Valdības vadītājs krīzes laikiem 0
Atšķirībā no Nacionālās apvienības, kuras premjera kandidāts, eiroparlamentārietis Roberts Zīle nepiekrita veidot, viņaprāt, potenciāli nestabilu valdību, “Jaunā Vienotība” (“JV”) nevarēja atteikties, jo tad “tā būtu beigusies,” uzskata vairāki premjera kandidāta Krišjāņa Kariņa kolēģi. “Vienotība” esot dzimusi kā varas partija, kuras vēlētājs nesaprastu atteikšanos.
Jau otro reizi tai vara ir “nolikta pie kājām” grūtā situācijā. Taču tie, kas domājot, ka K. Kariņš godkāres dēļ ir piekritis to paņemt, viņu nepazīstot. Politiķa pieeja esot – jo lielāks izaicinājums, jo lielāka sportiskā griba panākt rezultātu. Tas lielā mērā izdevies, pateicoties K. Kariņa Eiropas Parlamentā (EP) izkoptajiem kompromisa meklētāja dotumiem.
Pēc diviem neveiksmīgiem valdības veidošanas mēģinājumiem K. Kariņš apvienoja koalīcijā piecus politiskos spēkus. “JV” ir mazākā frakcija ar astoņiem mandātiem, kas savā ziņā atviegloja sarunas, jo partijas ar lielāku vietu skaitu – “KPV LV”, Jaunā konservatīvā partija (JKP) un “Attīstībai/Par!” – negribēja cita citai atdot varu, bet piekrita iet “JV” valdībā, kuru Saeima plāno apstiprināt šodien. Pirms vēlēšanām “JV” kampaņas veidotāji piedāvāja izgatavot nozīmīti, uz kuras rakstīts “Bez Kariņa nav mieriņa,” toreiz, visticamāk, nenovērtējot, ka tas varētu būt tālredzīgi.
Noliek “vieglās dienas” Briselē
Pirmo reizi “Vienotība” neviena negribētu varu paņēma 2009. gada pavasarī ekonomiskās krīzes laikā. EP deputāte Sandra Kalniete (“JV”) “Latvijas Avīzei” atgādina, ka arī Valdis Dombrovskis esot “nolicis savas vieglās dienas Briselē un atgriezies Latvijā”, lai kļūtu par premjeru. Tagad K. Kariņam nāksies atstāt EP, kurā viņš strādā kopš 2009. gada. Šoreiz ir sadrumstalots parlaments un nespēja izveidot valdību varētu izraisīt politisko krīzi. “Krišjānim būtu ērti kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet viņš uzņēmās vadīt ļoti grūtu valdību, kurā būs arī ministri bez pieredzes. “Vienotībai” tā nav nekāda uzvara, jo par visu, kas valdībā nebūs pieņemams, atbildēs tā,” uzskata S. Kalniete.
Pēc Einara Repšes (“JL”) demisijas 2004. gada pavasarī “Jaunais laiks” (“JL”) toreizējo Saeimas frakcijas priekšsēdi K. Kariņu jau izvirzīja premjera amatam, bet Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga valdības veidošanu uzticēja Indulim Emsim (ZZS). “Tolaik Krišjānis tam nebija gatavs. Tagad ir,” uzskata S. Kalniete. Viņasprāt, politikā būtiski ir novērtēt situāciju, jo tad, ja izvirza pārāk tālus mērķus, kādi toreiz bija K. Kariņam, tie nav sasniedzami. K. Kariņa dzimtas saknes ir Latvijā, bet viņš ir audzis ASV, beidzis Pensilvānijas universitāti Filadelfijā, kur ieguvis humanitāro zinātņu bakalaura grādu un filozofijas doktora grādu, specializējoties lingvistikā. Deviņdesmito gadu sākumā viņš ieradās Latvijā ar Rietumu pasaules ideālista izpratni. K. Kariņam joprojām ir arī ASV pilsonība, bet viņa ģimene, kurā aug četri bērni, izveidojusies jau Latvijā. Politiķa sieva Anda strādā par ģimenes ārsti.
“Viņš ir ļoti amerikānisks un tādā ziņā ērts, jo viņu atbalstīs arī vēstniecība, bet man ir sajūta, ka šeit viņš nav kauls no kaula,” uzskata “Saskaņas” frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Viņš varot piekrist, ka “ar savu labi trenēto latviešu valodu, žestu un ķermeņa valodu Kariņš ir perfekts orators, kurš prot patikt”.
Nevar iztēloties kā premjeru
“JV” K. Kariņu premjera amatam izraudzījās pērn aprīlī, kad sabiedrības domas aptaujās tās reitings bija zem 5%. Toreiz nomināciju neviens, izņemot pašu K. Kariņu, kā liecina tā laika intervijas, nesaistīja ar izredzēm vadīt valdību. “Kariņš kā premjera kandidāts ir “Vienotības” kļūda. Viņš nav līderis. Ar to “Vienotība” pārvelk svītru savai kampaņai,” pērn teica ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Savukārt K. Kariņš par Māra Kučinska (ZZS) valdību sacīja, ka “tā ir viena vienīga muļļāšanās” – premjers gan esot patīkams cilvēks, bet tas nenozīmējot, ka viņš ir labs valdības vadītājs. “Zivs pūst no galvas,” vēl piebilda K. Kariņš. M. Kučinskis toreiz neļaunojās, ja nu “Vienotība” iekļūšot Saeimā, kopā vien būšot jāstrādā.
Kopā strādāšana izpaliks, jo K. Kariņš piekāpās JKP prasībai neņemt valdībā ZZS, kuru pats būtu tajā aicinājis. A. Brigmanim joprojām esot grūti iztēloties K. Kariņu kā premjeru, viņš esot labs teorētiķis, bet, kas notikšot, kad priekšā nāks nopietnas problēmas. A. Brigmanim ir sajūta, ka valdību tad vadīšot citi. M. Kučinskis nesen “LA” atzina, ka viņa skatījumā K. Kariņš esot tipisks parlamentārietis, nevis izpildvaras cilvēks. “Taču viņš ir viens no retajiem Latvijas politiķiem, kas Briselē ir iezīmējies. Tā būs Kariņa priekšrocība Eiropadomē, uz kuru viņš brauks ar prieku,” paredz aizejošās valdības premjers.
M. Kučinskis labāk jutās iekšpolitikā, bet Eiropā zaļajiem zemniekiem pat nebija sabiedroto, bet “JV” ir pārstāvēta EP ietekmīgajā Eiropas Tautas partijas (ETP) grupā, kurā K. Kariņš ieguvis autoritāti kā ETP koordinators Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā. Decembra beigās viņš panāca vienošanos starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju par Eiropas elektroenerģijas tirgus likumprojektu gala redakciju, kas ir sarežģīts darbs un prasa sadarbību arī ar citām EP politiskajām grupām, pastāstīja viņa kolēģi. K. Kariņš brīvi runā latviešu, angļu un vācu valodā. Viņš var sazināties arī franču un krievu valodā.
“Lāču ledu” vēl atceras
Kad izskanēja K. Kariņa pieteikums atgriezties Latvijas politikā, nācās atskārst, ka par viņu prātā palikušas tikai dažas lietas. Tas bija viņa izauklētais uzņēmums “Lāču ledus”, kurš 90. gados piedāvāja veikalos iegādāties ledu, ko līdz tam cilvēki saldēja savos ledusskapjos. Uzņēmuma vadību viņš atstāja 2002. gadā, kad iestājās “Jaunajā laikā”, no kura tika ievēlēts Saeimā. K. Kariņa vārdu saistīja arī ar tā dēvēto “Ojāra Grinberga lietu”. Toreiz K. Kariņš bija Aigara Kalvīša (TP) valdības ekonomikas ministrs. Vairākus gadus notika tiesāšanās par to, ka Ventspils pilsētas galva Aivars Lembergs atteicās izpildīt toreizējā ekonomikas ministra rīkojumu par O. Grinberga iecelšanu Ventspils brīvostas valdē, nebūdams pārliecināts par šīs personas identitāti, jo ministrija nebija sniegusi pietiekamu informāciju. A. Lembergs šajā cīņā uzvarēja.
Bijušais premjers, tagad “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdis A. Kalvītis par K. Kariņu “LA” šonedēļ sacīja: “Man nav nopietnu atmiņu par Krišjāni Kariņu, bet nav arī nekādu sliktu domu par viņu. Manuprāt, šajā politiskajā salikumā viņš varētu būt sakarīgākais no visiem.” A. Kalvītim šķiet, ka atšķirībā no diviem iepriekšējiem premjera kandidātiem Jāņa Bordāna (JKP) un Alda Gobzema (“KPV LV”) K. Kariņš esot piemērotākais, jo saprotot, kā valsts ir uzbūvēta un funkcionē. Šajā situācijā arī būšot vajadzīga liela meistarība, lai saturētu kopā koalīciju.
Šīs prasmes K. Kariņš daļēji nodemonstrēja, vadot valdības veidošanas sarunas, nepakļaujoties mēģinājumiem viņu izprovocēt un ar cieņu izturoties pret ikvienu sabiedroto. “Kariņš ir ļoti motivējošs kā labs komandas vadītājs,” atzina Tālis Linkaits (JKP). “Pat visgrūtākajā situācijā, kad vairāki jautājumi šķita nepārvarami, viņš izgāja pie žurnālistiem un paziņoja, ka par 90% koalīcija jau ir vienojusies un ir palikuši tikai 10% neatrisinātu lietu,” atceras “JV” frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis. Valdības veidošanas sarunas vienmēr notika tikai divas stundas – ja tās ir ilgākas, pēc premjera kandidāta domām, darbs vairs neesot produktīvs.
Trīs “Jaunā laika” brāļi
“JL” ziedu laikos viņi bija kā trīs brāļi – visi trīs līdzīgā vecumā, gara auguma un bieži bija sastopami kopā. Runa ir par politiskajiem domubiedriem – K. Kariņu, A. Latkovski un finanšu ministra kandidātu Jāni Reiru. To varētu neatgādināt, ja vien arī tagad lielā mērā valdības izdošanās vai neizdošanās nebūtu šo cilvēku rokās. Bija dzirdēts, ka “JV” valdes vairākums vēlējies finanšu ministra amatu uzticēt Arvilam Ašeradenam, beigās nolemjot paļauties uz K. Kariņa izvēli. Viņš valdībā uzaicinājis J. Reiru, ko argumentēja ar domubiedra pieredzi politikā un arī finanšu ministra amatā. “Laiks rādīs, vai Kariņa vienpersoniskā izvēle būs bijusi kļūda vai politiskā tālredzība,” atzina viens koalīcijas politiķis, pēc kura domām premjera nopietnākais balsts valdībā varētu būt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“JV”).
K. Kariņam esot viena priekšrocība – par viņu “neko sliktu nevar izrakt, un ar viņu nevarēs aizmuguriski neko sarunāt”, uzskata A. Latkovskis. Viņaprāt, ilggadējais domubiedrs šajos gados ir saglabājis savu vienkāršību. Valdības veidošanas laikā Kariņš visur pārvietojies kājām un neesot pārsēdies automašīnā pat tad, kad pirms vienas tikšanās kāds auto viņu nošļakstījis no galvas līdz kājām. Savukārt no agra pavasara līdz vēlam rudenim Kariņš pārvietojas ar velosipēdu, dodoties arī tālākos izbraucienos, kas varētu būt jauna pieredze valdības vadītāja apsardzei.
