“Valdības deklarācijā daudz jautājumu par atbalstu daudzbērnu ģimenēm, vientuļajiem vecākiem!” Saruna ar Eviku Siliņu 50
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar partijas “Jaunā Vienotība” vienu no līderēm, valdības veidošanas sarunu vedēju Eviku Siliņu. Viņa aizvadījusi 13. Saeimas laiku plecu pie pleca ar premjerministru Krišjāni Kariņu, būdama viņa parlamentārā sekretāre, bet tagad izraudzīta par nākamo labklājības ministri.
Kā jūsu vērtējumā aizritējušas valdības veidošanas sarunas, kā veidojas starppartiju attiecības un vai ielikti stingri pamati, lai Krišjāņa Kariņa vadītā valdība strādātu visu 14. Saeimas pilnvaru laiku?
E. Siliņa: Sarunas bijušas intensīvas, un esam viens otru labāk iepazinuši. Pašreiz esam atraduši vienojošas saturiskās lietas, daudzmaz skaidrs, kā varam virzīties uz priekšu, ielikts labs pamats sadarbībai. Vai valdība noturēsies četrus gadus, nevar pateikt neviens. Ģeopolitiskās situācijas, inflācijas, citu apstākļu dēļ valdībai būs jāsaskaras ar izaicinājumiem, bet darbu plānojam uz četriem gadiem.
No kādiem programmatiskiem punktiem “Jaunajai Vienotībai” nācās atkāpties, rakstot valdības deklarāciju?
Deklarācijā būs pieci galvenie akcenti: drošība, izglītība, enerģētika, konkurētspēja un dzīves kvalitāte un veselība. Uz tiem koncentrēsimies, kaut arī punktu ir daudz. Par ko nevienosimies, varēja redzēt, kad tapa memorands. Tas bija “domstarpību noskaidrošanas” dokuments, un viens no jautājumiem, par kuru ir atruna, ka paturam tiesības iesniegt bez vienošanās koalīcijā, ir nelaulāto dzīvesbiedru tiesību paplašināšana. Nav panākta saprašanās arī par Stambulas konvencijas ratifikāciju, un diezgan karstas debates bijušas par valsts kapitālsabiedrību centralizētāku pārvaldīšanu vai fondu piesaistīšanu. Nav runa ne par kādu privatizāciju, kā daži uzskata, runa ir par papildu finansējuma piesaistīšanas iespējām, kā dara igauņi, lietuvieši. Mēs gribam attīstīt mūsu kapitāla tirgu.
Kotējot ne vairāk par 20% akciju biržā?
Nerunājam tieši par biržu, un Pīlēna kungam varbūt ir sava izpratne šajā lietā. Bieži lietojam vārdus, kas maina lietas būtību. Ja piesauc “privatizāciju”, tad tas nav tas, par ko runā “JV” politiķi. Bet deklarācijā tādā veidā mūsu uzstādījums nepaliks. Lielie stratēģiskie uzņēmumi ir un būs valsts kontrolē.
Sākotnēji “JV” pārstāvji neparko nevarēja saprast, kas ir Uldis Pīlēns, ko viņš pārstāv valdības veidošanas sarunās? Tagad tas skaidrs?
Pēc publiski paustās neizpratnes tikām uzaicināti uz “Apvienotā saraksta” frakciju, kur izskaidroja, ka deleģējuši un pilnvarojuši Uldi Pīlēnu pārstāvēt “AS”. Tajā posmā īsti nebija nominēts arī premjera kandidāts, līdz ar to neviens it kā nebija “leģitīms”. Kad sagaidījām “AS” oficiālu paziņojumu, bija skaidrs, ka Pīlēns ir viņu izvēlēts sarunvedis.
Pīlēns, būdams bezpartijisko biedrības vadītājs, vēlējās piedalīties sarunās par valdību. Nav glīti partiju politiķiem viņu atgrūst, kā mēģinājāt.
Mēs gribējām atgrūst? Nezinājām, ka viņš pārstāv kaut kādus bezpartijiskos, bet mums pietika ar frakcijas apliecinājumu, ka Pīlēns pārstāv “AS”. Bet uz to jāvērš uzmanība, jo parasti sarunas ved partiju amatpersonas. Tas ir būtiski, lai neradītu priekšstatu, ka politiskie procesi tiek ietekmēti vai lobēti kādās noteiktās interesēs visai nepatīkamā veidā.
Kā vērtējat prezidenta lomu, iesaistoties valdības organizēšanā? Daži politiķi vaino Levitu par procesa ievilcināšanu, savlaicīgi nenosaucot premjera amata kandidātu.
Man kā juristei interesanti uzklausīt viedokļus, ko var un ko nevar Valsts prezidents. Katrs prezidenta amata vietas pildītājs ievieš jaunus precedentus un praksi, kā prezidents rīkojas, jo nekur precīzi nav aprakstītas viņa funkcijas. Levita kungs ir augstas klases konstitucionālo tiesību zinātājs, sarunās bija aktīvs, vēlējās iesaistīties valdības veidošanā. Kā tas izdevās, lai vērtē notikumu skatītāji. Prezidents nominējis Krišjāni Kariņu, bet iepriekš viņam bija ļoti būtiski pārliecināties, vai spēsim sastrādāties koalīcijas sastāvā. Iepriekšējā koalīcija parādīja, ka tas nebija viegli, tagad bija jāsaprot, vai iespējama valdības kopdarbība, jaunu ideju atrašana.
Jautājums premjerministra labajai rokai. Vai Kariņa kungam jāmainās kā vadītājam, jo iepriekšējā valdībā viņš bija kā koalīcijas sabalansētājs – vai nav jākļūst prasīgākam, izlēmīgākam, vairāk organizatoram?
Kariņa kungs veiksmīgi atrada veidu, kā sarežģītā piecu partiju partnerībā līdzsvarot intereses un runāt ar kolēģiem. Kā redzējāt, trīs no koalīcijas biedriem nepārvarēja 5% barjeru iekļūšanai nākamajā Saeimā. Atceros, cik daudz laika bija jāpavada, lai vadītu koalīcijas dalībniekus uz izpratni. Domāju, turpmāk būs citādi. Vadītāja darbības stils ļoti lielā mērā atkarīgs, kādi ir partneri. Ņemot vērā, ka šābrīža partneri izskatās profesionālāki, vadīšanas stils var būt strukturētāks, mazāk laika vadot lietās, kur valdības galvam vispār nebūtu jāiedziļinās. Tad var vairāk uzmanības pievērst saturam, ne tik daudz – attiecību skaidrošanai.
Esat bijusi blakus premjerministram gandrīz četrus gadus.
Tas noteikti bijis pieredzi bagātinošs, papildinošs laiks. Pirms tam strādāju septiņus gadus Iekšlietu ministrijā, kur arī biju parlamentārā sekretāre un juridiskā padomniece, bet pie premjera darbības lauks ārkārtīgi paplašinājās. Daudz strādāju pie finanšu sektora kapitālā remonta, sevišķi sākumposmā, kad vajadzēja pārstāvēt Latviju starptautiski. Vēlāk, ņemot vērā manas zināšanas iekšlietās, lielu daļu uzmanības veltīju daudzajām ārkārtējām situācijām, krīzēm, masveida iepirkumiem kovida situācijā. Vai gribu teikt – katram tāda pieredze jāpiedzīvo? Nē. Tas ir ļoti jāizsver, jo tas ir tāds misijas darbs.
Tad jāuzņemas daļa atbildības par kovida laika naudas tēriņiem, par ko Saeimas opozīcija rosina dibināt parlamentārās izmeklēšanas komisiju.
Mēs speciāli nodevām iepirkumu organizēšanu Aizsardzības ministrijai, jo bija skaidrs, ka Veselības ministrija, nekad ar tāda mēroga sagādēm nenodarbojusies, netiks galā. Ir viegli pēc krīzes kritizēt, bet, ņemot vērā, ka ārkārtas gadījumu sistēma dzīvē iepriekš nebija iedarbināta, atradām optimālāko veidu, kā to risināt. Visi aizmirsuši, ka toreizējos apstākļos maskas vispār nevarēja nopirkt, nebija zināms, kādām maskām jābūt – nebija nekur priekšraksts, ISSO numurs tāds un tāds, pērciet tās, un būs kārtībā. Pasaules valstis cīnījās, lai dabūtu aizsarglīdzekļus un vakcīnas, šobrīd mierīgā atmosfērā varam diskutēt par kļūdām, nevis to, kas tika izdarīts.
Vai piekrītat bijušai iekšlietu ministrei Marijai Golubevai, kura izteikusies, ka Kariņam esot problēmas ar enerģiskām sievietēm, kuras nepiekrīt viņa viedoklim?
Kuras ir tās “enerģiskās sievietes”, kam premjers nav piekritis, un kādā ziņā tas domāts?
Droši vien pati Golubeva, varbūt sparīgā Viņķeles kundze, kuru Ministru prezidents atbrīvoja no darba.
Kā katrs tulko. Bet reizēm jaucam enerģiju ar aroganci. Jā, arogance nevienam nav patīkama.
Kā attaisnosiet pamatotos pārmetumus, ka Latvija četru gadu laikā “JV” premjera vadībā noslīdējusi uz pēdējām vietām daudzos rādītājos Eirosavienībā, ievērojami atpalikusi no kaimiņvalstīm Igaunijas un Lietuvas?
Man ļoti žēl, ka tā tas ir, un ir daudzi faktori, kas jāuzlabo nākamās valdības darbības laikā. Kovids vēl vairāk nogrūda turp, kur mums nevajadzētu būt…
Kovids visur bija viens un tas pats!
Protams, bija, bet mums bija trāpījis finanšu sektora kapitālais remonts. Iepriekš uzskatījām sevi par Baltijas finanšu darījumu centru, saucām sevi par “mazo Šveici”, jāatzīst, ka liela naudas masa ieplūda no Krievijas un liela daļa no tās bija jāaptur. Nedomāju, ka bez situācijas labošanas NATO ar mums runātu tādā līmenī, kā runā, ka ir gatava iesaistīties mūsu valsts aizsardzībā un dalībvalstis ievedušas savus karavīrus. Lai arī Igaunijā, arī Lietuvā bija līdzīgas problēmas ar naudas tranzītu, bijām īpaši izcēlušies, un tas atstāja iespaidu uz Latvijas ekonomisko stāvokli.
Kas būtu jāmaina partijas attieksmē, lai mēs iedzītu un panāktu kaimiņus nākamo gadu laikā?
“Jaunā Vienotība” ir tikai viena daļa valdošajā koalīcijā, un valdībā ienāks cilvēki, kuri nekad nav bijuši ministru amatos. Nevar teikt, ka palikuši “tie paši” – Raimonds Čudars, Inese Lībiņa-Egnere, es – esam jaunienācēji. Kaut par ekonomiku atbildīga ir Nacionālā apvienība, svarīgi, ka valdība darbojas kā komanda ar kopīgu izpratni. Iepriekšējā valdība pa lielai daļai bija populistu valdība. Ir aizmirsies, cik grūti to bija izveidot, un šo pienākumu uzņēmās Kariņš ar mūsu astoņiem deputātiem. Tā gluži nebija, ka “JV” bija lielākais spēks koalīcijā. Tagad, kopīgi vienojoties, mums jāspēj paveikt ekonomisko izrāvienu, jāvar pielīdzināties izglītības ziņā kaimiņiem – nevar vienkārši dot naudu nozarei, kur vispirms vajadzīgas reformas. Vienubrīd bija raksturīgi aizlāpīties ar papildu finansējumu, būtiski nemainot sistēmu.
Kad “naudas bija tik daudz, kā nekad”?
Nu bija aizņemta nauda kovida periodā, bet pirms tam bija mērķis – administratīvi teritoriālā reforma, skolu reforma – kas ir izpildīts.
Labklājības ministriju vērtē kā grūtu ministriju. Kāpēc uzskatāt sevi par piemērotu šīs ministrijas vadībā?
Ministrus nominē premjers, un “JV” izvirzīja kandidātus amatiem. Esmu piekritusi iet uz posteni, jo esmu strādājusi ar labklājības jautājumiem. Domāju, premjers savā pieejā balstījās uz kandidātu prasmi menedžēt jautājumus, nevis meklēja ekspertus. Ekspertiem jābūt ministrijā, bet ministram jāspēj vadīt nozari, koordinēt lietas, redzēt laukumu plašāk.
Man būtiski virzīt bērnu jautājumus, ir cerība, ka izdosies atbalstīt agrīni preventīvo atbalsta sistēmu, lai saprastu, vai bērnam ir kādas īpašās vajadzības, kas patiesībā nav vienas Labklājības ministrijas lieta, bet kopdarbs ar citām valsts iestādēm un pašvaldībām.
Svarīgas ir rūpes par mazaizsargāto cilvēku grupām, lai nenonāktu tai nabadzībā, kur beidzas cilvēku cienīgas dzīves līmenis mūsu senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jārūpējas par pašu nozari, mēs daudz sagaidām no darbiniekiem, kas sniedz pakalpojumus īpašajām grupām, bet jādomā, cik lielas ir personāla algas, cik esam ieguldījuši cilvēkresursā, kā viņus tālākizglītot.
Ko nozīmīgāko gribat paveikt četros gados ministres amatā?
Pirmais darbs būs tikties ar nevalstiskām organizācijām labklājības jomā. To ir daudz, kā saprotu, ap septiņsimt. Mani interesē satikt vismaz lielākās pārstāvības, lai izrunātu problemātiku un vienotos par sadarbību. Bez organizāciju atbalsta nevarēsim risināt grūtos jautājumus nozarē. Jau minēju risinājuma meklējumus bērnu labbūtības jautājumā…
“Labbūtības”?
Tas nozīmē – ne tikai atrisināt problēmu, bet panākt, lai bērni labāk justos. Gribu sakārtot minimālā atbalsta sistēmu, ievērojot sociālo taisnīgumu. Šobrīd ir pārāk dažādi kritēriji garantētam minimālam ienākumam, minimālajām pensijām, invalīdu pabalstiem – tas jāpiekārto Eiropā zināmajai mājsaimniecību vidējai mediānai. Nodarbinātībā man gribētos, lai varētu cilvēkus savlaicīgi pārorientēt citā darbā un lai viņi skatītos uz labklājības nozari nevis kā pabalsta nodrošināšanas vietu, bet kā uz iespēju mainīt karjeru. Tādā veidā mēs palīdzētu pārorientēt cilvēkus uz profesijas maiņu 40 un vēlākos gados, kas pasaulē ir populāri, jo jāspēj sekot līdzi pārmaiņām.
Sabiedrisko organizāciju pārstāvji atzina, ka esot uzklausīti, gatavojot valdības deklarāciju, bet ieteikumi daudz vis neesot ņemti vērā. Cik sabiedrisko pārstāvju piedalījās labklājības sadaļas rakstīšanā, vai tikāties ar Pensionāru federācijas vadītāju Aiju Barču?
Uzreiz pēc apstiprināšanas esmu plānojusi runāt ar maksimāli daudz organizācijām, iesaistot tās valdības rīcības plāna tapšanā. Šobrīd deklarācija ir politisks dokuments, kurā neformāli nevalstiskie ir devuši ziņu, bet konkrēti, lai nerastos nevienlīdzības sajūta, tikšos pēc tam.
Bet Pensionāru federācija taču ir vadošā organizācija, un Labklājības ministriju pieņemts uzskatīt par pensionāru ministriju. Ko solāt vecāka gadagājuma cilvēkiem – būs lielākas pensijas?
Nu nav Labklājības ministrija tikai pensionāriem. Tādu uzskatu gribētos mainīt, jo deklarācijā uzsvērts, ka bērnu lietas vēl vairāk tiek nodotas šai ministrijai. Pensionāri būtu laimīgi, ja ir laimīgi mazbērni, savukārt mazbērni būtu laimīgi, ja ir aktīvi, veseli un forši vecvecāki. Ļoti svarīgs darbs būs pilnveidot pensiju sistēmu un turpināt indeksāciju. Priekšā negaida viegli laiki, sociālā palīdzība un sociālais taisnīgums būs būtiskas lietas. Ja iedzīvotāji ir nopelnījuši pensijas, tad viņiem tās garantēti jāsaņem.
Demogrāfs Ilmārs Mežs atbalstījis politiska posteņa – ministra biedra iedibināšanu ģimenes un bērnu lietās. Vai jūs piekristu tāda amata ieviešanai Labklājības ministrijā?
Valdības deklarācija satur daudz jautājumu par atbalstu bērniem, daudzbērnu ģimenēm, vientuļajiem vecākiem, zinot, ka tie atrodas īpašā riska zonā. Paredzēts pārskatīt bērna kopšanas pabalstu. Runa ir ne tikai par finansiālā atbalsta palielināšanu vecākiem, bet par pārskatu, lai saprastu, ko atbalsti dod, vai vienmēr sasniedz cilvēku reālās vajadzības. Man kā trīs bērnu māmiņai ir skaidrs, kā klājas daudzbērnu ģimenēm. Nepārprotami, demogrāfija ir izaicinājums visai Rietumu pasaulei. “JV” šobrīd neplāno virzīt kādu ministra biedru. Kādreiz bija atsevišķa Ģimenes lietu ministrija, tagad jautājumi sadalīti vairākām ministrijām, bet būtu vairāk koncentrējami Labklājības ministrijā.
Līdz šim bērnu vecākiem Nacionālā apvienība asociējās kā politiskais spēks, kas tur rūpi par tautas ataudzi, un Imants Parādnieks kā demogrāfijas lietu cēlājs, virzītājs, būdams arī premjera padomnieks. Savādi, ka tagad viņi neuzņēmās vadīt bērnu atbalsta darba grupu. Vai Parādnieks nevarētu kļūt par Ģimenes lietu viceministru jūsu vadībā?
Nacionālā apvienība nav izrādījusi interesi ņemt Labklājības ministriju pārraudzībā. Parādnieks vadīja Demogrāfisko lietu centru, piedalījās darba grupā un lielu daļu no iestrādēm esam iekļāvuši turpmāko darbu programmā. Izmantosim Imanta zināšanas un idejas. Nekur viņš nepazudīs.
Vai zināt, kā mūsdienās dzīvo pensijas vecuma cilvēki, kā viņiem klājas?
Man mamma dzīvo viena, un laukos vīra vecākiem ir mājas. Vienam pensionāram klājas ļoti grūti, esmu visu mūžu mammu atbalstījusi, un skaidrs, ka vientuļajiem senioriem nepieciešams lielāks atbalsts. Bet tā nav viena ministrija, bet valdības komanda, kas veido budžetu. Tā kā vienojāmies, ka Latvijas lielākais resurss ir cilvēki, tad kolēģiem atgādināšu, ka pensionāri ir nozīmīga valsts sastāvdaļa un, budžetu veidojot, jādomā arī par cilvēkiem mūža otrajā pusē. Pensijas joprojām nav pietiekamas, tām jābūt lielākām.
Vai bijāt starp “JV” biedriem, kas bēdājās par “Progresīvo” atraidīšanu no koalīcijas?
Uzskatīju, ka šis spēks jāņem valdībā, jo viņi ir progresīvi domājoši un svaiga jaunu politiķu elpa būtu noderīga. Žēl, partneri neatbalstīja “Progresīvo” ienākšanu valdībā. Varbūt sarunu laikā bija daži neveiksmīgi gājieni no nepieredzējušo “Progresīvo” jauno politiķu puses, kas neveicināja attieksmes uzlabošanos. Skatīsimies, kā “Progresīvie” iedzīvosies Saeimā, vai veidos konstruktīvu opozīciju.
