Valdība neatrod pat mierinājuma vārdus tiem, kas nespēs samaksāt par apkuri un strāvu pēc cenu tīģerlēciena. Egila Līcīša feļetons 70
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdības locekļi neatrod pat mierinājuma un spēcinājuma vārdus tiem, kas nespēs samaksāt par apkuri un strāvu pēc tīģerlēcienā krasi pieaugošām cenām.
Laiki ir bīstami. Daudzi žurnālisti par savu vaļsirdību un nevēlamu atklājumu dēļ ir sodīti un zaudējuši licenci darbam medijos. Tikmēr preses pārstāvjus ir brīv zākāt, ķengāt, un tālākā nākotnē saudzība profesijai nav paredzama.
Pašreizējie varasvīri, slēpdamies aiz iecietīgu liberāļu maskas, citādi domājošos ar viņiem netīkamiem uzskatiem apkaro ar vēl neredzētu bardzību.
Šo rindu autors nevēlas tīšuprāt sev rakt bedri. Tāpēc runās Ēzopa valodā, lietodams segvārdus, paļaudamies uz lasītāju prāta gaišumu un attapību.
Tātad – kāds premjerministrs, kura uzvārdu būtu labāk neminēt, dienu no dienas, fanātiski un ar kājminamu domāšanu iestidzis nebeidzamā provakcinācijas stāstā, kā piespiest cilvēkus potēties, it kā citi temati uz pasaules neeksistētu.
Šis slaida auguma gaišmatis ne par matu nav reaģējis uz mierīgajiem iedzīvotājiem gaidāmo (jau esošo!) siltuma, gāzes, elektroenerģijas dramatisku sadārdzināšanos, un viņš ne pirksta nav pakustinājis, uzzinot par vēsti, ka Latvijā savu ierašanos pieteikusi nepatīkama viešņa – inflācija.
Civilizētā pasaulē valdības sajēgušas, ka esam energokrīzē, lielu pārbaudījumu priekšā. Eiropas Savienībā 44 miljoniem patērētāju esot grūtības norēķināties par energouzņēmumu piegādātajām lēsēm.
It visās valstīs no Āfrikas līdz Antarktīdai valdības pieslēgušās un sen kā meklē risinājumus draudošajiem sabiezējumiem, caurlūko rezerves un uzkrājumus, lai vēlīgi atvērtu valsts naudas skapja durtiņas – sirmgalvji, maznodrošinātie, nabadzīgie, ņemiet, cik jums vajag!
Tikai Latvijas vadībai ne silts, ne auksts par priekšā stāvošo vētru, kad maksājumi par enerģiju kāps debesīs. Mūsu ministriem sirds vietā ir ledusgabals, un K. kungs, aizņemtībā ar mūžīgo nopotēšanas sāpi, nav iežēlināms par grūtdieņu un trūkumcietēju bezpalīdzību apdraudējumu priekšā.
Valdības locekļi neatrod pat mierinājuma un spēcinājuma vārdus tiem, kas nespēs samaksāt par apkuri un strāvu pēc tīģerlēcienā krasi pieaugošām cenām, nemaz nerunājot, ka 2022. gadā iebudžetētie līdzekļi kompensācijām ievērojamam cenu kāpumam energotirgū ir – nulle.
Ziema būs grūti panesams slogs tādām iedzīvotāju kategorijām kā nevarīgi vecīši, atraitnes, slikti atalgoti strādnieki, ģimeņu tēvi, kam jāpabaro daudzas mutes. Jau jākārto komunālie maksājumi, kas par 40–50 procentēm pārsniedz iepriekš maksātās summas. Tas ir ļoti daudz!
Salīkuši zem jauno cenu smaguma, cilvēki individuāli cenšas balansēt situāciju, gan iepērkot siltus pledus, gan plānojot mazgabarīta privātas atomelektrostacijas izbūvi dārzā. Eksperti, zinātņu vīri cits aiz cita apstiprina, ka strauji un lielā mērā paaugstināsies cenas visu veidu pārtikai.
Tas būs visai plašs kontingents, kurā ļaudis, kas sevi skaitīja stabili iekārtojušos vidusšķirā, pa sociālo liftu pārcelsies pakāpē – plikadīdas. Šim slānim laikus jāgādā vatētas drēbes, jo nāksies pārciest aukstumu, taupot par apsildi. Būs jāatslēdz televizors, līdz minimumam jāsamazina telpu apgaismojums, jāaptur trauku mazgājamā mašīna, jāatsakās no gludināšanas, elektrības dārdzības dēļ nevarēs izmantot citus elektropiederumus.
Vajadzēs atteikt karsta ūdens pakalpojumu. Daudzbērnu saimes locekļi izskatīsies tievi kā skeleti, pārtikdami no maizes ņukas un šķiņķa lētākajiem atgriezumiem, bez silta azaida, kad atslēgts gāzes pavards.
Ne katram pensionāram vai algota darba ņēmējam ir gaidāmi komerciāli panākumi, ievērojams algas paaugstinājums un pensijas megaindeksācija ar iespēju mieloties ar lašmaizītēm un nēģu gabaliņiem atšķirībā no valsts pārvaldē strādājošajiem ierēdņiem.
Bet pagalam nelīdztiesīgā kārtā veselai rindai laikabiedru par sistemātiskiem dzīves un materiālā stāvokļa pasliktinājumiem, kas daudzkārt radušies valdības bezatbildīgas rīcības dēļ, nekāda atlīdzība nav paredzēta. Pat kultūras ministram nerūp ierindas latviešiem nolemtais posts un bēdas.
Tikām pieredzējuši politiķi brīdina par neieinteresētības sekām – ja pārmetumi par obligātu nošpricēšanu izklausījās kā ar cirvīti iešņāpti, tad nevēlēšanās rūpēties, lai tautu nenovestu pie ubaga spieķa, nozāģēs valdošo partiju reitingus ar huskvarnu.
Lai premjers K. kungs un knauzerīgie ministri ieskatās nodzeltējušos lekciju konspektos, kur pamācīts, ka valdības pirmais pienākums ir celt cilvēku labklājību, lai katram būtu pajumte, siltums un ko katlā likt.
Pagaidi, lasītāj! Aiz durvīm nodimd smagi soļi, pie durvīm klaudzinās ar dūrēm kā ar veseriem, skan klaigas – atveriet, drošības policija! Man jābeidz, lai dzīvo revolūc…!
