– Jūs nedaudz pieminējāt dažādos noskaņojumus “Vienotībā”, bet kas ir tas, kas partijas biedrus tur kopā? 8
– Tas pats, kas jebkuru citu partiju. Pirmkārt, idejiskā kopība, es pat neteikšu – ideoloģija, bet politiskie uzskati un doktrīnas, kas vairāk vai mazāk vērstas vienā virzienā. Otrkārt, tā ir vara. Varētu jau stāstīt, ka partijas eksistē tikai tāpēc, lai īstenotu kādas idejas, bet tas nemaz nebūs iespējams, ja nebūs varas.
– Vai cīņa par varu pašā partijā nav izskaidrojums arī tam, kāpēc “Vienotībā” iezīmējas atšķirīgas grupas, kas pat necenšas slēpt savas attiecības. Piemēram, Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietniece Lolita Čigāne plati smaida, kad televīzijā runā par partijas biedra Dzintara Zaķa nepatikšanām. Var domāt, ka viņu šāda notikumu gaita tīri labi apmierina…
– Iekšējā konkurence partijā ir normāla pazīme, bet būtiski, kā šī politika tiek sabalansēta kopīgajās partijas interesēs un tālāk kopīgajās valsts interesēs. Par Dzintaru Zaķi es būtu piesardzīgs secinājumos, jo mēs dzīvojam tiesiskā valstī un apvainojumi ir pietiekami nopietni, tie prasa rūpīgu izmeklēšanu. Kamēr izmeklēšana nav beigusies, Zaķim nevajadzētu ieņemt vadošus amatus un viņš to arī nedarīs. Taču, pirms pasludināt spriedumu, ir jāsagaida izmeklēšanas rezultāti. Es gan nevaru komentēt Lolitas Čigānes interviju, taču mana pārliecība, ka, runājot par morāles jautājumiem un izsakot pārmetumus citiem, jābūt ļoti piesardzīgam, jo vienmēr var atrasties kāds traipiņš arī uz tavām biksēm.
– Runa ir par to, vai partijā nav biedru, kas saskatījuši izdevīgu mirkli, lai īstenotu sen iecerētu iekšējās varas pārdali? Ja tagad to neizdarīs, varbūt nākotnē tādas iespējas vairs nebūs…
– Iespējams, ka te parādās latviešiem izsenis pierakstītas rakstura iezīmes, kad “uz savu nelaimi saraujas, uz citu izstiepjas”. Taču patiesībā šādi gadījumi ir nepatīkami, jo met ēnu uz partiju. Īstermiņā varbūt šķiet, ka kāds varētu iegūt labākas pozīcijas, taču nākotnē tas atspēlēsies. Atsevišķu partijas biedru izaugsme un karjera ir lielā mērā atkarīga no partijas kopējiem panākumiem, tāpēc es ieteiktu nevienam pārāk nepriecāties ne par Zaķa gadījumu, ne par Solvitas Āboltiņas svītrojumiem.
