“To mums nestāsta prātu zaudējuši matemātiķi vai pusjukuši zinātnieki,” Egila Līcīša feļetons 18
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apstākļi kļūst aizvien spaidīgāki. To redz un jūt ne tikai cilvēki – pēc izglītības docenti, bet arī vienkāršie darbaļaudis. Iedzīvotāju iekrājumi strauji samazinās, cenas plaša patēriņa precēm dodas uz augšu, tikai uz augšu, un inflācijas dēļ nobrukusi pirktspēja.
Reālās algas ir kritušās par desmito daļu, veikalu rijības dēļ pašas elementārākās pārtikas preces groziņā Rīgā maksā div- un trīskārt vairāk nekā ar dzīves dārdzību izslavētajās Parīzē vai Londonā, un gada daļa, ziema, kad apkures sezonā jāmaksā bargākie rēķini, vēl tikai priekšā – bet jau par pašreizējiem maksājumiem mati slienas stāvus gaisā. Tikām lielākas algas pieaugušo izdevumu kompensācijai paredz tikai ministriem, deputātiem un valsts augstākās nomenklatūras aprindu pārstāvjiem.
Katras mājsaimniecības mikroekonomikā, bet arī kopējā tautsaimniecībā nākotnes ainava nav no spožajām. Ekonomiskās veiksmes barometri visi kā viens uzrāda sliktu un vēl sliktāku laiku, dienas būs apmākušās, saulīte slēpsies aiz biezas mākoņu segas.
Ekonomiskā aktivitāte vājinājusies un ievilkta mīnusos, latvieši viscaur palikuši jaņos, pēdējās vietās Eirosavienībā. Kara dēļ ārzemju investoriem nešķiet perspektīvi ieguldījumi tālā Austrumeiropas valstiņā. Tranzīta piegādes pa jūras, sauszemes un sliežu ceļiem ir beigušās, un papildu ienākumus nav kur gūt.
Līdz kliņķim nolaistā, kritiskā stāvoklī atrodas Latvijas elektrosaimniecība – tai ziņā, ka gadiem ilgi nepārdomāti nav veidoti bāzes enerģijas ieguves avoti, un nav zināms, kā tiks ģenerētas papildu jaudas. Kas tālāk, kad naudas zaudētāju ir vairāk nekā pelnītāju – vai sagaidāma grūti panesama recesija, finanšu korekcijas, izdevumu konsolidācija, saimniecisko lietu lejupslīde, krīze, krahs un bankrots?
To mums nestāsta prātu zaudējuši matemātiķi vai pusjukuši zinātnieki, bet tā apgalvo mūsu vadošo banku pārstāvji, finanšu eksperti, ekonomikas spīdekļi, kuri sacerējušies kādā jaukā dienā būt par Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajiem locekļiem. Faktiski pētnieki, uzdevušies par ekonomikas lietpratējiem un finanšu lietu pazinējiem, kritisko situāciju padziļina, jo, tiklīdz parādās televīzijas ekrānā, jau ir skaidrs, ka ievadvārdi būs – kungi, mums ir sliktas ziņas!
Šiem vēstnešiem, vienādiem kā alvas rotaļzaldātiņiem, ir slimīgs izskats, tālumā vērsts, nedzīvs acu skatiens un pelēks vaigs, kurā nekad nav ieraugāma ne mazākā smaida atblāzma. Tai pašā laikā liekas, ka eksperti deg aiz nepacietības un mīņājas no vienas kājas uz otru, lai pagūtu pirmie pie mikrofona izpaust ļaunu vēstošus jaunumus, ko publika sagaidīs ne ar vienu vien lāstu.
Šādas banku analītiķu runas, kuras nav ne drusciņ cukurotas un nesatur kanēli, neuzlabo stāvokli ne par centu. Smadzeņu iepūderēšanā un kompostrēšanā runātīgie eksperti žonglē ar terminiem kā no ekonomikas mācību grāmatas un ar it kā neapstrīdamiem, pārbaudītiem faktiem, bet diez kāpēc vienmēr visas ar bagātīgu iztēli apveltīto ekonomikas visziņu prognozes nepiepildās un piedāvātie attīstības scenāriji izgāžas. Paredzējumus ar apskaužamu regularitāti maina un precizē, te paaugstinot, te pazeminot, kaut gan saskaņā ar tautsaimniecības zinātāju teikto – viņi nākotni tālskatī redzot tikpat skaidri kā ainavu ar smuko meiteni, kura pārģērbjas pretējās mājas apgaismotā logā.
Diemžēl arī “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, pētnieks gaišu galvu, mūždien optimistisks un dzelžainā pārliecībā par augšupeju nesatricināms komentētājs, kurš pēc kolēģu vērtējuma – nezaudēs dzīvesprieku pat kapos, ir sašļucis kā pārdurts gaisa balons un kļuvis par upuri vispārējā negatīvisma atmosfērā. Strautiņa labo ziņu urdziņa sarāvusies sīciņ sīka, kurpretim nevēlamie simptomi un rūgtās prognozes birst kā no pārpilnības raga.
Pēteris skābi reģo – nākamais gads nebūs labs, mazināsies IKP, cietīs uzņēmēji, būs pasliktinājumi biznesa videi, nenotiks nedz izaugsme, nedz attīstība. Būtībā arī iezīmēts mums visiem ejamais ceļš uz saimniecisko lejupslīdi, krīzi un krahu – no tā nevienam neizbēgt.
Grūtumos Latvijas cilvēki ar pateicību saņemtu valdības koordinētu pasākumu atbalstu un palīdzību, taču saprot, ka, stellējot kopā vadības ēku un domājot par idejām, darbiem un veicamiem uzdevumiem, politiķus nedrīkst traucēt. Ievēlēto priekšstāvju domas kavējas citur – pie labāko partiju kandidātu izvēles ministru posteņiem, pie nepieciešamāko pasākumu deklarēšanas, un amatpersonas ir visai apātiskas tautas iedvesmošanai, bet, kolīdz varēs, tā pievilks skrūves, uzgriežņus, aizvērs vārstuļus, grābs štrumentu kastīti un ķersies pie valsts rekonstrukcijas un stāvokļa labošanas darbiem.
