Valdis Krastiņš: Esam mūsu eksistences krustcelēs 7
Pēdējo nedēļu notikumi bijuši tik strauji un neparedzami, ka izraisījuši mētāšanos no galēja pesimisma līdz nepamatotam optimismam. Stingrs un nelokāms bijis tikai mūsu kaimiņvalsts vadonis ar auksto acu skatienu. Viņš nostājies uz ceļa, kurš vedīs viņu – nu, nākotne rādīs, kurā virzienā – uz augšu vai leju. Esmu pārliecināts, ka tas ir Putina beigu sākums.
Vispārsteidzošākais ir tas, ka Putins droši nostājies uz tā ceļa, kuru savā laikā iestaigājis Hitlers. Atceros 1938. gada nebeidzamās diskusijas mana tēva mājā. Čehoslovākijai piederošās Sudetijas iekļaušana vācu trešā reiha robežās tika pamatota ar tautiešu glābšanu no apspiedējiem un pazemotājiem, bildes ar sajūsminātajiem vāciešiem, kuru nacistu sveicienā paceltās rokas šķita iestiepjamies debesīs, bija visos laikrakstos. Daļa vāciešu Latvijā (toreiz te vēl dzīvoja it prāva vācu minoritāte) arī bija sajūsmā, daļa grozīja galvas un brīdināja. Droši vien tā arī krievu kolonistu un viņu pēcnācēju vidē ir šodienas Latvijā, vērojot notikumus Krimā.
Toreiz Hitlers šokēja Eiropu un visu pasauli, tagad to dara Putins. Eiropas Savienībā to vēro mulsi, nedroši, bez nopietnas politiskas nostājas. Gluži kā Hitlera, kā Minhenes un Čemberlena kapitulācijas laikā. Tik ilgs laiks, divi gadu desmiti pagājuši cerot uz Krievijas draudzību un veselo saprātu… Varbūt eiropieši beidzot tomēr ieraudzīs Krieviju tādu, kādu to redzējusi un redz Baltija? Bet vienu gan Putins jau panācis, NATO, šķiet, ir atradis savu vietu un pielietojumu. Ja tiks uzbrukts kādai no dalībvalstīm, tad atteikšanās iedarbināt slaveno 5. pantu nozīmētu NATO galu un tālākā perspektīvā arī ASV lielvaras statusa galu. Kā tālāk reaģēs ASV? Tas būtībā ir pamatjautājums. Pagaidām saņemam pozitīvus signālus.
Bet Ukrainas gadījumā vēl ir arī papildus sarežģījums ar neiedomājami draudīgām sekām. Savā laikā Ukraina atteicās no atomieročiem, saņemot pretim garantijas par savu teritoriālo integritāti no vairākām lielvalstīm – arī no Krievijas. Nu Putins atsakās no šīm garantijām: tā neesot tā Ukraina, valdība esot nelikumīga u.t.t. Tas nozīmē, ka jebkurai valstij ar atomieročiem (piemēram Ziemeļkorejai vai Irānai) tagad ir skaidrs, ka garantijas nestrādā, ar visiem spēkiem jāturas pie tā, kas tev ir, jo jāsarga būs sevi pašiem. Līdz ar to Krievijas rīcība ir aizvērusi durvis uz atombrīvu valstu un zonu veidošanos. Punkts. Ko tur vēl runāt?
Kā risināsies notikumi pašā Ukrainā? Krievija ir likusi pārāk daudz uz spēles, lai tagad atkāptos. Domāju, ka būs karš. Tas nebūs ne ātrs, ne viegls, jo vienu Krievija ir izdarījusi: izveidojusi ukraiņu saliedētību. Tas nozīmē ilgstošu pretošanos, partizānu karu. Tā nav gaiša perspektīva Ukrainai. Domāju, ka vispirms gan tiks izspēlēta Piedņestras marionešu valstiņas kārts: te izvietotie krievu spēki no aizmugures, Krievijas armija no robežas. Tas būs nopietns papildus drauds Ukrainai. Bet, ja ukraiņi nepretosies, tad tā sakot rindas kārtībā Krievijas uzmanības centrā tūdaļ nonāksim mēs. Ko darīsim? Tas laikus jāizdomā katram pašam.
Jau tagad dzirdamas dažādas balsis. Bijušais čekas virsnieks Savickis mūs brīdina par “neizmērojamām ekonomiskām grūtībām”, ja piedalīsimies vārgajās sankcijās. Esmu pārliecināts, ka viņam ir ne mazums domubiedru. Vispār polarizācija uzskatu un Latvijas politisko partiju vidū ir neizbēgama. Starp kapitulantiem un neatkarības aizstāvjiem. Kā tas ieveidosies, to vēl redzēsim. Ja runājam par 2% aizsardzībai no valsts iekšzemes kopprodukta, tad brēkšana pret tiem ir pielīdzināma valsts nodevībai. Mums nepieciešama daudzskaitlīga, labi apbruņota zemessardze ar snaiperiem, ar prettanku un prethelikopteru raķetēm partizānu karam. Jo patlabanējā armija izskatās skaisti, bet ir lielā mērā orientēta uz starptautisku darbību kopā ar citiem, dažādu līgumu un norunu ietvaros. Bet līgumi un norunas galvenajā, austrumu virzienā jau vairs nedarbojas, Krievija izvirzījusi militāru spēku kā vienīgo argumentu. Kaut kas Latvijā tiks darīts, un darīts drīz? Redzami daži asni, bet tūļāšanās arī jau klāt. Ja nedarīsim, tad Latvija “krievvalodīgo aizstāvības” operācijā beigs eksistēt dažu stundu laikā – par prieku visiem “bijušajiem” un viņu līdzskrējējiem. Būs pilnīgs klusums. Un arī NATO tad vairs nevarēs palīdzēt, to Putins labi zina. Toties ceļš uz Sibīrijas taigām būs atkal vaļā. Ceturto okupāciju gan vairs nepārdzīvosim. Par to šodien jādomā un jāizšķiras katram, it īpaši tiem, kurus esam spiesti dēvēt par “mūsu” politiķiem. Varbūt, ka tie, kuri nesaņem maizi un instrukcijas no Maskavas, atjēgsies un sapratīs, ka esam mūsu eksistences krustcelēs. To be or not to be!
Dr. Valdis Krastiņš ir bijis Latvijas vēstnieks Čehijā, Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā, vairāku grāmatu autors.
