Ilze Kuzmina: Valdības solījumi: patiesas apņemšanās vai skaisti saukļi? 21
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar ko atšķiras partiju priekšvēlēšanu solījumi no valdības deklarācijas? Atšķirībai vajadzētu būt ievērojamai, jo priekšvēlēšanu solījumus deputātu kandidāti dod, nezinot, vai viņus ievēlēs vai ne, vēl jo mazāk ir zināms, vai izdosies strādāt valdošajā koalīcijā un kādi būs partneri.
Savukārt, rakstot deklarāciju, tas viss jau ir zināms, topošās valdības partneri ir strīdējušies mēnešiem ilgi, it kā vienojušies, ko darīs un ko ne, līdz ar to tai nevajadzētu būt tikai solījumu sarakstam. Taču realitātē vismaz izglītības un zinātnes jomā deklarācija daudz neatšķiras no bieži vien tālākā darbībā pačibējušajiem priekšvēlēšanu solījumiem.
To var secināt, paraugoties uz iepriekšējās Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā pausto un jaunās valdības deklarēto.
Patiesi vecs un slavens hits ir zinātnes finansējums. Zinātniskās darbības likums paredz, ka ik gadu tas jāpalielina par 0,15 procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP), līdz tas sasniegs vismaz vienu procentu no IKP. Iepriekšējā valdība deklarācijā nesolīja daudz – tikai izpildīt likuma prasības, tomēr arī līdz tam pirmā K. Kariņa valdība netika, vien atkal apsolīja, ka viens procents tiks sasniegts 2024. gadā.
Nu jaunā valdība jau sola daudz vairāk – zinātnes finansējums sasniegšot pat pusotru procentu no IKP. Tātad: neizpilda iepriekš dotos solījumus, bet tos pārspļauj, solot vēl vairāk. Kā lai te neatceras kādreizējā Kariņa politiskā līdzgaitnieka Einara Repšes spārnoto frāzi: “Kā var nesolīt?”
Iepriekšējai valdībai neizdevās panākt, lai kāda no Latvijas augstskolām iekļūtu starp 500 labākajām pasaules augstskolām, jaunā valdošā koalīcija sola atkal to pašu.
Veca dziesma jaunās skaņās ir arī Viedās specializācijas stratēģija, kam vajadzētu transformēt Latvijas tautsaimniecību, – iepriekšējā valdība to solīja īstenot, bet jaunā valdība tikai ieviest. Vai solis atpakaļ, kaut tieši jaunā valdība sola īstenot plašu ekonomikas transformāciju?
Taču ir arī solījumi, kuri, neizpildīti iepriekš, vairs netiek uzturēti. Piemēram, iepriekšējā valdība apņēmās mazināt birokrātisko slogu pedagogiem, tas īsti netika darīts, skolotāji joprojām sūdzas, ka atskaites un citi papīru darbi aizņem daudz laika, taču jaunajai valdībai birokrātijas mazināšana vairs nav darāmo darbu sarakstā.
Tomēr nule apstiprinātajai valdībai ir arī jauni, patiesi ambiciozi solījumi, kas pat patīkami pārsteidz. Piemēram, otrā K. Kariņa valdība sola panākt, lai 2030. gadā Latvija būtu starp tām desmit valstīm, kuras piecpadsmitgadīgie skolēni ir viszinošākie pasaulē. To, kādi ir skolēnu sasniegumi lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs, ik pa pieciem gadiem mēra Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) skolēnu sasniegumu salīdzinājumā PISA.
Pirmkārt, gan jāsaka, ka 2030. gadā mērījums nemaz nenotiks. Tas plānots 2028. un pēc tam 2033. gadā. Pēc kura gada rezultātiem spriedīsim, vai solījums izpildīts? Patiesībā tam gan nebūs lielas nozīmes, jo 2030. gadā, visticamāk, jau būs pavisam cita valdība. Esošā valdība var tikai ielikt pamatus tam, lai skolēnu sasniegumi augtu.
Kāpēc mērķis ir ļoti ambiciozs? Tāpēc, ka pēdējā – 2018. gada pētījumā – Latvijas skolēni pēc vidējās punktu summas ierindojās vien 30. vietā. Tātad samērā īsā laikā – aptuveni desmit gados – jāveic ļoti straujš izrāviens.
Šo apņemšanos izpildīt ir tik ļoti nereāli, ka, no vienas puses, tas šķiet tukšs solījums, bet, no otras puses – labi, ka vispār kāds pamanījis, ka Latvijas vieta PISA skolēnu sasniegumu mērījumos ilgstoši ir diezgan zema. Iepriekš izglītības politikas veidotāji mēdza uzsvērt, ka viduvējs rādītājs arī nav peļams, uzskaitīja valstis, kas palikušas aiz Latvijas utt. Tā šķita samierināšanās ar viduvējību uz visiem laikiem. Cerams, ka apņemšanās ir patiesa, nevis tikai skaists sauklis.
Taču: vai pārējās apņemšanās, kas attiecībā uz izglītību paustas šajā deklarācijā, palīdzēs vismaz pietuvoties ambiciozajam mērķim? Daži punkti deklarācijā varētu likt domāt, ka jā. Piemēram, solīts ne tikai monitorēt izglītības kvalitāti skolās, bet arī balstīt to zinātniski pārbaudītiem kritērijiem. It kā prātīgi, taču kur šos kritērijus ņems? Izglītības jomā strādājošie bieži uzsvēruši, ka kvalitatīvas, visaptverošas pētniecības pedagoģijas jomā trūkst, kas arī ir iemesls tam, ka izglītības nozarē grūti pieņemt jēdzīgus lēmumus.
Patiesībā Latvija izglītības jomā daudz varētu mācīties no kaimiņvalsts Igaunijas, kas minētajā PISA reitingā ir 5. vietā. Latvija no Igaunijas atpaliek ne tikai PISA reitingā, bet arī skolotāju atalgojumā. Kamēr Igaunijā minimālā pedagogu alga no janvāra būs 1749 eiro, pie mums tā nākamgad būs tikai 1070 eiro. Kaut valdība sola celt pedagogu atalgojumu, skaidrs, ka šajā ziņā Igaunija nebūs tik drīz panākama.
Pētījumi arī liecina, ka Latvijā skolēni salīdzinājumā ar igauņu skolas bērniem daudz biežāk cieš no vardarbības un citiem pāridarījumiem, kas negatīvi ietekmē gan attieksmi pret skolu, gan arī sekmes. Tāpēc apsveicami, ka jaunā valdība apņēmusies veidot “fiziski un emocionāli drošu un no vardarbības brīvu izglītības vidi”. Ceru, ka šis solījums neiegulsies starp tiem, kas ceļo no dokumenta uz dokumentu, bet netop izpildīts vai arī vienkārši pazūd citu neizpildīto solījumu jūrā.
