Valdis Krastiņš: Lustrācija, Uldis Ģērmanis un Latvija šodien 47
Pēc neatkarības atgūšanas visai drīz nokļuvu Prāgā un norises Latvijā vēroju jau no turienes. Diemžēl drīz vien kļuva skaidrs, ka mūsu valsts attīstību virza ne tur un ne tā, kā to bija iecerējusi laba daļa Atmodas laikmeta darboņu. Dīvainas lietas likumu un pilsonības institūta izveidē, privatizācijas pamatu ielikšanā, krievu karaspēka izvešanas līgumā – to nu nekādi nevarēja izskaidrot ar nezināšanu vai muļķību. Radās aizdomas par apzinātām darbībām aplamā virzienā. Aizdomas pastiprināja jauno varasvīru neiedomājami bezgaumīgā publiskā lielīšanās ar dārgiem materiālas dabas atribūtiem, kas orientēja domāšanu uz lietām kā cilvēka vērtības mērauklu.
Ikviens mēģinājums ietekmēt procesu un pagriezt to Latvijas interesēm vēlamā virzienā sastapa niknu pretreakciju, kas tikai apstiprināja aizdomas par apzinātu ļaunprātību.
Šīs atziņas bija smaga nasta, ko nācās nēsāt līdzi, veicot Latvijas starptautiskajai nostiprināšanai vajadzīgos darbus. To gaitā nokļuvu Stokholmā un sastapos ar Uldi Ģērmani.
Ģērmaņa personību biju iepazinis no viņa rakstiem. Sarunā ar viņu tika skarti arī mani novērojumi par norisēm Latvijā. Izrādījās, ka abi tās redzam līdzīgi. Ģērmanis uzskatīja, ka Latvijā pie varas nokļuvuši bijušie padomju funkcionāri, izmantojot savus komunistu partijā iedibinātos sakarus un padomju institūciju naudu. Šie cilvēki bija ciniķi padomju laikā, pelnot savu īpašo stāvokli, naudu un varu ar muldēšanu par “diženo padomju iekārtu”, ciniķi viņi bija arī izmantojot atjaunotās Latvijas retoriku un simboliku. Ar savu darbību tie nevis stiprināja un atjaunoja, bet gan prasti izlaupīja Latviju, neticot valsts izdzīvošanai, un tādēļ laupījumu ātri nogādāja ārzonu bankās.
Šo iespēju „bijušajiem” nodrošināja tas, ka Latvijā netika veikts attīrīšanās darbs – nenotika lustrācija. Ulda Ģērmaņa ieteiktā recepte: patiesības komisija, kas ļautu bijušajiem funkcionāriem publiski nožēlot savus padomju perioda darbus un uz zināmu laika periodu liegtu tiem ieņemt politiskās un ekonomiskās varas posteņus (likumprojektu ar šādu ievirzi veikli izgāza Saeimā deviņdesmitajos gados). Tā būtu īsta režīma maiņa, jo tas, kas Latvijā notika, lielā mērā bija tikai virspusējs, proti, skāra valsts pārvaldes formu, taču ne šo formas cilvēcisko saturu. Sekas tam bija un ir smagas.
Šādu atmiņu gūzmu uzjundīja manī Ulda Ģērmaņa simtgadei veltītā konference, kas 3. oktobrī notika Kara muzejā. Neliela kinoepizode ar Ģērmaņa izteikumiem lustrācijas tematu izvirzīja vienā no galvenajām vietām, liekot vēlreiz uzdot sabiedriskajā telpā jau cilāto jautājumu: vai lustrācijai, ja to īstenotu tagad, vairs būtu kāda jēga?
Teikšu skaidri un gaiši: saukšana pie atbildības lustrācijas kārtībā ir juridiski novēlota. Mums atliek vien samierināties ar to, ka sabiedriskajā telpā čum un mudž izbijušie čekisti, marksisma docētāji un pat ļoti augsti komunistu partijas darboņi. Daudzi no viņiem tagad ir bagāti un ietekmīgi saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Viņi paspējuši nodrošināties gan ar sev labvēlīgiem likumiem (laika bija daudz!) un arī citādā veidā. Daļa izaudzinājusi jauno paaudzi, kas tos aplido, aicina publiski uzstāties un citādi veicina viņu atpazīstamību. Īsti “patrioti!” Tomēr nekādas manipulācijas ar sabiedrisko domu nevar aizsegt “bijušo” cinismu un pērkamību, un tieši te lustrācijai joprojām būtu iespējas noraut šķietamā godīguma plīvuru. Jo jebkurš, kas savā laikā bijis gatavs kāpt pa padomju varas galveno balstu – čekas un partijas – karjēras kāpnēm, ir nodevis ne vien savu latviskumu, bet arī savu cilvēcisko būtību (nerunāju par ierindas partijas biedriem, kas bija spiesti iestāties, lai varētu darīt savu maizes darbu). Lustrācija patiesi varētu iztīrīt morālo dubultstandartu sūnu ciemu, kurā joprojām dzīvojam.
Protams, ikviens lustrācijas mēģinājums sadursies ar ļoti niknu un labi organizētu pretestību. Atliek tikai politiskajās aprindās ieminēties par ilustrāciju, lai pār galvu sāktu gāzties visdažādākie iebildumi: lustrācija būtu tautas šķelšana! Kas iztiesās, kuri veidos lēmēju kopu? Tas jau sen aizmirsts un piedots, ko tur vairs rakāties utt., utt.. Šie iebildumi ir atklāts aicinājums aizmirst pagātni, tātad savu vēsturi, kuru pusgadsimtu ne pēc mūsu gribas veidoja Maskavas padomju vara un tās vietējie kolaboracionisti. Tieši viņiem, kolaboracionistiem, ir jāatgādina “diždarbi”, kas palīdzēja Maskavai turēt tautu tumsā un ķēdēs.
Vai tas ir paveicams? Vienīgi tad, ja par to iestātos liela tautas daļa. Kamēr par lustrāciju runā tikai neliela grupa, to īstenot nav iespējama. Bet tautu turklāt mulsina un maldina vēl viens ar čekas darbību saistīts aspekts – tā sauktais stukaču saraksts, par kā publicēšanu strīdas jau gadiem, tā arī nenonākot ne pie kāda risinājuma. Man šī lieta šķiet otršķirīga, jo, nosodot vien morāli nepieņemamo slepeno ziņotāju tīklu, atstājam bez ievērības tos, kas šādu sistēmu ieviesa un uzturēja. Un dažus no tiem ievēlam un pārvēlam pat ļoti augstos valsts amatos. Tā ir liela un patiesībā gluži nepieļaujama divkosība, ko uztur sveikā izsprukušie bijušie padomju varas balsti – kādreizējie centrālkomiteju un rajona komiteju darbinieki, kā arī eksčekisti. Ja gribam būt godīgi pret savu pagātni, attīrīšanās jāsāk ar galveno – ar savu rīcību nenožēlojušiem padomju varas ieroču nesējiem, vismaz atklājot viņu vārdus un īsto seju un nedodot tiem iespēju tēlot Latvijas patriotus. Tas šodien būtu lustrācijas galvenais uzdevums.
