Kas notika, kad iepazināties ar citiem slimniekiem? 0
Tas izvērtās par sakritību ķēdi – viena iepazīšanās vilka līdzi nākamo, uzzināju, kā cilvēki dzīvo, kādas sāpes un problēmas skar.
Dažas tikšanās bija īpašas. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem, iepazīstoties ar Guntu Anču. Viņa vada nevalstisko organizāciju apvienību Sustento. Būdama ratiņkrēslā, Gunta spēj arī starptautiskā līmenī pārstāvēt Latvijas invalīdu intereses.
Tieši Gunta un arī daktere Maruta Naudiņa ieteica ideju dibināt biedrību, laivisi kopā kaut ko varētu panākt. Piedāvāja uzņemties vadību. Raustīju plecus, sak, kaut ko darīt varu, lai tikai nebūtu jākārto birokrātiskie papīri.
Ko šķita svarīgi izdarīt?
Sapratu, ka liela problēma ir tehniskie palīglīdzekļi. Ar tiem nodrošina valsts, taču jāgaida ļoti garā rindā.
Latvijā ieved viena veida elektriskos ratiņkrēslus, bet pasaulē ir daudz dažādu līmeņu modeļu – kā no zaporožeca līdz rolroisam. Ratiņkrēslu iespējams nolaist vai pacelt līdzīgi kā datorkrēslu, lai cilvēks atrastos piemērotā augstumā pie galda vai izlietnes. Ir tāds, ko ar pulti var pieregulēt konkrētā cilvēka auguma īpatnībām. Citu iespējams vadīt tikai ar zodu.
Mūsu organizācija diezgan ātri nokļuva starptautiskā apritē. Ārvalstu partneri saprata, ka mums vajag reālu palīdzību, meklēja aprīkojumu – speciālās, funkcionālās gultas un pacēlājus, aprīkojumus tualetei vai vannas istabai, tā dēvētos rokas pagarinātājus, lai sēžot var kaut ko paņemt, piemēram, no augsta plaukta.
