“Staburaga bērniem” atzīšana bija jāgaida 25 gadus. Kāpēc? Atbildi meklējiet jaunajā Lindas Šmites romānā “Ne tikai Staburaga bērns Valdis” 3
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Manu grāmatu nav visvairāk pirkto topā, jo šovus netaisu, intrigas nepinu, patīk rakt dziļi – savu rakstniecības stilu raksturo Linda Šmite. Nupat iznācis viņas jaunākais romāns “Ne tikai Staburaga bērns Valdis”, kas pievērsa “Mājas Viesa” uzmanību ar rakstnieces spēju iejusties “Staburaga bērnu” autora valodā un stilā – gluži kā pats Voldemārs Zālītis būtu klāt stāvējis.
Pandēmijas laikā Lindai Šmitei vairāk atlicis laika lasīšanai, jo attālināto mācību dēļ nevajadzēja braukt uz Bebru pamatskolu, kur viņa māca latviešu valodu un literatūru 5. līdz 9. klašu skolēniem. Kādu vakaru no grāmatplaukta izcelti “Staburaga bērni”, kas gan aizrāvuši, gan saviļņojuši līdz asarām. “Aizvēru grāmatu un padomāju, ka dzīvoju Sausnējas pagastā, kur dzimis Voldemārs Zālītis, bet par viņu neko nezinu.”
Sausnējas pagasta vēstures muzejā, kas iekārtots vecajā muižas ēkā, izpētījusi Valdim veltīto ekspozīciju. Ar vadītājas ziņu materiālus ņēmusi uz mājām, lasījusi, pētījusi, konspektējusi, un radās doma par romānu. Ja jau tikusi galā ar grāmatu par aktieri Valentīnu Skulmi, kas savulaik šķitis vislielākais pārbaudījums, gan par novadnieku arī pratīs uzrakstīt. Divus gadus vajadzēja, lai taptu romāns “Ne tikai Staburaga bērns Valdis”, kas nu izdots akciju sabiedrības “Latvijas Mediji” apgādā.
Šis ir jūsu septiņpadsmitais daiļdarbs. Kur darbā aizņemtai skolotājai vēl atliek laika rakstīšanai?
Kādreiz varēju celties piecos un ražīgi pastrādāt rīta stundās. Rakstīju arī sestdienās, svētdienās un brīvlaikos. Darbdienās tagad vairs nav iespējams nodoties rakstīšanai, jo nemitīgi jādomā, kā 45 minūtes nodarbināt savus audzēkņus. Mūsdienu bērni kļuvuši citādi, viņiem visu laiku vajag izrādi, darbību un kustību.
Vai Valdis ir iekļauts mūsdienu skolu programmā?
Šodien skolotājs var izvēlēties, kuru daiļdarbu mācīt. Kad 7. klasē jāapgūst biogrāfiskā proza, varu ņemt Vizmas Belševicas “Billi”, Jāņa Klīdzēja “Cilvēka bērnu” vai ko citu. Skolotājs ar lielāku dzīves gājumu varbūt paņems “Staburaga bērnus”, gados jaunāks, tikko beidzis augstskolu – diez vai.
Ko jūs izvēlaties?
Cenšos katru gadu nemācīt vienu un to pašu, ir klases, kurām stāstu par Valdi, ir laiks, kad – ne. Meitai, kas strādā Rīgā Centrālajā bibliotēkā, vaicāju, vai Valdi lasa. Kā jau ar visiem klasiķiem – ja skolotājs iekļāvis ieteicamās literatūras sarakstā, tad nāk un prasa.
Tagad jāsāk uztraukties par to, kā bērni sarunājas, jo pēdējos gados latviešu valodas vietā daudzi sarunvalodā sākuši izmantot angļu valodu. Vai jūsu skolā arī ienākusi šī sērga?
Angļu valoda pie mums ienākusi jau sen, jo bērni atgriežas no ārzemēm, kur apguvuši angliski. Manā klasē ir divas meitenes no Anglijas, kuras sākumā savā klasē sarunājās tikai angliski, viņām pieslēdzās pārējie, kuriem padodas angļu valoda. Atbrauc pie manis ciemos radu bērni no Rīgas, Teikas vidusskolas 8. klases, un savā starpā arī brīžiem runā angliski. Saka, tā esot vieglāk. Tas ir izmisums! Par šo būtu vairāk jāuztraucas nekā par “atkrievošanu”.
Veidojas absurda situācija – pamatoti prasām, lai krievi un citu tautību Latvijas iedzīvotāji prot un runā latviski, bet pašu bērni sarunājas svešā mēlē! Intervijā “Mājas Viesim” Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Zemīte stāstīja, ka viņi cenšoties izskaust pļāpāšanu angliski.
Runājot ar jums, radās ideja, ka šogad metodiskajā komisijā jāizvirza prioritāte – sarunas skolā notiek tikai latviešu valodā. Būs jāpaņem palīgā “Mērnieku laiku” Švauksts, sak, tādi arī jūs ar savu angļu valodu izskatāties!
Kaut kur lasīju, ka dzīvojat īpašā vietā?
Uz ziemeļiem no manas mājas apmēram 13 kilometru attālumā atrodas Rūdolfa Blaumaņa “Braki”, uz dienvidiem Vietalvas Siljāņos dzimis Pērsietis, uz austrumiem – Valda dzimtā vieta Sausnējas muižā, uz rietumiem – Liepkalnes dzejnieka Pētera Blaua dzimtā māja Ogres upes krastā. Tāds maģiskais ietvars, kurā jūtos no viņiem apstarota.
Kā veidojās ceļš līdz rakstniecībai?
Skolā ļoti labi padevās domraksti, it sevišķi Ērgļu vidusskolā, kur Mārīte Breikša ielika kārtīgus pamatus literatūrā, lika vērtēt daiļdarbus, izteikties, rakstīt un domāt. Nāca pirmās publikācijas avīzēs. Studiju laikā sākās mana sadarbība un vēstuļu draudzība ar rakstnieci Ilzi Indrāni – pētīju daiļdarbu tēlus, un kursa darbi, arī diplomdarbs un maģistra darbs, bija saistīti ar viņas darbiem. Mani ietekmēja Indrānes rakstības stils, pamatīgums, dziļums un nopietnība. Viņa teica, ka dzīve ir rupjmaize ar garozu, no baltmaizes vien nekas nesanāks.
Ļoti gribējās pamēģināt, vai pati varu uzrakstīt romānu, bet nācās ilgi gaidīt, jo bija ģimene, bērni. Pirmo manuskriptu nosūtīju “Lata romāna” konkursam, ko tagad sauc par “Vakara romānu”, un, man par lielu izbrīnu, tas tika atzīts un 2009. gadā publicēts. Nevarēju ilgi noticēt, nedomāju, ka esmu rakstniece, tikai gribēju pārliecināties, vai to varu. Tad vēlējos noskaidrot, vai spēju rakstīt bērniem, pēc tam tapa romāni par ievērojamiem cilvēkiem – tēlnieku Voldemāru Jākobsonu, Aizkraukles pilsētas mēru Vilni Plūmi, aktieri Valentīnu Skulmi. Dzeja man nepadodas, pat nemēģinu.
Kā veicās romāns par Valdi?
Labi un raiti. Kad rakstīju par V. Jākobsonu, uz pāris gadiem darbs bija jānoliek malā, jo radās sajūta, ka viņš negribēja, lai rakājos viņa dzīvē. Valdis tieši otrādi – no augšas palīdzēja rakstīt, tāpēc aizgāja viegli, un stils pats mani veda. Kad skatos uz padarīto darbu, brīnos, kā man tas ir izdevies, otrreiz ko tādu vairs neuzrakstītu.
Kā raksturotu Voldemāru Zālīti – kāds viņš bija cilvēks?
Pareizais, godīgais, pedants un darbarūķis, censonis, tautiskā romantisma iedvesmots, kas grib paveikt lielus darbus savai tautai un valstij, pacelt latviešu kultūru vācu līmenī utt.
Par Valdi teica – īstenības draugs, kurš nemelo, neliekuļo un sauc lietas īstajos vārdos. Ļoti labi saprotu viņu, jo esmu tāda pati, taču ne visi vēlas dzirdēt patiesību un dažkārt nākas paklusēt vai pat tev liek klusēt. Mums abiem ir tuva latviskuma mīlestība, latviešu nacionālisms.
Arī savā daiļradē Zālītis varēja būt skarbs un tiešs, kādu to iepazīstam ceļojumu aprakstā “Kurzemē”, raksturojot izredzēto tautu, kas Kurzemē dzīvoja lielā skaitā un bija diezgan netīrīgi gan viesnīcās, gan krogos, savukārt “Skolas hronikā” viņš nicīgi vērtē krievu pedagogus, uzskatot viņus par ne tik intelektuāli un garīgi augstu vērtējamiem.
Kad lasīju par Kurzemes ceļojumu, iedomājos, vai Imants Ziedonis ar savu “Kurzemīti” no Valda nav iedvesmojies?
Ne Ziedonim, ne kur citur par Valda un Jāņa Kriškāna kopīgo ceļojumu netiku lasījusi. Zālīša uzskats bija tāds, ka nevari mīlēt tēvzemi, ja to neiepazīsti, kājām ejot, brienot arī pa dubļiem, guļot kūtsaugšās, tad tu pietuvojies savai tautai.
Jaunajā romānā ir sava daļa jūsu izdomas.
Vietās, kur bija tukšumi un nevarēju neko atrast, darīju, kā mācīja rakstniece Inguna Bauere – pielāpīju ar savu fantāziju, taču tādu vietu ir gaužām maz.
No šādām epizodēm viena ir finālā ar apelsīnu – ļoti sirsnīga un īsti vietā.
“Staburaga bērnos” epizode, kur Marčs atnes apelsīnu sasirgušajam draugam Jancim, ir tik emocionāla, ka bija jāraud, tāpēc domāju – romānā apelsīns vēlreiz jāizceļ gaismā. Piefantazēju arī rakstnieka jaunības dienu mīlestību Jeti, izmantojot Rutes tēlu no romāna “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, kurā Valdis daudz ko ielicis arī no sevis, tāpēc tāda mīlestība varēja būt.
Kad grāmatu izlasīja mana meita, viņa jautāja par epizodi baznīcā, kur Voldemārs Zālītis savās iesvētībās paklūp uz grīdsegas. Izdevniecībā man pārmeta, ka Valdis ir pārāk pareizs, nu tad norāvu viņu pie zemes, lai neplivinās tik daudz radošajos plānos pa gaisu. Kritiens bija domāts kā zīme, ka dzīvē neies tik gludi un nāksies saskarties ar grūtībām.
Tomēr Pirmā pasaules kara laika bēgļu gaitās, kad Zālīti piemeklēja smaga slimība, liktenis bija labvēlīgs un viņš izveseļojās.
Palīdzēja arī sievas rūpes.
Sievu Zālītis uzrunāja par Sirdsmīļoto.
Atkal jau, lai nav par saldu, Sirdsmīļoto daudzviet biju spiesta nomainīt ar Luīzi. Padzirdējuši, ka rakstu par Valdi, man zvanīja viņas attāli radinieki un jautāja, vai es kā biogrāfe un pētniece vēl ko esmu atradusi par Luīzi. Neesmu biogrāfe, par Luīzi Melkerti neko vairāk neatradu un arī par viņu meitu Irmu Zālīti – ne. Irmas darbu nav Mākslas muzeja fondos, kaut arī viņa bija beigusi Mākslas akadēmijā grafiķus, ilustrējusi grāmatas. Zālīšu vienīgā atvase nomira trīs gadus pēc tēva nāves savā dzimšanas dienā, un ar to Valda zars nokalta.
Kā ar viņa brāļa un māsu atvasēm, vai izdevies kādu uziet?
Nevarēju vai neizdevās nevienu atrast, taču mums vajadzētu parunāt par Voldemāra Zālīša brālēna dēlu Jāni Zālīti, pirmo apsardzības ministru, kurš nodzīvoja īsu, bet bagātu mūžu. Visu sevi atdeva valstij, Pirmajā pasaules karā aicināja pulcēties zem Latvijas karogiem, jo saprata, ka nevar paļauties uz citu palīdzību, sava zeme jāsargā pašiem! Valdis viņam materiāli palīdzēja studēt. Abiem lielākais gandarījums bija darbs. Kad Voldemārs Zālītis bija izvēlēts par Rīgas skolas pārzini, pirmajā pedagoģiskajā sēdē saviem darbiniekiem teica, ka pirmais un galvenais būs darbs visu labā. Arī Jānis tā dzīvoja, izmācījās par juristu, no nabadzīgajiem neņēma maksu par konsultācijām. Maz esam par Jāni Zālīti runājuši un pieminējuši. Domāju, ka arī viņu godāsim pasākumā 28. septembrī plkst. 16.30, kad Sausnējas pagasta vēstures muzejā tiks atvērta mana jaunā grāmata, kas būs dāvana Valdim dzimšanas dienā.
Lasot romānu, man tomēr bija jādomā par to, ka Zālītim rakstniecībā pietrūcis pašapziņas.
Es to sauktu par mazvērtības kompleksu. Viņi ar Raini, kuram bija lieli panākumi, ir dzimuši vienā gadā un mēnesī. Vilim Plūdonim, kas ar viņu strādāja vienā skolā, darbi aizgāja uz urrā.
No jūsu grāmatas sapratu, ka Plūdons kā skolmeistars nebija savu uzdevumu augstumos.
Zālītim viņš kā darbinieks, padotais ļoti nepatika. Un vēl Plūdons bija 1905. gada revolūcijas līdzskrējējs, bet Zālītis to kritizēja, varbūt arī tāpēc literatūras vēsturē pabalēja.
Vai literāta dāvanu viņam vairāk bija prozā, nevis dzejā?
Ja Valdis nākamos darbus būtu rakstījis prozā un desmit gadus nebūtu aizrāvies ar romānu dzejā “Juris Brasa”, būtu veiksmīgāks, jo dzeja nav viņa stiprā puse. Cauri skan pat tāda kā salkanība un banalitāte, tāpēc uzskatāmībai ieliku divus dzejoļus par pavasari – Poruka un Valda.
Taču uz “Staburaga bērnu” cienīgu novērtējumu vajadzēja gaidīt 25 gadus.
Nevar teikt, ka pēc pirmpublicējuma “Staburaga bērni” nebūtu novērtēti – Valdi sauca par latviešu Balzaku, Dikensu un tamlīdzīgi.
Kas līdz mūsdienām saglabājies no Zālīša jaunu dienu dzīvesvietām?
Atradu Koknesē Jaunkalniešu māju, kuru viņa brālis Kārlis bija nopircis par kroņa darbā nopelnīto un iekrāto. Vecākiem vairs nebija jāstaigā no muižas uz muižu, viņiem beidzot bija savs jumts virs galvas. Tagad tur dzīvo veca tantiņa, kas neko nezina par Valdi. Labi, ka nams nav pārveidots un modernizēts, dārzā vēl vecās ābeles. Man bija svarīgi to atrast, jo gribēju pieskarties paksim, dabūt Valda sajūtu.
Sausnējā, kur Zālītis piedzima, iekārtots muzejs ar viņam veltītu ekspozīciju. Piecu gadu vecumā kopā ar ģimeni viņš nonāca Vīgantē, vietā, kas aprakstīta “Staburaga bērnos” un kur tagad parkā uzstādītas abiem puikām veltītas koka figūras.
Kurš brīdis par jaunu daiļdarbu jums ir svarīgākais – kad pielikts punkts, nodots drukai vai iznākusi grāmata?
Kad paņemu rokā grāmatu, pašķirstu un redzu, kā sanākusi. Otrreiz lasīt gan vairs negribas tāpēc, ka ir pagājis laiciņš un man šķiet, ka varēju pateikt labāk, bet tur neko vairs nevar mainīt.
