Būtībā palīdzat zāļu firmām uzlabot klīnisko pētījumu rezultātus! 2
Patiesībā ir otrādi. Farmācijas bizness nav ieinteresēts individualizētā terapijā. Tas ir ieinteresēts, lai miljoniem cilvēku ar vienādu diagnozi tiktu dotas vienas un tās pašas zāles. Tiklīdz sāk nošķirt, var izrādīties, ka tikai 60% ar šo slimību var dot konkrēto medikamentu.
Vai, nākot klajā ar ideju, ka Latvijas Universitātē vajadzētu ājurvēdas profesionālās pilnveides izglītības programmu, sastapāties ar pretestību? Likāt lietā savu autoritāti?
Savā ziņā man bija vieglāk, jo mans priekšgājējs – viņa portrets ir jums aiz muguras – profesors Mārtiņš Zīle, kurš bija Latvijas Universitātes rektors līdz 1930. gadam un kura grāmatu esmu iztulkojis, zināmā mērā bija atspēriena punkts argumentācijai, ka arī citāda veida medicīna ir iespējama. Pateicoties viņam, Latvijas medicīnā jau ir holistiskā pieeja – tā aplūko psihes un ķermeņa vienotību, un ājurvēda ir viens no holistiskās medicīnas paveidiem.
Manai idejai, protams, bija pretestība – pirmām kārtām ir grūti saprast, kāpēc kaut kas tāds Universitātes līmenī būtu jāmāca. Man šķita, ka tā ir nākotnes medicīna, un ar šādu nolūku gāju pie toreizējā rektora Mārča Auziņa. Man par brīnumu, viņš piekrita, ka tas ir kaut kas interesants un atbalstāms, attīstāms Latvijas Universitātē.
Mārcis Auziņš pieder pie tiem cilvēkiem, kuri redz lielākā mērogā. Viņa sauklis visus astoņus gadus rektora amatā bija – Universitāte jāpadara uz zinātni orientēta. Tas nenozīmē jaunu aparātu pirkšanu vai esošo zināšanu reprodukciju, bet gan principiāli jaunas idejas.
Kā šīs jaunās idejas sasaucas ar ājurvēdu, kam ir tūkstošiem gadu sena pagātne?
ASV medicīnā pašlaik valda bums, ka līdz ar personalizēto pieeju parādās arī integratīvā, ko Mārtiņš Zīle savos darbos dēvēja par sintēzi. Tā līdztekus Rietumu medicīnai ietver komplementārās, papildinošās medicīnas nozares – ne vien ājurvēdu, bet arī jogu, akupunktūru, osteopātiju, homeopātiju un citas. Tās palīdz, lai gan mēs līdz galam nezinām, kāpēc. Taču amerikāniskā attieksme ir pragmatiska – ja ir pieprasījums, kāpēc to nesniegt. Internetā redzams, ka visās lielajās ASV klīnikās ir integratīvās medicīnas centri, kuros veic nopietnus pētījumus un publicē rezultātus. Nerunājot nemaz par Indiju, kur arī ir daudz tamlīdzīgu pētījumu, piemēram, par to, kā došas atbilst genomam.
Gan par ājurvēdu, gan citām komplementārajām medicīnas nozarēm lasīts, ka tās iedarbojas vienīgi kā placebo.
Var teikt, ka darbojas placebo – ja tic, arī kapsula, kurā nav nekādas iedarbīgas vielas, palīdz, bet, kā zināms, efekts ir īslaicīgs, tas nemaina veselības stāvokli ilgtermiņā. Tāpēc darbojas, piemēram, visi Viagras atdarinājumi – vīrietim uzlabojas erekcija. Vai pāriet galvassāpes, ja iedzer tableti, par kuru kāds pateicis, ka tajā ir ibuprofēns, lai gan tur tā nemaz nav.
Ar holistisko jeb integratīvo pieeju, pamazām pārveidojot iekšējo vidi, regulācijas sistēmas un to, kā uztverat sevi un savu slimību, var panākt noturīgus rezultātus.
Cilvēks jau tāpat aug un attīstās – iepazīstot sevi, mainās arī viņa attieksme pret sevi un procesiem sevī.
Tā ir modernā psihoterapija, psihoanalīze. Ājurvēdai ir arī šī psihi stabilizējošā ietekme, tomēr tai vēl ir tas, kā nav Rietumu medicīnai, – spēja saprast, kuram apakštipam īsti piederat. Ir priekšraksti, pēc kuriem tad rīkojas – lieto dažādus augu preparātus, maina diētu, un tam ir paliekošs efekts.
Manuprāt, pašlaik sabiedrība ļoti vēlas tieši pierādījumus – daudz kas tiek apšaubīts, piemēram, nupat bija skandāls attiecībā uz homeopātiju, populāri ir raksti, kas atmasko, iznākusi grāmata Sliktā zinātne…
Latvijas Universitātes kādreizējam rektoram Jūlijam Auškāpam bija interesantas domas tieši par šo jautājumu, proti, lai gan latviešiem ir raksturīga piesardzība un aizdomīgums, negribēšana ātri pieņemt kaut ko jaunu, viņiem nav romantiskas jūsmas kā, piemēram, itāļiem vai poļiem, – ar savu lēno, kritisko domāšanu latvietis spēj tvert lietas ļoti pamatīgi.
Ir pareizi daudz ko ik pa laikam pārvērtēt, bet skumji, ja pēc tā nekas nepaliek pāri. Pārvērtēšanai būtu jāved pie kādas jaunas kvalitātes, nevis tukšumā. Ir ļoti grūti dzīvot ar domu, ka viss ir bezjēdzīgs un bezvērtīgs.
Patlaban aptuveni 60 ārstu šo programmu Latvijas Universitātē jau apguvuši. Viņu pacienti saņems ājurvēdisku aprūpi?
Kamēr viņi neizies kārtīgu ājurvēdas mācību ciklu kopā ar ārstiem Indijā vai Latvijā, tikmēr viņiem būs priekšstats par ājurvēdu, bet viņi to vēl nespēs praktizēt.
Šajā ziņā Latvijas Ārstu biedrībā diemžēl valda neizpratne – atsaucību nav guvis mans labi domātais ierosinājums atļaut izveidot ājurvēdas papildspecialitāti Latvijā, kas nozīmētu trīs gadu rezidentūras programmu, ko varētu veikt daļēji šeit, daļēji Indijā. Oficiālu atbildi gan vēl neesmu saņēmis, bet attieksme ir tāda, ka tas nav vajadzīgs. Tas ir tuvredzīgi, jo ārsti, kuri programmu apguvuši, gribēs šīs zināšanas izmantot. Tad viņi vai nu godprātīgi meklēs ceļus, kā attiecīgu sertifikātu iegūt Vācijā vai Šveicē, vai ASV, vai arī nodomās, ka ar jau iegūtajiem zināšanu fragmentiem var sekmīgi kaut ko darīt – bet uz riska robežas, ka kaut kas var neizdoties.
Man ir vīzija, ka Latvijā varētu izveidot integratīvās medicīnas klīnikas, kurās kopā strādā Rietumu medicīnu apguvušie ārsti un tie, kuri mācījušies Indijā, proti, ir komandas darbs. Tāpat kā tagad Stradiņa slimnīcā endokrinologi strādā kopā ar neirologiem, radiologiem, medmāsām.
Tātad pašlaik ājurvēdu apguvušie Latvijas ārsti ir paplašinājuši redzesloku? It kā pakāpušies augstāk un paraudzījušies uz kopainu no cita skatpunkta?
Un varbūt tas pat ir svarīgāk, nekā apgūt jaunu izmeklēšanas metodi, lai varētu iekasēt naudu.
Vēlos teikt, ka pamatkurss ājurvēdā nav velti izšķiests laiks un nauda. Iegūtās zināšanas ir dziļākas par tām, ko sniedz, piemēram, žurnāls 36,6 °C, GEO vai Ilustrētā Zinātne. Tā nav tikai prātuļošana – kvalificētu Indijas speciālistu vadībā viņi trīs mēnešus apgūst strukturētu programmu, kas ir apstiprināta Pasaules Veselības organizācijā. Viņi tiek sagatavoti labā līmenī, bet vēl nevar praktizēt ājurvēdā.
Rietumu medicīna ir daudz pārāka akūtos gadījumos, nevis hronisku stāvokļu stabilizēšanā. Tas redzams ikdienā – ir pacienti, kas spiesti dzert 20 dažādus medikamentus! Daudziem ir ne tikai viena, bet vesela buķete slimību. Viena slimība papildina, izraisa, dekompensē citu. Daudziem ir vairāku orgānu bojājumi. Ar šiem cilvēkiem Rietumu medicīnai ir grūti tikt galā, bet viņu skaits pieaug un viņu slimnīcās ir visvairāk. Šādu pacientu ārstēšana izmaksā dārgi, rezultāti bieži vien ir slikti, tāpēc viņi nav izdevīgi. Ārsti viņus labāk redz ejam, nekā nākam. Tāpēc jāatrod cita pieeja, kā stabilizēt slimnieku stāvokli un uzlabot dzīves kvalitāti.
Nepārprotiet, es neesmu nekāds ājurvēdas guru. Vienkārši redzu, ka pašlaik uzplaukumā ir citas medicīnas sistēmas. To neredzēt nav īsti pareizi. Vienmēr ir vietas, kur viss notiek vēlāk nekā citur, bet varbūt vajag izmantot to, ka esam robežstāvoklī starp dažādām sistēmām un sociālām formācijām. Mēs būsim tik lieli vai tik mazi kā mūsu griba. Tas, kas globalizācijas apstākļos nāk no Indijas vai Ķīnas, pārveido Rietumu kultūru, arī medicīnu. Tas notiek ļoti strauji, un man šķiet, ka mēs to varam uzķert un likt lietā. Tāpat kā pirms 25 gadiem par medicīnu, kas balstīta uz pierādījumiem, vai pirms 15 gadiem par personalizēto medicīnu, arī tagad jūtu, ka integratīvā medicīna būs vilnis, kas nāks. Eiropā tas pagaidām vēl ir reti kur, bet mēs varam būt vieni no tiem, kuri sāk.
