V. Krustiņš: – Pirms vēlēšanām pastkastītē atradu bukletu ar Sarmītes Ēlertes foto un, kad es to izlasīju, sapratu, ka “Vienotībai” draud nepatikšanas. Tā ir tāda kā rekomendācijas vēstule, kur, piemēram, Sandra Kalniete saka: “Viņa ir gudra un neatlaidīga, cilvēks, ar kuru nešauboties var plecu pie pleca cīnīties ierakumos un izmanīgi lauzties caur birokrātijas džungļiem, jo viņa nenodos.” Aha, tātad jau sāk runāt par nodevību? Gatavojas! Un ko var gaidīt, ja katrs velk uz savu pusi? 8
– Es pārvaldē parasti esmu atbalstījis piramīdas struktūru. Ir ļoti labi, ja partijas ir demokrātiskas un iekšēji spēj mijiedarboties starp dažādām grupām un partijas vadību, taču, ja partija nav labi strukturēta un tajā nav disciplīnas, tad ilgtermiņā tai nevar būt panākumu. Tas nav tikai mans viedoklis, to saka arī politoloģijas teorija. Panākt pietiekami labu pārvaldības modeli būs viens no galvenajiem “Vienotības” kongresa uzdevumiem. Jānošķir darba attiecības no privātajām attiecībām. Mums partijā ir daudz cilvēku, kuriem vienam pret otru varbūt nav lielas simpātijas, taču tas jānoliek malā.
M. Antonevičs: – Runājot par “Vienotību”, bieži tiek uzsvērts, ka partijas vadītājam jābūt labam organizatoram, jāsatur kopā atšķirīgu uzskatu grupas un tamlīdzīgi. Neticu, ka, piemēram, Merkele kā Vācijas Kristīgo demokrātu savienības vadītāja nodarbojas ar šādām lietām. Viņa vada valsti un kā līdere iemieso partijas politiku. Bet Latvijā partiju vadītāji pat netiecas kļūt par premjeriem. To, starp citu, nupat presē uzsvēra arī jūsu partijas biedrs, līdzšinējais finanšu ministrs Andris Vilks.
– Tas būtu ideālais variants, ja partiju līderi būtu gatavi uzņemties arī valdības vadīšanu. Cik atceros, Āboltiņas kundze pat bija izteikusi, ka viņa to varētu uzņemties, es nezinu, kāda šobrīd ir viņas pozīcija. Taču te jau atkal jāsaka, ka tā ir kopīga iezīme visām Latvijas partijām, ka priekšsēdētājs nav premjera kandidāts. Tas īsti nav pareizi, tajā pašā laikā, manuprāt, būtu nepareizi, ja valdības veidošanu uzņemtos cilvēks, kuram nav pat ministra darba pieredzes. Ne par Laimdotu Straujumu, ne Solvitu Āboltiņu to gan nevar teikt – viņas iepriekš ir bijušas ministres.
V. Krustiņš: – Vai pēc Valda Dombrovska atkāpšanās nebija pareizāk izvirzīt par Ministru prezidenti Āboltiņu. Straujuma pēc aicinājuma nav politiska persona. Jau pieminētais politologs Ozoliņš viņu dēvē par “tehnokrāti”. Lai gan vajadzētu “valsts būvētājus”, kā viņš vēlas.
– Pag, kad partijas izvirza politiskus līderus, avīzes uzreiz raksta – nē, tas neder, vajag ekspertus. Dari, kā gribi, visiem labi tāpat nekad nebūs! Es piekrītu, ka trūkst līderu, bet tā nav tikai Latvijas problēma. Skatīsimies plašāk! Eiropas un pasaules politikā daudzas šī brīža lielās problēmas ir radušās tāpēc, ka nav bijis līderu īstajā vietā un īstajā laikā. Tas attiecas gan uz Ebolas vīrusu, gan Sīriju un Irāku, gan Krieviju – Ukrainu, gan citām krīzēm. Arī Briselē to līderu nav. Sabiedrībai patīk pelēka tipa vadītāji.
