Valdībai trūkst “čutenes”. Saruna ar bijušo politiķi Aigaru Štokenbergu 45
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojas Aigars Štokenbergs. Pagājuši desmit gadi, kopš Štokenbergs nav aktīvajā politikā, bet viņa pārdomas arvien šķitušas uzklausāmas, interesantas. Pavadījis vairākus gadus kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis Dubaijā, Štokenbergs labu laiku strādā aģentūras centrālajā birojā Rīgā kā investīciju projektu vadītājs.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns nesen teica, ka Satversmes tiesā (ST) nospriestais rada pārmaiņas cilvēku vērtību sistēmā. To ņēmuši vērā ieinteresēti cilvēki, kuri varītēm cenšas iestumt tiesā kandidātus ar noteiktas, liberālas ideoloģijas uzskatiem. Piekrītat tieslietu ministra secinājumiem?
A. Štokenbergs: Tas brīdis pirms desmit gadiem, kad uz tiesneses amatu tika izvirzīta Sanita Osipova, sakrita ar laiku, kad es biju tieslietu ministrs. Esmu gandarīts, ka man nav nācies sarkt par viņas lēmumiem.
Ja paskatās uz Satversmi, tās teksts nav bijis akmenī iekalts. Tika pievienota cilvēktiesību sadaļa, Levita veidotā preambula. Varam teikt, ka mainījies gan konstitūcijas teksts, gan veids, kā to piemēro plašā pasaulē notiekošajam. Esmu pārliecināts, šodien vērtību sistēma ir stipri atšķirīga no 1922. gadā pieņemtās. Nemaz nerunājot par laiku, kad vispār parādās pirmie juridiskie teksti, piemēram, Hamurapi likumi senajā Divupē.
Jārēķinās, katrai jaunai juristu paaudzei būs savs skatījums uz Satversmē ieliktām normām, un tā tulkos tās atbilstoši sabiedrībā esošām laikmeta izjūtām.
Konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem, kas ir pret, teiksim, viendzimuma laulībām, jāpriecājas, ka Satversmes tiesā vēl sēž vidējai, ne jaunākajai paaudzei piederīgi “tulki”?
Ja kāds domā, ka Satversmes pamatmērķis ir ierobežot viendzimuma laulības, viņam nāksies vilties. Jo arī konservatīvu cilvēku uzskati krietni ir mainījušies. Uz pasaules vēl var sastapt pavisam konservatīvus cilvēkus zemēs, kur atļautas četras sievas un kā soda veidu piemēro nomētāšanu akmeņiem, bet visi, kas atsaucas uz kristīgām vērtībām, lai atceras, ka katolicisma vietā nāca protestantisms, kuru nevar saukt citādi kā tolaiku liberālisms.
Bet ir lietas, kas laika gaitā nemainās, piemēram, tiesības ar telefona zvanu iekārtot darbā, sinekūras. Vai pozitīvi vērtējamas Valsts prezidenta rūpes, zvanot no Ņujorkas, kārtot savai darbiniecei ST tiesneses krēslu?
Politikā ir jēdziens, ka parasti vērtē to, kā tas izskatās, nevis būtību. Būtība droši vien bija labiem nodomiem bruģēta, jo Levita kungs pats ir atzīta konstitucionālo tiesību autoritāte un var būt ar viedokli par tā vai cita kandidāta spējām. Bet izvirzīšanas kārtība prasa, ka tiesneša kandidātus virza Saeima, Ministru kabinets, Tieslietu padome. Turoties pie šā rāmja, prezidentam nevajadzētu iejaukties procesā, par kuru šajā gadījumā atbild Ministru kabinets.
Deputāts Jurašs saka – neesot nekā nosodāma, ka Valsts prezidents sazinās ar politiķiem, apspriež jautājumus…
Saeimā ārkārtīgi ilgi iestrēdzis lobisma likumprojekts.
Ja turamies pie iemarinētā likuma gara, tad šāda saruna būtu jāfiksē. Tā neietilpst rāmī, ko konstitūcija paredz valsts pārvaldē.
Tur prezidentam ļauts sasaukt Ministru kabineta sēdi, ja viņš vēlas piedalīties ST tiesneses kandidatūras apspriešanā.
Tātad nepiederat cilvēku lokam, kuri nepiekrita ST lēmumam, ka sievietei var būt tēva tiesības, par ko citi gan bija aizkustināti? Atsevišķi politiķi tiktāl nebija sajūsmā, ka prasīja Satversmes tiesu pazemināt par Augstākās tiesas departamentu vai pat likvidēt.
Neiedziļinoties minētā sprieduma būtībā, var teikt, ka ST iemantojusi zināmu autoritāti. Tā spriesto pamato, arī konkrētajā lēmumā bija tiesneši ar atsevišķām domām. Bet tāda ir tiesas būtība, ka jebkurā spriedumā kāds uzvar, kāds zaudē.
Šoreiz uzvarēja viedoklis, kas tuvs arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas izpratnei, un šajā gadījumā mūsu tiesa piekrita tendencei, kas pastāv Eiropas tiesībās.
Nekas gan nav iecirsts akmenī, bet, ja runājam par ideju par ST likvidāciju, jāpiemin, ka pēdējā gada laikā radīta pilnīgi jauna tiesa – ekonomiskā. Tajā sapulcētie cilvēki nekad mūžā nebija taisījuši spriedumu. Būsim reāli. Ja Satversmes lietas vajadzētu lemt AT Senātam, tāpat būtu vajadzīgi cilvēki, kas kaut ko saprot konstitucionālajās tiesībās. Visticamāk, tas būtu cits nosaukums saturam, kāds pastāvēja Satversmes tiesā.
Vai jūs, ilggadējs vienotībnieks, atbalstāt “Jaunās Vienotības” apvienošanos uz vēlēšanām ar “Attīstībai/Par”? Konservatīviem centristiem ir pa ceļam ar liberālpolitiķiem?
“Vienotības” pasākumos neesmu piedalījies gadus desmit. Mans pasaules uzskats ir palicis nemainīgs, tas ir liberāls. Bet “Vienotībā” ir arī konservatīvais spārns. Klasiski parlamentā ir pārstāvētas gan kreisas, gan labējas, gan liberālas idejas. Kopumā partijām jāiet ceļš, ka tomēr jāveido kopīgi saraksti. Īpaši, ja vēlas nodrošināt 5% barjeras pārvarēšanu. Abiem minētajiem nedraud netikšana Saeimā. Tas jārēķina socioloģiski, vai apvienošanās dod papildu vietu skaitu vai ne. No polittehnoloģiju viedokļa pluss savienībai ir nākamajā solī. Kad notiek valdības veidošanas process, vairāk balsu saņēmušam spēkam ir pirmā roka uz amatiem. Tik vienkārši.
Jums kā bijušajam “Sabiedrība citai politikai” līderim jāuzņemas atbildība par biedriem, kuri sadalījušies pa daudzām partijām. Smiltēns ir Reģionu apvienībā, kolēģis Pabriks “Latvijas attīstībai” rindās, Gobzems kļuvis par ielu, laukumu bļauri.
Pieskaitiet vēl Hosamu Abu Meri, kurš ievēlēts par “Vienotības” domes priekšsēdētāju, bet ir ar “SCP” saknēm. Esam pārstāvēti plašā spektrā. Gobzems gan agri pameta mūsu “sabiedrību”…
Par viņu neuzņematies atbildību?
Es drīzāk vērtētu, ka Gobzemam tika dota iespēja. Bija lielākā frakcija 13. Saeimā, nominācija premjera amatam. Ja iepriekšējā partija tik ātri aizgāja uz grunti, grūti prognozēt, ka šobrīd būs kas labāks.
Vai ar savu politisko pieredzi uzskatāt, ka ir nopietns iemesls valdošo spēku satraukumam par populistu aktīvo darbošanos? Reitingi “jaunajiem” nav tie spožākie, izskatās, ka “vecie” saglabās varu arī 14. Saeimā. Varbūt ar dažām izmaiņām, piemēram, ZZS koalīcijā nomainīs Jaunos konservatīvos.
Ir redzamas lietas, kas duras acīs. Brīnos par minētajiem JKP. Ja partijas vadībai ir kaut mazākie politiskie instinkti, šodien vajadzēja būt visos medijos ar stāstu, ka Šlesers atgriežas politikā! Tā ir sūtība, kurai partija tika izveidota! Lai parādītu, ka bija nopirkta vara, nozagta valsts un oligarhi dalīja valsts aktīvus viesnīcā “Rīdzene”.
Bet JKP ir zemāki par zāli un klusē.
Tas būtu mans padoms Bordāna partijai vismaz kaut kādā veidā celt atpazīstamību, atgādināt par sevi, velkot gaismā, kas Šlesera laikā notika ar līgumiem Rīgas brīvostā, kas notika satiksmes un kas sakaru nozarēs.
Miniet piemēru – ko Šlesers nozadzis?
Minēšu faktu, ka Šlesera vadītās Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds bija tiesājamais vismaz divās krimināllietās. Ja partija grib attaisnot eksistenci, JKP būtu jārunā – un šodien!
JKP tikko centās panākt, ka oligarham Lembergam uz mūžu liedz ieeju Saeimas namā!
Tas šķiet nesamērojami – tērēt enerģiju tādā apjomā, lai liegtu vienam cilvēkam, kurš ir cietumā, iekļūt Saeimas ēkā, kā atklāt, kāds cēlās materiāls ļaunums no shēmu pārdalīšanas. Īstenībā es saturiski neuztrauktos par Šlesera un Gobzema iespējamiem sasniegumiem vēlēšanās.
Redzu Gobzema izmisīgus mēģinājumus uzrunāt krievu vēlētāju visai sliktā krievu valodā.
Viņam ir sajūta, ka ar kampaņu pret vakcināciju nevarēs tikt līdz uzvarošam galam – vajag vēl ko. Šlesera izvēle attiecībā uz prezidenta kandidāti Stepaņenko arī liecina, ka viņš drīzāk cer uz krievu balsīm.
Par lielu sarūgtinājumu man – jo Vjačeslavs Dombrovskis kaut ko sajēdz no makroekonomikas – nedomāju, ka viņa nodibinājums tiks 14. Saeimā. Šlesers, Gobzems atņems balsis no cittautiešu elektorāta, mazinot piekrišanu saskaņiešiem un Krievu savienībai, kas, protams, paver iespēju Zaļo zemnieku savienībai tikt nacionālo spēku koalīcijā. Un vienīgais lielais jautājums Smiltēna kungam ir: ar kuru kāpt vienās ragavās, lai būtu drošs par iekļūšanu parlamentā? Vai tā būs NA vai ZZS.
Paldies par uzzīmēto ainavu, bet vai šajā situācijā, kad premjeram Kariņam nav cits sakāmais kā par vakcināciju un ierobežojumiem, viņš saņems lielu atbalstu? Temati par mazturīgo nodrošināšanu pret enerģijas, apkures, gāzes tarifu pieaugumu, par valsts robežas nostiprināšanu atstāti tālu dibenplānā! Ja robežu sola aizžogot 2024. gadā – tā ir izgāšanās! Un atbildi no Ekonomikas, Labklājības ministrijas par nepieciešamo palīdzību maznodrošinātajiem premjers ar mieru gaidīt divus mēnešus!
Tas ir viens no valdības un arī Levita nepopularitātes iemesliem, ka viņi nav atraduši citus tematus, par ko parunāt. Levits, Kariņš acīmredzami ir spējīgāki citās nozarēs, ne tajās, ko domā mājsaimniecībās, ko domā vienkāršais cilvēks. Tur abiem pietrūkst sapratnes.
Tā ir viņu neveiksme – vadīt valsti periodā, kurā dominē problemātika, kurā viņi nejūtas īsti omulīgi.
Piekrītu, jebkurā tēmā – arī par kovidu – ir virstēma. Mani, potētu, nesatrauc, ja kāds apkārt staigā vīrusains. Bažījos, kas draud visiem potētiem cilvēkiem – nesaņemt medicīniskos pakalpojumus, nesaņemt aprūpi citu slimību pacientiem. Tas draud cilvēku dēļ, kuri uzskata, ka ir gudrāki par pārējiem. Tā vajadzētu domāt par personām, kas liedz citiem saņemt pakalpojumus par samaksātiem nodokļiem.
Runājot par enerģētiku, kādam tas, protams, bija jāanalizē brīdī, kad “Gazprom” akcijas pārdeva “Augstsprieguma tīkliem”, lasi, Latvijas valstij un japāņu “Marubeni”. Kādam bija jāsaprot, kādi riski iespējami attiecībā uz piegādēm. Visus varu mierināt, ka Inčukalna krātuvē ir balasta gāze. To nesūknē ārā, bet, ja visi striķi trūkst, to var darīt.
Noteikti piekritīšu, ka bezrūpība attieksmē pret pieaugušo izdevumu kompensēšanu trūcīgajiem, daudzbērnu ģimenēm ir problēma. Un pārmetums par robežām. Manuprāt, pēdējos trīs gadus pirms pašreizējās ministres nekas uz robežām nav noticis. Kā atbildība tā ir? Ministra Ģirģena. Ja skatāmies uz pašreizējo krīzi, ja es būtu iekšlietu ministrs, nevilcinoties nopirktu nepieciešamās dzeloņstieples un pārējo bez iepirkuma konkursa un taisnotos pēc tam. Riskētu ar savu reputāciju!
Vai nav bīstami, ka ievērojamākās partijas pirms vēlēšanām palikušas bez premjerministra amata kandidātiem? Roberts Zīle atvadījies no ambīcijas būt mūždien par nacionāļu valdības galvas kandidātu. Juris Pūce ir uz diskvalifikācijas robežas, Māri Kučinski neizvirza, “Saskaņas” kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis prom no partijas. Krišjāņa Kariņa pozīcijas ir pretrunīgas, Jānim Bordānam ir ievērojams politiskā svara zudums. Būs jauni cilvēki vietā. Vai viņi būs jaudīgi un izturīgi priekšvēlēšanu debatēs ar vispārzināmu demagogu klātbūtni, kuri nekavēsies uzbrukt!
Trūkst socioloģijas, bet intuitīvi sliecos piekrist – ja partijai nav konkurētspējīga kandidāta, ko izlikt izšķirošajās premjeru debatēs, tā var atņemt zināmu balsu skaitu. Kā politiskie spēki nonāks līdz valdības pirmās personas kandidatūrai, būs tuvākā gada jautājums. Virknei partiju būs grūti, piemēram, ko saskaņieši virzīs, un arī citiem nāksies parakņāties apcirkņu dziļumā. Vienkāršā metode, kā partijas izvēlas kandidātus, ir – skatās reitingus savām amatpersonām un testē. Iespējams, atlikušajā laikā Kaktiņa kungs nopelnīs naudiņu, gādājot aptauju rezultātus.
Ko jūs atbildētu tiem, kas saka, “Vienotība”, 13 gadus vadot valsti, sasniegusi dramatiskus rezultātus! Visās jomās kritiens līdz zemākajām vietām Eirosavienībā!
Kas skolā mācījušies formālo loģiku, zina vienkāršu patiesību – nekad nevar izvērtēt scenāriju, kā būtu noticis, ja tā nebūtu. Ir grūti no zinātniskā viedokļa iedomāties, kādā situācijā būtu Latvija, ja pie varas nebūtu “Vienotība”. To var tikai nezinātniski, šamaniski zīlēt. Tas noraidāms kā racionāls arguments.
Turklāt pat šajās grūtībās atrodas lietas, par kurām uzslavēt valdību, nešķirojot, kura ministra nopelns tas ir.
Piemēram, fakts, ka kovidkrīzes sākumā piešķīra itin nozīmīgu pabalstu uzņēmējiem. To apliecinu, ar viņiem strādājot LIAA. Tas bija izšķiroši svarīgi, ka pabalsti uzņēmējdarbības saglabāšanai tika iedalīti, un rezultātu redzam diezgan labu. Par spīti krīzei mūsu eksports palielinās. Labās lietas ātri aizmirstas, bet akcentēsim, ka drūmos laikos valsts saglabājusi konkurētspēju. Netaisos slavēt visu pēc kārtas. Gluži otrādi, uzskatu, vajadzēja rīkoties izlēmīgāk ierobežojumu sakarā.
Vai arī neierobežot veikalā nopērkamās pannas un kannas.
Ja ikdienā neej uz veikalu kā vienkāršs mājsaimnieks, nevari iedomāties, kāds ir plauktu izvietojums veikalā.
Tas ir, kā valdībai pietrūkst – “čutene”, kā jūtas vienkāršie cilvēki.
Kopš neesat politikā un skatāties no malas, kā mainās politiskā vide? Piekrītat apgalvotajam, ka ar katru Saeimu krītas ievēlēto intelektuālais potenciāls?
Noteikti piekrītu. Ja ir vēlētāju pieprasījums pēc “jaunām sejām”, šajā Saeimā tās nomainījās par 60%. Ko tad vēl, zēni? Vēlreiz gribat nomainīt? Protams, droši vien dažu pilnīgi nekompetentu deputātu vietā vajadzētu citus. Bet rotācija bijusi dramatiska. Paņemsim Zatlera atlaisto Saeimu 2011. gadā. Vien “Saskaņā” atlikusi daži veci dinozauri. Pārējās frakcijās tikpat kā nav deputātu no tā laika. Desmit gados bijušas citas sejas. Mēģinu pateikt – varbūt ir jēga vairāk uzticēties profesionāliem politiķiem, kuri never parlamenta durvis pirmoreiz mūžā.
