Valentīns Bļugers: Teodors ir pierādījums, ka Latvijā var izaugt augstas klases hokejisti 1
“Katram jaunajam hokejistam ir savs ceļš, pareizo recepti priekšā nevar nolikt,” atzīst Valentīns Bļugers, kurš par hokejistiem izaudzinājis divus dēlus, un vecākais no viņiem, Teodors, nupat debitēja NHL, bet Roberts vēl ir junioru hokejā ASV. Valentīns ir Latvijas Hokeja federācijas (LHF) valdes ilggadējs loceklis – gan iepriekšējā LHF prezidenta Kirova Lipmana laikā, gan tika pārvēlēts, varu pārņemot Aigaram Kalvītim.
“Teodors gājis garu ceļu, ļoti daudz strādājis, nokļuva Pitsburgas “Penguins” sistēmā, kurā viegli ienākt un sākt spēlēt nevar,” Valentīns Bļugers ir priecīgs par dēla sapņa piepildījumu.
“Tas ir pierādījums, ka Latvijā var izaugt augstas klases hokejisti, pašlaik mums ir trīs NHL spēlētāji, kas nav bijis ļoti ilgi. Bet debija Teodoram, protams, bija veiksmīga. Runājam katru dienu, pirms pirmās spēles viņam bija neliels uztraukums – ne par to, ka būs atšķirība meistarības un ātruma ziņā, bet par to, ka nedrīkst kļūdīties. Tā bija papildu nasta, bet jau otrajā un trešajā mačā viņš guva vārtus, tā ka var spēlēt.
Pārliecībai tas bija ļoti labs sākums, bet dēls saprot, ka jebkurā brīdī viņu var aizsūtīt atpakaļ uz fārmklubu vai nepieteikt spēlei. To ietekmē daudzi faktori.”
Vai viņš kā fārmkluba rezultatīvākais spēlētājs izsaukumu uz Pitsburgu nebija pelnījis jau agrāk?
V. Bļugers: Bija, bet nedomāju, ka tikai rezultativitātes dēļ, lai gan arī tai ir nozīme. Viņš komandā bija labākais ne tikai punktu, bet arī citādā ziņā – katrā mačā spēlēja 20 minūtes, vairākumā, mazākumā, visās sarežģītajās situācijās. Pitsburgas avīzes rakstīja, ka nevarot saprast, kāpēc vēl nav izsaukts. Tādēļ tas bija gaidīts, bet apzināmies, ka varēja arī nesagaidīt, jo priekšējā līnija Pitsburgas komandai ir viena no spēcīgākajām NHL – deviņi no 12 uzbrucējiem lielā mērā ir zvaigznes.
“Penguins” draftēja Teodoru jau 2012. gadā. Kad noticējāt, ka viņš var spēlēt NHL?
Drafta laikā noteikti ne. Tobrīd liels panākums bija, ka viņš no skolas aizgāja spēlēt uz universitātes komandu, kas nenotiek bieži, jo parasti vēl pa vidu ir vismaz gads vai divi junioru līgā. Tedijs pārlēca tiem pāri. Skatos visas viņa spēles, AHL līmenis ir ļoti augsts, bet rudenī jau varēja just, ka viņš izceļas, pārliecinoši spēlē. Žurnālisti arī domāja, ka ir laiks mēģināt NHL.
Jau iepriekšējā sezonā viņš iesildījās pirms sešām Pitsburgas komandas spēlēm, tomēr pieteikumā netika.
Jā, savainotais Kārters Rounijs, kura vietā viņam bija jāspēlē, tomēr gāja laukumā sašpricēts. Bet kas zina, vai pērn debija izdotos tik sekmīga, jo domāju, ka šobrīd viņš ir vairāk gatavs.
Vai pirmie divi ekselentie vārti jums ir pārsteigums?
Jā, un ir liels gandarījums, jo zinu, cik daudz viņš strādājis – pēc katra treniņa paliek uz ledus un pusstundu piestrādā metienam, kas krietni uzlabojies. Zinu, ka var trāpīt, bet tik daudz vārtu kā šosezon man ir pārsteigums, un pieļauju, ka arī treneriem.
Visu karjeru viņam krietni vairāk bijis rezultatīvu piespēļu, bet pēdējās divās sezonās jau ir tendence, ka biežāk pats gūst vārtus. Sāka pievērst uzmanību šim elementam?
Teodoram vienmēr patika izspēlēt, bet ASV treneri un aģenti teikuši, ka jābūt lielākam egoistam, vairāk jādomā par sevi. Ja ir iespēja mest – jāmet, nevis jāmēģina atdot piespēli. Sākumā bija ļoti izteikti, ka piespēļu ir daudz, bet vārtu maz, taču kopš nokļūšanas AHL tas ir izlīdzinājies.
Teodors uz ASV devās pirms desmit gadiem. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu?
Latvijā bija diezgan grūti spēlēt tādā līmenī, kas ļautu attīstīties. Toreiz nebija HK “Rīga”, kas spēlē Krievijas jaunatnes hokeja līgā, un daudzi brauca prom. Sākumā mēs bijām Maskavas “CSKA” un Maskavas “Dinamo”, kur bija gatavi viņu ņemt, bet nevarēja nodrošināt mācības – diplomu saņems, bet vai mācīsies… Tas mūs neapmierināja. Gluži nejauši, skatoties apskatu par NHL spēlēm, runa bija par Sidniju Krosbiju, un tika minēts, kurā skolā viņš mācījās. Sieva to uztvēra, internetā sākām skatīties, aizbraucām un sapratām, ka tā ir īstā vieta. Pat neticējām, ka viņš varēs tikt, jo tā komanda bija divkārtēja ASV čempione, kuras spēles skatās visi NHL, universitāšu skauti.
Šetukas-Saintmarijas skolā mācījās arī abi Aigara Kalvīša dēli.
Jā, Kārlis ir vecāks, dzimis 1991. gadā, Rūdolfs – 1994. un ar Teodoru tur bija vienā laikā. Vēl bija arī Valdis Upmalis no futbola sekcijas. Sākums grūts, cita kultūra, cita valsts, taču Teodors bija tam visam gatavs, jo ļoti gribēja spēlēt hokeju. Katram jaunajam spēlētājam ir savs attīstības ceļš, iedot vienu īsto recepti nevar.
Jūsu jaunākais dēls Roberts 20 gadu vecumā pirmo sezonu spēlē ASV spēcīgākajā junioru līgā USHL. Kā viņam klājas?
Sākums bija grūtāks, bet nu jau spēlē pirmajā maiņā, krāj punktus. Universitātes treneri ir apmierināti, teikuši, ka nākamsezon viņš varēs spēlēt koledžā. Roberts attīstās lēnāk nekā Tedijs, ir garāks, kustības nav tik asas, bet viss notiek pēc plāna. Arī viņa mērķis ir spēlēt profesionālo hokeju pēc universitātes, ko speciāli izvēlējās citu, lai nebūtu aizēnots ar brāļa vārdu.
Jūsu ģimenē uzskata, ka izglītība varbūt ir pat svarīgāka par hokeju?
Hokeja ceļš ir tik grūts, un iespēja nokļūt augstākajā līmenī – tik neliela, ka, protams, labāk, lai ir arī izglītība un vari strādāt ko citu, ja nesanāk sports. Arī universitātē hokejs ir primārais – tieši tāpēc dod stipendiju. Tedijs bija draftēts Kanādas junioros, bet, ja tur spēlē, pēc tam nedrīkst iet universitātē, jo tās ir kā pusprofesionālas līgas. Tāpēc viņš pa taisno aizgāja uz universitāti.
Kāda šobrīd izskatās Latvijas jaunatnes hokeja sistēma?
Daudz ko vēl vajag uzlabot, taču spēlētāji aug, un tas ir galvenais. Svarīgākais, lai ir konkurence, lai katrā reģionā būtu stipri klubi. Ja grib izveidot vienu superkomandu, kas spēlē Sanktpēterburgā vai kur citur, tas nedarbojas. Mums tieši tāpēc 1994. gads bija tik veiksmīgs, daudzi puiši tagad spēlē labā līmenī. Ļoti būtiski ir apmācīt trenerus, Bobs Hārtlijs lasa lekcijas, tas ir svarīgi. Vislielākais ļaunums ir hokejistu vecāki – samaksā naudu un domā, ka var ietekmēt trenerus, paātrināti visu izdarīt, lai piecu gadu vecumā izspēlē vairākumu. Tas ir absurds.
Tā parādība joprojām tik izteikta?
Jā, diemžēl. Ja būtu vairāk valsts finansējuma, klubiem būtu lielāka neatkarība. Tagad maksātspējīgie vecāki mēģina noteikt toni, jaucas darbā. Klubi ir atkarīgi no naudas – ja kāds dod, tad grib arī teikšanu. Reti ir tā, ka iedod naudu un neiejaucas. Bērni hokejā ir, par spīti tam, ka tas ir dārgs sporta veids, tādēļ galvenais ir kvalificēti treneri.
Vai ir kādi labie piemēri no jaunās paaudzes treneriem? Dzirdētas ļoti labas atsauksmes par Raimondu Vilkoitu.
Tas ir ļoti labs piemērs, pats spēlējis, mācās, turpina pilnveidoties. Vairāk mums vajag tādu Vilkoitu, arī Oļegs Sorokins Ventspilī paveicis labu darbu.
Jūs bijāt LHF valdē arī Kirova Lipmana laikā. Ko viņa pēcteči būtisku mainījuši?
Daudz ir mainīts, tagad izveidota sistēma, jo agrāk bija haoss. Katrā vecuma grupā notiek čempionāts, ir noteikumi. Esam uz pareizām sliedēm. Agrāk viss bija nodots klubu pārziņā un neviens tos nekontrolēja. Tagad ieviesti, piemēram, fiziskie pārbaudījumi – fiziskā sagatavotība un slidošana bērnu vecumā ir galvenais. Ja to iekavē, tālu netiksi. Ziemeļamerikā visās vecuma grupās no desmit gadiem ir trenažieru zāle darbam fiziskās sagatavotības trenera vadībā. Teodors uz ASV aizbrauca gatavs, jo strādāja papildus, pats saprātīgi visu darīja, ar viņu nebija grūti.
