Valdis Celmiņš: Labais aiz Rīgas kļūst labāks 0
Skatoties piekto Latvijas simtgades filmu “Turpinājums”, pārsteidz, cik dabiski filmēšanas grupai izdevies iekust filmējamo bērnu ikdienā. Filmas ideju, protams, kopīgi veidojuši režisors Ivars Seleckis un studijas “Mistrus Media” radošā grupa, taču “acs, kura vēro”, pieder operatoram. VALDIS CELMIŅŠ, viens no pieprasītākajiem šīs jomas profesionāļiem Latvijā, teic: “Tā ir dokumentālā kino lielākā, grūtākā maizes daļa – nonākt līdz tam, lai kadru varētu uzfilmēt.” Par to arī runājām.
– “Turpinājums” nonācis uz ekrāniem. Kas šobrīd notiek jūsu dzīvē?
V. Celmiņš: – Lielākais notikums – ir beigušās skolēnu brīvdienas (Valdim Celmiņam ir trīs bērni. – L. K.-Š.). Bet profesionāli mēs ar Dzintaru Dreibergu šobrīd gatavojamies filmas “Dvēseļu putenis” pavasara cēlienam, tur atlikušas kauju ainas – Cēsu kaujas, tāpat varoņstāsts jānoved līdz galam. Paralēli, protams, tā kā ragavas jātaisa vasarā un rati – ziemā, jāgatavojas nākamajam projektam. Ar Uldi Cekulu un “Vides filmu studiju” jau gatavojam pāris idejas. Drīzumā, maijā, brauksim uz Norvēģiju filmēt idejas pieteikumu.
– Vai esat rēķinājis, cik daudzās valstīs būts kā operatoram?
– Kādu laiku skaitīju, bet, kad pārgāja pāri 50, pārstāju. Mammai sūtīju kartītes, viņa sprauda kartē adatas, tad laikam vienā brīdī adatiņas kārbiņā beidzās… (smaida). Tā ir šī darba priekšrocība – tu nonāc pilnīgi neticamās vietās, turklāt ne kā tūrists, bet vari būt kopā ar cilvēkiem, viņu ģimenēs, darba vietā vai arī neskartā dabā. Lieki piebilst, ka tā, ar ko nodarbojos, ir brīnišķīgākā profesija pasaulē, un ne brīdi nav žēl ne laika, ne enerģijas, ko tajā ieguldu, jo atdeve ir lieliska.
– Esat strādājis gan pie pilnmetrāžas spēlfilmām, dokumentālajām filmām, televīzijas raidījumiem, mūzikas video, reklāmām… Kas ir lielākais izaicinājums?
– Patlaban laikam – izcili režisori un skaisti stāsti. Tas mani interesē visvairāk, nav tā, ka būtu strikts nodalījums starp žanriem. Jā, kādu brīdi bija sajūta, ka spēles kino ir augstāks un sarežģītāks punkts, uz ko tiekties. Taču, šajā jomā pastrādājot, sajūti, protams, milzīgu gandarījumu, kas galvenokārt saistīts ar jaunām teritorijām, kuras apgūsti, bet saproti arī, ka ir lielisks izaicinājums un prieks ar brīnišķīgiem cilvēkiem īstenot kopā jebko. Nav nozīmes, vai tas ir reklāmas rullītis, dokumentālais kino vai mūzikas video.
– Man vienmēr šķitis, ka dokumentālajā kino operatoram ir vislielākā atbildība. Spēlfilmā režisors var uzstādīt ainas, kaut pats palūkoties kameras acī, kā tas izskatās, dokumentālajā kino šādas iespējas nav.
– Jā, bet pamats jau paliek tas pats, kas citās filmās. Nav jēgas nofilmēt visskaistāko skatu, ja tam nav saturiska pamata. Tas man laikam ir vislielākais izaicinājums – savietot to, kas vajadzīgs filmas stāstam, ar vislabāko kadru, kas to spēj parādīt. Tas, ko man negribas, – lai režisors kādu ainu izmanto tikai tādēļ, ka tā ir bijusi skaista. Gribas, lai piesātinājums ir tik liels, ka ir saturiski vispareizākais, visīstākais laiks, visīstākā skaņa, lai viss sakrīt, lai kadra piepildījums ir vispilnīgākais. Skatītājam vispār nevajadzētu būt pamanījušam, kāds ir kadrs. To es novērtēju citos meistaros: viss ir ideāli savietots, un tu neredzi sastāvdaļas, nejūti sviedru smaku, tikai vienu veselu darbu.
– Vai tas, ka režisors ir bijis arī operators, palīdz darbā?
– Man šķiet, ka režisors parasti ir stipri pāri tām praktiskajām problēmām, ar kurām cīnās operators, un milzīga daļa no viņa darba ir iedvesmot cilvēkus, kas ir kopā ar viņu. Bieži vien tā ir ļoti liela komanda, tādēļ droši var teikt: tā ir vismaz puse darba, radošais lidojums – tikai daļa.
Katrs režisors, protams, ir atšķirīgs. Ivaram (Seleckim. – L. K.-Š.) ir bijis salīdzinoši sarežģīti pieņemt, ka viņš ir tikai režisors, jo viņš visu mūžu savas filmas pats arī filmējis. Strādājot pie “Turpinājuma”, apzinājos, ka zināmā mērā ņemu nost viņa instrumentu. Taču ir milzīga skola strādāt kopā ar tādu meistaru – viņa iecietība pret atšķirīgo, miers, ar kādu Ivars panāk nepieciešamo, neizejot uz konfliktiem, – tā man bija izcila pieredze.
– Skatoties apbrīnoju, kā jums izdevies panākt, lai bērni justos dabiski kameras klātbūtnē.
– Tā ir dokumentālā kino maizes grūtākā daļa, – nonākt līdz tam, lai kadru vispār varētu uzfilmēt. Lielākais darbs jāiegulda, lai tev uzticētos, laistu klāt. Mums jābūt ļoti pateicīgiem cilvēkiem, kuri ļāva, lai mēs, izmantojot viņu dzīves mirkļus, veidotu šo stāstu. Tas prasa laiku, kas jāpavada kopā, lai pieradinātu, ka kamera ir klāt gan svarīgos, gan nesvarīgos brīžos. Tā ir dokumentālā kino meistarība – izvēlēties varoņus, jo ir cilvēki, kuriem kamera traucē, un ir tādi, kam netraucē. Ivaram piemīt apbrīnojama “oža”: viņš sajūt ainavu, sajūt tipāžu, viņš redz: te ir materiāls, turpinām!
– Skatoties filmu, nevarēju īsti no tās distancēties, jo man tieši patlaban meita mācās pirmajā klasē. Vai kāds no jūsu bērniem arī nebija tajā pašā vecumā, un kā tas ietekmē skatījumu?
– Man pašlaik ir otrais pirmklasnieks. Kad filmējām, pirmais puika bija jau pabeidzis pirmo klasi, un es jau biju piedzīvojis sajūtu, ka bērns tev iztek kā smiltis caur pirkstiem. Visu dzīvi viņš bijis ģimenes un mazliet bērnudārza veidots, bet te vienu dienu atnāk no skolas un paziņo: “Tēt, skolotāja teica tā, un tev nav taisnība!” Pirmajā skolas gadā bērns ļoti izmainās, pārveidojas, pieaug, tajā ir zināms skarbums. Biju filmu jau daudzkārt redzējis tapšanas procesā, bet pirmizrādē skatījos kopā ar bērniem un varu teikt – uz to droši var iet kopā ar bērniem, viņi sajūt saikni, spēj noturēt uzmanību. Nepavisam nav vienmēr jāpiedāvā tikai Holivudas vieglās animācijas – bērni ir daudz gudrāki, nekā mums reizēm šķiet. Manējie ar lielu interesi noskatījās arī Askolda Saulīša “Astoņas zvaigznes”.
– Ko bērni teica pēc filmas?
– No viņiem jau neko daudz nevar saprast, viņi ir ļoti politkorekti, vienmēr cenšas atrast un pateikt labo. Ne tādēļ, ka es strādāju pie “Turpinājuma”, viņi īpaši neatšķir manas un citu operatoru filmas. Man drīzāk indikators ir, kas pēc filmas nāk atpakaļ – joki, varbūt kaut kas šokējošs. Pēc “Turpinājuma” bija ļoti foršas sarunas, jo mūsu bērni jau ir ļoti domājoši un tās ir viņu tēmas – nevis primitivizētas, bet forši, pilnasinīgi pasniegtas.
– Esat operators “Dvēseļu putenim”, kas ir spēlfilma, bet tomēr par reāliem pagātnes notikumiem. Turpat pretī “Turpinājums” – filma par mūsu nākotni. Reizēm, īpaši sociālajos tīklos, lasāma neticība, ka mūsdienās jaunieši būtu gatavi kā pirms simt gadiem karot par Latviju. Protams, te paši varam pirmkārt sev jautāt, vai mēs būtu gatavi iet un aizstāvēt valsti, bet kāda jums kopumā radās sajūta par to, kādi aug bērni?
– Bērni visos laikos ir lieliski, jautājums tikai, cik ātri viņus izdosies sabojāt. Kamēr viņi mazi, vēl ir ļoti liela telpa tam nospiedumam, ko var atstāt ģimene, skola, sabiedrība, ļoti daudz kas atkarīgs no apstākļiem, kur viņi nonāks, ko viņiem uzspiedīs. Bet par karu… Kara formas jau mainās. Es domāju, tas lielākais ienaidnieks nenāks ar plinti, nebūs no bedres jāatšaudās, tas notiks daudz rafinētāk, un mums būs jābūt daudz spējīgākiem viņu ieraudzīt, izprast, mobilizēties un rīkoties. Tas lielā mērā atkarīgs no mums – kā mēs, vecāki, ar savu paraugu mēģināsim savus bērnus ne audzināt, bet ievirzīt noteiktā virzienā.
– Veicināt spriestspēju?
– Spriestspēju, jā, darītgribu, kritisku attieksmi. Tas pat neko īpašu neprasa, tikai lai mēs paši vienmēr adekvāti rīkotos – bērni, to redzot, augs tādi paši. Bet, ja viņi redzēs, ka mēs shēmojam, domājam, kā maksimāli kaut ko nedarīt, kā izvairīties no kaut kā, izšmaukt, aizbraukt, – viņi to arī redzēs un mācīsies. Esot veselīgākā sabiedrībā, mums ar savu paraugu izdotos izveidot nākamo paaudzi, par kuru tās kopībā un stiprumā būtu redzams – nevajag pat mēģināt uzbrukt, zobus aplauzīs.
– Vai ir kas tāds, ko jums noteikti gribētos nofilmēt?
– Kad bijām līdz kaulam pārsaluši, sēžot purvā, ar Dzintaru Dreibergu runājām, ka ļoti gribētos kādu vieglu komēdiju siltajās zemēs. Tā būtu viegla atbilde. Bet, ja nopietni, nē, tiešām nezinu.
– Pats esat no Rūjienas. Kā mainījusies dzimtā puse šajos laikos, un ko vispār, braukājot pa Latviju, novērojat? Protams, zinām, ka cilvēku paliek mazāk, lauki – tukšāki…
– Latvija ir neticamu paradoksu zeme. No vienas puses, visu laiku visi runā par bezdarbu, bet arī par darbaroku trūkumu. Runā, ka no laukiem aizbrauc visi labākie cilvēki, bet vienlaikus daudzi no maniem labākajiem draugiem pārcēlušies uz laukiem. Tas laikam ir latvieša dabā – visu laiku žēloties.
Protams, būtu augstprātīgi izlikties, ka viss ir labi; skaidrs, ka laukos ir daudz sociālu un ekonomisku problēmu, bet kā mēs, Vides filmu studija, sapratām, divus gadus veidojot raidījumu “Te!”, kurā mērķis bija meklēt labo – labais, tālāk no Rīgas braucot, kļūst arvien labāks. Tas ir tikai no cilvēkiem atkarīgs, – ja izdomā, ko gribi darīt, ar mūsdienu tehnoloģijām ļoti lielai daļai nav svarīgi, kur atrodies. Mans brālis izdarījis tieši tā, jau pirms daudziem gadiem pārcēlās uz Valmieru, bet tagad viņi ar ģimeni pārceļas vēl tālāk prom, jo viņš lielu daļu sava darba var izdarīt internetā, un tās pāris dienas nedēļā viņš labāk izvēlas aizbraukt uz Rīgu, samaksāt par benzīnu un veltīt pāris stundas ceļam, bet pārējo laiku ļoti kvalitatīvi pavada citur. Viņa nodokļi aiziet citai pašvaldībai, enerģija – tam, lai sakoptu vietu, kurā viņš dzīvo. Latvijā daudzi interesanti cilvēki ar brīnišķīgām idejām dodas prom no Rīgas un dara ko tādu, ko iespējams darīt tikai ar mūsu resursiem milzīgajā teritorijā ārpus Rīgas. Atliek tikai saņemties un spert to soli.
– Feisbukā, kas dāsni dalās nodrāztās patiesībās, kurās ir sava daļa patiesības, tieši šodien izlasīju: starp sapni un tā piepildījumu ir tikai viens solis – darbība. Patiešām, varbūt sava daļa neuzņēmības arī ir vainojama pie pašreizējā lauku stāvokļa, jo nereti var redzēt: divas mājas, viena sakopta un kārtīga, bet turpat blakus ieaugusi gadu desmitu drazā…
– Un reizēm ir skaidri redzams, ka tam nav nekāda sakara ar turību, jo sakoptajā mājā nav nekādu ārišķību, bet tajā cūkkūtī mētājas trīs auto lūžņi, viens par otru jaunāks, un vēl satelītšķīvis uz jumta. Tā ka tas viss… jā, nu šausmīgi primitīvi un vienkārši – lai kaut ko izdarītu, ir jādara. Diemžēl. Vai par laimi.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
VALDIS CELMIŅŠ
* Operators vairāk nekā piecdesmit filmām un TV projektiem, starp tiem “Atbrīvošanas diena”, “Nameja gredzens”, “Pasaka par tukšo telpu”, “Turpinājums”, “Dvēseļu putenis”, “Te”, “Adreses”, “Ziemeļu puse” un citi.
* Vairākkārt nominēts un arī saņēmis “Lielā Kristapa” balvu labākā dokumentālās filmas operatora kategorijā.
