Māris Zanders. Valdības veidošana: apmaldīties trīs priedēs 28
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad valdības veidošanas procesā iesaistītie stāsta publikai, ka domstarpības jau neesot par “amatiem”, tad viņi gan mānās, gan nemānās. Proti, kaulēšanās, visticamāk, patiešām ir nevis par posteņiem, bet naudas plūsmām, kuras saistītas un/vai plānotas ar konkrēto ministriju.
Man šāda žonglēšana ar vārdiem nedaudz atgādina jezuītus 17.–18. gadsimtā, kuriem patiesi bija piekodināts laicīgās politikas jautājumos neiesaistīties, bet, ja nu valdnieks viņiem lūdz konsultāciju par to, kā, piemēram, kara uzsākšana izskatītos no reliģiskās doktrīnas viedokļa, tad nu gan padomu laicīgajai varai liegt nedrīkst. Jezuītu pieminēšana nav nejauša. Daudzi ordeņa pārstāvji bija vēlīnās sholastikas pārstāvji, un tāpat kā jezuītu publiskā “tēla” gadījumā ir daudz kļūdainu aizspriedumu, līdzīgi arī sholastiska nebūt nebija tikai matu skaldīšana. Tā bija noteikts domāšanas veids, uzsvaru liekot uz jautājuma precīzu formulēšanu.
Šādā kontekstā man šķiet, ka “no malas” arvien nesaprotamākajā jezgā ap iespējamo nākamo koalīciju pietrūkst precizitātes dārgo politiķu izteikumos. Iespējams, pat savstarpējās sarunās “aiz slēgtām durvīm”.
Piemēram, es varu nojaust, par ko bažījas “Apvienotais saraksts” (“AS”). “AS” piekrīt premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) piedāvātajam atbildības sfēru sadalījumam, virza savu pārstāvi, teiksim, iekšlietu ministra postenim un pēc jaunās valdības apstiprināšanas konstatē, ka iekšlietām pieejamie finanšu līdzekļi ir rudenīgi sērīgu noskaņu radoši. Kā saka, atbildība ir, naudas nav. Jo naudu “JV” vadītā Finanšu ministrija braši dala tā, lai “JV” ministri būtu mazliet vienlīdzīgāki starp vienlīdzīgajiem.
Ja kreņķēšanās ir par šādu tēmu, tad tā arī jautājumi un saruna ir jāformulē. Kāds ir valsts budžeta stāvoklis un prognozes? Ar ko var rēķināties? Vai var šajā posmā vienoties par to, ar ko ministri varēs rēķināties? Savukārt runas par “pārnozaru atbildību”, “solidāru atbildību” utt. ir saturiski divdomīgs, neskaidrs vārdu savienojums – diez vai, piemēram, veselības ministrs būtu sajūsmā, ja, teiksim, satiksmes ministrs rautos viņu “solidāri” pamācīt, kā labāk rīkoties veselības nozarē, jo, lūk, viņš (satiksmes ministrs) esot uzņēmies “pārnozaru atbildību”.
Saprotama arī “JV” iespējamo koalīcijas partneru nevēlēšanās kļūt par “grēkāžiem”, tomēr, manuprāt, ne jau “solidārā atbildība” šajā ziņā ir risinājums. Risinājums ir saistīts ar to, ka nākamās Saeimas vēlēšanas notiks pēc vairākiem gadiem, tādēļ hipotētiskā iespēja, ka koalīcijas partneri sāk norobežoties no sabiedrībā nepopulāriem lēmumiem (“šī joma nav/nebija mūsu partijas atbildība”) pārskatāmā nākotnē būtu bezjēdzīga pat no kādas partijas specifisko interešu viedokļa. Mazliet vienkāršoti izsakoties, posmā starp priekšvēlēšanu kampaņām (pieņemsim, ka tādas sākas pusgadu pirms vēlēšanām) vēlētājam ir diezgan vienalga, kura konkrēti partija vada konkrēto ministriju, – vēlētājs ir dusmīgs uz valdību kopumā. Ja mēs pārcilājam atmiņā t. s. pandēmijas laika lēmumus, tad, protams, veselības ministri pamanījās kļūt par antivaroņiem publikas acīs un rezultātā vēlēšanās konkrētajai partijai tas, visticamākais, smagi atspēlējās. Tomēr lēmumu pieņemšanas periodā, cik atceros, ar lēmumiem neapmierinātie Kariņu lamāja ne mazāk par Viņķeli un Pavļutu. Citiem vārdiem sakot, “solidārā atbildība” tāpat ir zināmā mērā neizbēgama – vienīgais jautājums ir, vai paši politiķi to pietiekami skaidri apzinās.
Savstarpēja piesardzība (delikāts formulējums) starp koalīcijas veidotājiem patiešām ir – par to var nojaust pat privātās sarunās ar iesaistītajām pusēm. Respektīvi, nav gluži tā, ka šobrīd redzamais ir tikai “teātris”. Tomēr man šķiet, ka pretrunas nav tik būtiskas, un, ja nu kaut ko lietas labā varētu darīt, tad partijām vispirms pašām jātiek skaidrībā ar interešu grupām to iekšpusē. Publiski vērojamā, atvainojos, dīdīšanās un dīžāšanās lielā mērā ir sekas arī tam, ka paralēli ekrānos redzamajiem sarunu vedējiem pārāk daudziem otrā plāna spēlētājiem ir savas intereses un pretenzijas. Tas attiecas gan uz “JV”, gan “AS” (par nacionāļiem banāli nezinu). Kā saka, demokrātija ir laba lieta, bet sarunas ved cilvēki, kuriem šis uzdevums ir deleģēts (tostarp Uldis Pīlēns, patīk tas Kariņam vai nepatīk), bet ne vairāki desmiti ļaužu.
