Valdis Kalnozols: ieviešot Latvijā daudzsievību, vientuļo māmiņu būtu mazāk 40
2011. gadā tautas skaitīšanā tika noskaidrots, ka Latvijā 104 tūkstoši bērnu aug ģimenēs, kur tos audzina vientuļā māte. Savukārt 14,9 tūkstoši bērnu aug ģimenēs ar vientuļo tēvu. Kāpēc šāda diskriminācija? Es personīgi pazīstu ļoti daudz tēvu, kas spētu uzņemties atbildību un rūpēties par saviem bērniem, iespējams, pat labāk nekā māte. Diemžēl Latvijā šķiršanās procesos tiesu prakse nav labvēlīga tēviem, un 90 % gadījumu bērni pēc šķiršanās paliek kopā ar māti.
Mani, kā sešu bērnu tēvu, ārkārtīgi uztrauc šķirto ģimeņu skaits Latvijā. Taču, jo īpaši satrauc veids, kā, šķirot laulību, starp diviem konfliktējošiem pieaugušajiem tiek dalīti bērni. Personīgi esmu saskāries ar to, ka bāriņtiesas lēmums – pie kura no vecākiem pēc šķiršanās paliks bērni, tiek pieņemts formāli, balstoties uz likuma burtu, nevis būtību. Taču dzīve pierāda, ka šāds lēmums ne vienmēr tiek pieņemts par labu bērnam. Tas liek domāt, ka Latvijā likumi ir svarīgāki par bērna interesēm.
Pāriem, kas ir laulības šķiršanas procesā, no savas pieredzes vēlos ieteikt, risinot savstarpējos konfliktus – dalot bērnus, atcerieties, ka esat atbildīgi par bērniem un Jums ir jādomā un jārīkojas, pirmkārt, bērnu, nevis personīgajās interesēs.
[wrapintext][/wrapintext]
Bērniem vecāku šķiršanās ir ļoti traumējoša, jo viņiem ir vajadzīgs gan tēvs, gan māte. Psihologi uzsver, lai bērns izaugtu par harmonisku un veselīgu personību, ļoti svarīgi ir aug kopā ar māti un tēvu. Bērniem vecāki ir atdarināšanas modelis, paraugs, kam līdzināties un gūt pieredzi, kā veidot attiecības ar partneri, lai nākotnē izveidotu harmonisku un stabilu ģimeni. Ja, bērnam augot, ģimenē līdzās nav viena vai otra vecāka, viņam nav no kā gūt šo pieredzi.
Un pieaugot, visticamāk, būs sarežģīti izveidot pašam savu psiholoģiski veselīgu un stabilu ģimeni.
Šķirot laulību, sievietes nereti rīkojas emocionāli, nespēj pārkāpt pāri savam aizvainojumam un, apzinoties, ka bāriņtiesas lēmums 90% gadījumu ir labvēlīgs mātei, izmanto situāciju, piemēram, atsakās no mediācijas. Būtībā, šādi rīkojoties, māte atsakās no iespējas izlīdzināt domstarpības ar bērna tēvu, lai šķiršanās, ja tā tomēr notiktu, būtu mazāk traumējoša bērnam.
Manuprāt, situācijā, kad viens no vecākiem ar savu rīcību atklāti parāda, ka nemaz nav ieinteresēts atrisināt konfliktu ar partneri bērna labā, bāriņtiesai to vajadzētu ņemt vērā un pieņemt lēmumu par labu tam vecākam, kam tomēr svarīgākas ir bērna intereses, nevis personīgās emocijas un aizvainojums.
Partneriem, šķirot laulību un dalot bērnus, tā noteikti būtu spēcīga motivācija, pirmkārt, domāt par bērna interesēm.
Es ieteiktu Latvijā bāriņtiesu pārdēvēt par Bērnu labklājības aģentūru. Tad, iespējams, bāriņtiesa sāktu strādātu citādākā virzienā – palīdzētu vecākiem atrisināt savstarpējos konfliktus un kopīgi audzināt bērnus, nevis, kā tas notiek šobrīd, pēc vecāku šķiršanās padarīt bērnus par bāreņiem.
Par pašu mediācijas procesu jāatzīst, ka pašlaik Latvijā tā ir salīdzinoši jauna prakse, un tajā pagaidām ir ļoti maz profesionāļu. Vairumā gadījumu mediācijas process izvēršanas par divu vecāku viens otra izlamāšanu un negatīvo emociju izgāšanu, mediatoram klātesot. Šāda mediācija diemžēl nedod rezultātu.
Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc rietumu pasaulē, tai skaitā Latvijā ir tik daudz šķirto ģimeņu, ir tas, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkam tiek uzspiesti dažādi stereotipi, kas ir dziļi iesakņojušies morālē, taču konfliktā ar cilvēka patieso būtību, instinktiem. Piemēram, ļoti daudz cilvēku dzīvo romantiskā pārliecībā, ka ģimenes veidošanai stabilākais pamats ir mīlestība. Taču mīlestība, kā mēs labi zinām, visbiežāk nāk un aiziet, un, partneriem aizejot katram uz savu pusi, paliek bērni, kam tā ir trauma uz mūžu.
Tāpēc precēties un veidot ģimeni, manuprāt, vajadzētu ar pavisam citu motivāciju – kad divi pieauguši cilvēki apzinās, ka ir gatavi uzņemties atbildību.
Laulība ir jāveido nevis uz mīlestības bāzes, uztverot otru partneri kā savu privātīpašumu, bet ar domu, ka veidojam kopīgu saimniecību un kopīgi audzinām bērnus, viens otru atbalstot un palīdzot.
Brīdī, kad cilvēks kļūst par vecāku, viņam ir jāapzinās, ka ir uzņēmies atbildību uz mūžu, un jābūt gatavam to nest arī tad, ja attiecības ar partneri izrādās nav tādas, kā sākotnēji cilvēks iztēlojies.
Vēl viens iemesls, kādēļ Rietumu sabiedrībā pāru attiecībās ir tik daudz konfliktu un šķiršanos, ir uzspiestais stereotips, ka “pareizas” un atbalstāmas attiecības ir tikai un vienīgi monogāmas attiecības. Būsim atklāti – vairums cilvēku pēc dabas ir poligāmi. Tieši tāpēc pāru attiecībās ir tik daudz liekulības un melu, jo cilvēki dzīvo iekšējā konfliktā starp morāli, atbildību un patieso būtību.
Manuprāt, cilvēku savstarpējās attiecības būtu daudz vienkāršākas un godīgākas, ja mēs atteiktos no stereotipiem, piemēram, pārņemtu, Franču Polinēzijas pieredzi, kur cilvēki brīvi, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma, var izvēlēties, kādā attiecību modelī dzīvot. Ja tāda ir cilvēka vēlme un paša izvēle – kāpēc gan viņš nevarētu dzīvot monogāmās, poligāmās vai homoseksuālās attiecībās. Šķiet savādi, ka Latvijā plašsaziņas mēdijos šobrīd homoseksuālas attiecības tiek reklamētas un pat veicinātas, taču poligāmas attiecības vairumam cilvēku ir tabu tēma.
Daudzās pirmatnējās sabiedrībās, starp citu, arī tajās, no kurām cēlušās baltu tautas, cilvēki dzīvoja poligāmās attiecībās, jo viņi apzinājās, ka, kopīgiem spēkiem veidojot saimniecību un audzinot bērnus, izdzīvot ir daudz vienkāršāk.
Ja neticat, palasiet ap 13. gadsimtu Latvijas teritorijā sarakstīto Indriķa Livonijas hroniku, kur ir aprakstīts, ka vissīvākās pretinieces kristietības ieviešanai bija tieši sievietes, jo viņas bija neizpratnē, kura no sievām tad būs tā – izredzētā, kas paliks kopā ar vīru.
Turklāt, kā rāda pieredze, poligāmās ģimenēs pastāv hierarhija un godīgas attiecības. Tā, piemēram, islāma valstīs, kur arī mūsdienās vīrietim likumīgi var būt vairākas sievas, pārkāpjot laulību, draud cietumsods.
Es uzskatu, kā galvenās liekot bērnu intereses, daudzsievība varētu būt risinājums. Taču, ja, kā galveno liksim sabiedrības uzskatus un īpašumtiesības uz laulāto partneri, tad risinājuma nebūs.
