviskās abreviatūras VGIK, un kura fotomūza kopš iepazīšanās bija mana mamma, ļoti skaista sieviete joprojām.
Varbūt šis autobiogrāfiskais moments atspoguļosies arī filmā. Līdz pat savai nāvei tēvs bija neremdināms zinātkārē, varbūt no viņa man tas radošais gars. Atstāja milzīgu foto negatīvu arhīvu, kuru esmu digitalizējis.
Veidošu dokumentālo filmu, tikai nekādi nevaru pieķerties. Filmā “Janvāris” viena epizode būs arī Latgalē. No bērēm. Mans tēvs savulaik iemūžināja vai visas kāzas un bēres.
Un vienubrīd tur, Latgalē, vai cita pēc citas mira mana tante, vecvecmāte. Es jau filmēju tikai to, ko pazīstu, esmu pieredzējis. Filmā būs arī daudz komisku epizožu, ko esmu piedzīvojis, aktierisku etīžu…
Vienu varu nosaukt, dzīvnieku etīde, kas varbūt mani iekodēja uz visu turpmāko dzīvi, – valis, kas izskalots vientuļas jūras krastā.
Viesturs Kairišs
Dzimis 1971. gada 30. janvārī.
Latviešu kino, teātra un operu režisors
Trīs reizes ticis apbalvots ar “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada režisors.
Trīs filmas saņēmušas “Lielo Kristapu” kā labākās spēlfilmas (“Kāzas”, “Pa ceļam aizejot”, “Melānijas Hronika”).
Vairāki “Lielie Kristapi” par spēlfilmu un dokumentālo filmu režijām un scenāriju.
Filma “Pilsēta pie upes” (2020) ieguvusi četras balvas – par labāko scenāriju, labāko aktierdarbu gan pirmā, gan otrā plāna lomā, kā arī par labāko skaņu režiju.
Saņēmis četras Lielās mūzikas balvas (“Jevgeņijs Oņegins”, “Zigfrīds”, “Nībelunga gredzens”, “Ainadamar”).
Iestudējis operas Berlīnē, Ķelnē, Darmštatē.
Saņēmis virkni citu apbalvojumu, tajā skaitā: “Spīdolas balvu”, “Krodera balvu” un “Smiļģa balvu”.
No 2020. gada – Dailes teātra mākslinieciskais direktors.
Precējies ar gleznotāju Ievu Jurjāni.
Ģimenē aug dēls Georgs (18 gadi) un meita Ģertrūde (12 gadi).
