Māris Antonevičs: Par ko gan lielās Māris Kučinskis? 14
Nesen intervijā žurnālam “Ir” Ministru prezidents Māris Kučinskis dalījās ar kādu īpatnēju secinājumu: “Man šķiet, vienu gan esmu pierādījis – premjers var vadīt valdību un būt pietiekami ietekmīgs, arī neesot partijas priekšsēdētājs.” Jāpiebilst, ka tas tika teikts, lai “atkratītos” no jautājuma par tiesas lēmumu Aivara Lemberga lietā, tomēr atrunu varētu izmantot arī (ne)atbildot uz citiem ar Zaļo un zemnieku savienību saistītiem jautājumiem.
Uzreiz gan rodas jautājums – ko tieši Kučinskis ir pierādījis? Pēdējā reize, kad kādas partijas vadītājs bija premjerministrs, bija 2007. gadā – tātad pirms desmit gadiem. Tolaik Ministru kabinetu vadīja Tautas partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis (lai gan arī tolaik bija lielas aizdomas, ka partijā viņš ir tā kā “zicpriekšsēdētājs” un tur visu diriģē Andris Šķēle). Daļēji to varbūt vēl var attiecināt uz Ivaru Godmani, kurš bija premjers un skaitījās arī LPP/”LC” līdzpriekšsēdētājs. Bet ne Valdis Dombrovskis, ne vēlāk Laimdota Straujuma nebija partijas vadītāji un savā laikā droši vien varētu intervijās paust līdzīgu atziņu kā tagadējais premjers – sak, esam dzīvs pierādījums, ka viss labi darbojas. Cita lieta, ka tā ir tāda valdības šūpulī ielikta bumba, kas var arī nekad nesprāgt, bet kādā brīdī noteikti sāks spiest sānus. Tad, kad visiem kļūst acīmredzams, ka tu varbūt komandē parādi valdības sēdēs, bet partijā esi tāds kā kāzu ģenerālis – partijas lēmumus ietekmēt īpaši nespēj, jo tur ir citi noteicēji.
Kučinskim tas nupat tika norādīts skaidri un nepārprotami. Stāsts ir par Ivetas Grigules izslēgšanu no Zemnieku savienības. Pēc tam, kad Eiroparlamenta deputāte Grigule kopā ar Tatjanu Ždanoku un Andreju Mamikinu bija nobalsojusi pret rezolūciju cīņai ar Krievijas propagandu, premjers M. Kučinskis paziņoja skaidri un nepārprotami – tas nav pieņemami, Grigule jāizslēdz no partijas. Turklāt viņš sacīja, ka “partijas vadības līmenī valda vienprātība par viņas iespējamo izslēgšanu”. Pēc neilga laika tomēr atklājās, ka nekādas vienprātības nav un valdības vadītāja viedoklis nevienu neinteresē. Daudz svarīgāk izrādās tas, ko uzskata tās partijas nodaļas vadītājs (kāds Valdis Veinbergs), kurai Grigule piederīga. Ja nodaļa ir pret, tad neko nevarot darīt – noplāta rokas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.
Varētu vilkt paralēles arī ar Zaļajā partijā notiekošo, kur darbakārtībā it kā ir jautājums par Jūrmalas mēra Gata Trukšņa turpmāko atrašanos partijā. To gan Kučinskis nav tik atklāti komentējis, toties Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš iepriekš bijis ilggadējs šīs partijas vadītājs, faktiski tās seja, sacīja, ka, ievērojot “Rietumu praksi”, Truksnim nevajadzētu palikt amatā. Truksnis uz to nospļāvās un amatā atgriezās, lai gan partijas vadība bija pret. Tiesa, atšķirībā no Grigules gadījuma, Zaļajā partijā joprojām norit asas diskusijas, ko darīt tālāk. Viens no argumentiem pret Truksni ir tieši tas, ka viņš ar savu rīcību ir kaitējis ne vien partijas tēlam, bet arī prezidenta tēlam. Lai gan Valsts prezidents nevar būt nevienas partijas biedrs, politisko pagātni viņš nevar izdzēst. Un arī bijušajai partijai neklātos pret viņu izturēties kā pret kāzu ģenerāli.
Runa gan ir ne tikai par šiem konkrētajiem lēmumiem, bet par to, kas nosaka politiku valstī. Vai tiešām ir cilvēki, kurus saucam par “augstākajām valsts amatpersonām”? Ja premjeram nav ietekmes savā politiskajā spēkā, tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņš nonāks strupceļā.
