Valdošās koalīcijas partijām dažas lietas der pamācīties no SC 0
Augstos “Saskaņas centra” (“SC”) reitingus parasti skaidro ar šā politiskā spēka vēlētāju uzticību partijas ideju nokrāsai. Tajā pašā laikā “SC” elektorāts nebūt nav monolīta un vienādi domājoša draudze.
Ir gan aktīvi sociālisma nostalģijas pārņemti divvalodības aizstāvji, gan neatkarīgajai Latvijai visnotaļ lojāli cilvēki, par kuru atbalsta iegūšanu pirms katrām vēlēšanām sapņo labējās partijas. Taču pēc balsu skaitīšanas jaukā iecere, kā reiz tēlaini izteicās bijušais valdības vadītājs Indulis Emsis, izrādās atkal “nopļauta pumpurā”.
Bet kā tas izskatās koalīcijas partijas vēlētāju acīs? Lēmumu pieņemšanā koalīcija sāk atgādināt mītisko Sīzifu, kurš pat sīku akmentiņu nu spēj uzvelt kalnā vien ar pārcilvēciskām pūlēm. Diemžēl valdošo trijotnei neizdodas uzturēt priekšstatu ja ne gluži par sirsnīgu draudzību, tad vismaz lietišķu un no negatīvām emocijām brīvu sadarbību valdības deklarācijā rakstīto mērķu vārdā. Piemēram, televīzijas žurnālists vaicā “Vienotības” deputātam Dzintaram Zaķim, vai, Tautsaimniecības komisijas sēdē balsojot pret gāzes tirgus liberalizāciju, viņš patiešām lobējis “Gazprom” intereses, kā šo soli nosaukusi nacionālā apvienība. “Melo!” “Vienotības” frakcijas vadītājs noskalda ar tādu izteiksmi, ka reāls duncis vairs nav nepieciešams.
Gandrīz tajā pašā stundā TV5 Andrejs Mamikins intervēja Jāni Urbanoviču (“SC”), un gluži likumsakarīgs bija jautājums par šā politiskā spēka attiecībām ar Vladimiru Lindermanu, kura veidojumu Nils Ušakovs (“SC”) jau apzīmogojis kā saskaņiešu nometnē drošībnieku iesūtītu šķeltnieku. Tālāk sekoja īsts “SC” uzvedības kodeksa “Savai nometnei piederīgos nesit!” paraugdemonstrējums.
Lai gan no drošiem avotiem zināms, ka par pagājušziem pirms valodas referenduma Lindermanam izrādīto simpātiju neviennozīmīgo atbalsi “SC” galvasgalā runāts vairākkārt un stipri augstos toņos, visi gruži smuki saslaucīti iekštelpās un pāri slieksnim tikai dažs puteklītis izlido, kuru J. Urbanovičs smaidīdams uzķēra.
Šajā Saeimā nav pārstāvēta “PCTVL”, jo daļa tās elektorāta nosvērusies par labu “SC”. Tomēr “bites” lolo gaišākas nākotnes plānus, ko neslēpj no “PCTVL” saraksta Eiropas Parlamentā iebalsotā Tatjana Ždanoka, solot šā politiskā spēka atgriešanos. Nedomāju, ka viņas ieceres un retorika silda “SC” līderu sirdi. Bet velti gaidīt savstarpējo interešu saduršanās skandalozu izpausmi. Kamēr valdošās partijas ar svētās inkvizīcijas cienīgu kaismi publiski meklē cita citas kažokā kukainīšus, “SC” savaldību zaudē reti un, ja gadījies – kā nesen ar V. Lindermana apsaukāšanu –, tad tiek darīts viss, lai nejaukos vārdus dzirdējušie pēc iespējas drīzāk tos aizmirstu.
Reformu partija (RF), kuras popularitāte kūst kā sniegs pavasara saulē, joprojām nerimstas atgādināt, ka valstī ir trīs oligarhi, visi latvieši, un nav pieļaujama pat viņu elpa Saeimas virzienā. To ļoti modri pieskata arī latviskie masu saziņas līdzekļi. Turpretī krievvalodīgajos neatradīsim pat naga melnuma mājienu par “SC” deputātu finansiālās angažētības iespējamību. Nav tur arī urķīgu aizdomu pilnu publikāciju par veidiem, kādā savus miljonus pat ekonomiskās krīzes gados vairojuši Latvijā mītošie turīgie cittautieši.
Un tagad, lūdzu, pasakiet godīgi, kurš gluži sadzīviskā vērtējumā izskatās pievilcīgāks – ārēji līdzsvaroti lēnprātīgais Urbanovičs vai pastāvīgā koalīcijas partneru (naidnieku?…) ielenkuma spriedzē dzīvojošais Zaķis?…
Pieļauju, nav gluži korekti jautājumu balstīt uz atsevišķām personālijām. Taču viņu uzvedība un sejas izteiksme piesaista vai atgrūž vēlētāju varbūt pat nopietnāk nekā partijas programma.
