Egils Līcītis: Valdības ideoloģija 1
Atskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu. Publikai tas bija jaunums. Zināma daļa iedzīvotāju vienu kārtu Latvijas pārvaldītāju de facto skaitīja pie Briseles sulaiņiem, otru kārtu – Lucifera kalpiem. Un valdības darbībās līdz šim neredzēja vairāk politiskas nokrāsas, kāda izpaužas pie kartupeļu tirgošanas.
Lai tas tiek apšaubīts, tomēr, īsi, lakoniski vērtējot, trīs “nacionālkonservatīvā bloka” partijas ideoloģiski bāzējas un kādu idejisku mantību ekspluatē. Nacionālā apvienība ilgā laikposmā parāda centienus viest latvisko. “Vienotība” gribētu valsti rietumnieciskot. Un ZZS balstās uz pamatiem, ko var raksturot – “vārīties savā sulā”. Pēdējais nenozīmē garīgu neattīstību, bet prakticismu būt daudzmaz pa draugam ar visiem, sīka izdevīguma meklēšanu. Varētu Krieviju nosodīt, varētu arī šprotītes patirgot. Augulis satiksmes ministra uzdevumu augstumos iestartējis vispār kā zēns uz goda – nepielūdzams aizlikt vārdu par sliedēm uz Eiropu, jo rubuļi pa maģistrāli ripo no austrumiem.
Partneru partijām ar uzstādījumu īstenošanas bilanci veicies švaki. Jo Latvija būs latviskāka – jo stiprāka. Analizējot Dzintara latviešu sasniegto – vai tikai man liekas, ka drīzāk attālināmies, nevis tuvināmies latviskai Latvijai? Kaut jel tautiskie deputāti, kopā ņemti, tik daudz darījuši nacionālās pašapziņas celšanā, kā Ilze Viņķele nopūlējusies savu apgaismības ideju popularizēšanā! Salīdzinājumā izskatās, ka Viņķele uzstājas uz Bolshoi teātra scēnas, kamēr nacionālie balerīnas izpilda vingrojumus mājās pie stieņa. Turklāt Ilze sniedz uzvedumus regulāri, kurpretī NA koncertdarbība notiek dažos datumos. Apvienības līderi nejūt pienākumu strādāt valdībā, dod priekšroku vietu sildīšanai Rīgas, Briseles parlamentos.
Bezpartejiski uzņēmēji (Uldis Pīlēns) dzīvāk, dedzīgāk aicinājuši politiski, ekonomiski un ar dzelzceļa savienojumiem ciešāk integrēties Eiropā nekā “Vienotība”. Piebalgs eiropeisku vērtību pakā ir atsūtīts palīgā no Briseles, bet pirms brīža partija šķita apaugusi bizantiski aziātiskiem tikumiem, nomezdama sākotnēji plandīto tiesiskuma karogu. Galdiņu kongresā augstais komisārs Dombrovskis bija spiests atgādināt vietējībai – jāatgriežas pie oligarhu un naudas lomas mazināšanas politikā.
Līdz ar to nav jāapvainojas uz krievu Artemiju Troicki, kurš Igaunijā novērojis eiropeiskas zemes pazīmes, bet Latvijā jūtas “Back to USSR” telpā. Sūnciemā vārāmies savā sulā. Nav spilgtu līderu. Politiķi tup Saeimas laktā, uz mutes sisti. Partijas veģetē kā bezdarbīgi, brīžam kaitīgi valsts dzīves elementi. Palīdz pietuvinātām personām, nevis domā par nacionālām interesēm. “Nacionālkonservatīvisms” bijis stipri šaudīgs, gļēvs, negribīgs, dibināts uz plūstošām smiltīm. Pasivitāte, bezmērķīgums ir krasā pretstatā ar noteikto “Saskaņai” doto uzdevumu – pārņemt varu lielajās pašvaldībās, pēc Saeimas vēlēšanām iegūt dominējošo stāvokli valdībā. Neatzīdami kļūdas, valdošie nopeļ vērsto kritiku par ķengām, un ikkatrs, kurš atmasko “nacionālkonservatīvo” nevarību, riskē saņemt putinista tituli. Kur patiesi vajag atspēkojumu, mūsu politiķi slābām rociņām ceļ krama ieročus pret Kremļa šautām lielgaballodēm. Majoritātes spēkiem piešķīra uzticības kredītu, bet tie nonākuši maksāšanas grūtībās. Ja turpina atrofēties, tad, jādomā, piekrīt, ka nākamajās vēlēšanās latviešu tauta anulē viņu līgumu par īres telpām Saeimā un pārceļ zemāk apmaksātā amatā. Bet nacionāli konservatīvu valdību mēs uzreiz pazītu, ja tāda ierastos. Tā gādātu pirmām kārtām par latviešu valsts, nevis bēgļu, sponsoru vai hūtes interesēm.
