Māris Zanders: Nevar apturēt vīrusu, nodrukājot naudu 3
Cilvēka domāšanai ir raksturīga zināma nobīde laikā starp to, kā viņš situāciju vērtē sarunās, sarakstē utt., un to, kā viņš to vērtē zemapziņā. Tā nav moralizēšana. Ja tas palīdz, varu skaidri paust, ka es šajā ziņā neatšķiros. Varu kaut vienreiz stundā teikt, ka esam nonākuši ārkārtas situācijā, bet to joprojām grūti sagremot. Tomēr teksts būs par citu tēmu.
Proti, ir velti savstarpējās sarunās situāciju apzīmēt par “nekad nepieredzētu”, un vienlaikus gaidīt, ka lēmumu pieņēmēji rīkosies tikpat izsvērti un, ja tā var teikt, nesastresojušies, kā “normālos laikos”. Tā nebūs. Negrasos attaisnot kādas amatpersonu varbūt jau pieļautās un nākotnē iespējamās kļūdas, tomēr šī teksta ietvaros man ir svarīgāk saprast to iespējamos iemeslus.
Pirmais. Lēmumu pieņēmēji mūsdienu pasaulē samērā labi izprot, ko darīt ekonomisko krīžu situācijās.
Vienmēr var diskutēt par rīcības savlaicīgumu, apmēriem utt. katrā konkrētajā gadījumā, tomēr kopumā instrumenti ir zināmi. Sākot no nodokļu “brīvdienām”, beidzot ar finanšu resursu ieplūdināšanu ekonomikā. Tas ir labi, bet problēma, manuprāt, ir tā, ka dažādu iemeslu dēļ lēmumu pieņēmēji ir pieraduši indivīdu un kopienas vispār uztvert ekonomiskās kategorijās – kā pircējus, nodokļu maksātājus, sociālā atbalsta saņēmējus utt.
Arī tas ir pareizi, bet ķeza sākas tad, kad lēmumu pieņēmēji dzīvi per se uztver kā ekonomisku problēmu, kas risināma ar ekonomiskiem instrumentiem, savukārt, ja problēma izrādās ne-ekonomiska, vai vismaz ne tikai ekonomiska, tad sākas zināms apjukums. Protams, pandēmijai ir ekonomiskas sekas, kas ir jārisina ar ekonomiskiem instrumentiem, savukārt pati vīrusa izplatība, tāpat kā cilvēka uzvedība, nav izprotama un risināma tikai ekonomiskās kategorijās.
Tēlaini izsakoties, nevar apturēt vīrusu, nodrukājot naudu.
Politiķi laika gaitā ir pieraduši saskarties (un tradicionāli reaģēt) ar ekonomiskas prasības izvirzošiem pilsoņiem, savukārt viņi nav pieraduši saskarties ar pilsoņiem, kuri – kas to būtu domājis! – var būt panikā, bezatbildīgi utt. koronavīrusa dēļ.
Otrais. Lēmumu pieņēmēji mūsdienu pasaulē samērā labi tiek galā ar ārkārtas situācijām, kurām ir puslīdz labi saskatāms sākums un beigas. Plūdi, vētras, zemestrīces un līdzīgi. Arī šādās ārkārtas situācijās ir cilvēki, kuri cietuši, ir daudz problēmu, kas jārisina, bet vismaz, kā saka, ir labi redzamas robežas laikā.
Nedēļa, divas nedēļas, mēnesis – ar šādiem laika nogriežņiem cilvēka kognitīvie modeļi tiek galā apmierinoši.
Brīdī, kad mēs apzināmies, ka problēmai finiša robeža laikā ir grūti uztaustāma vai, vēl trakāk, to nav iespējams prognozēt, rodas grūtības lēmumu pieņemšanā par tālāko rīcību. Sākas, tā teikt, taustīšanās.
Piemēram, šobrīd fokusā ir koronavīrusa izplatīšanās ierobežošana (un tas ir pareizi!), kuras gadījumā, lai gan arī netrūkst neskaidrību, vismaz ir kaut kādas aprises laikā un telpā. Savukārt to, kā pandēmijas gaisotnē pavadīti, teiksim, trīs vai četri (bet varbūt pieci…) mēneši ietekmēs cilvēku uzvedību, šobrīd, manuprāt, nav iespējams pateikt.
Varianti ir dažādi, un starp tiem ir arī, ziniet, ne visai patīkami…
Respektīvi, mēs tuvākajā nākotnē dzīvosim taustīšanās (no lēmumu pieņemšanas viedokļa, lūgums nepārprast) režīmā. Slikti? Protams. Te var a) iebilst, ka vienmēr taču var par atskaites punktu ņemt sliktāko iespējamo variantu, b) kā arī atsaukties uz Ķīnas piemēru (kaut kā taču izkūlās cauri karantīnas posmam). Par punktu a) – piekrītu, bet to lietot praktiski nav tas pats, kas aprakstīt “galvā”. Par punktu b) – domāju, ka šobrīd jāatturas no pārsteidzīgiem secinājumiem, tostarp prātu uzmundrinošiem, par Ķīnu, bet tā ir cita tēma.
Rezumēju. Pandēmiju īpatnība (atšķirībā no, teiksim, ekonomiskām krīzēm) ir tā, ka, lai cik cinisks būtu lēmumu pieņēmējs, viņš (ja vien nav muļķis) saprot, ka nevarēs netraucēti “pārziemot”. Tādēļ domāju, ka iespējamās nepilnības lēmumu pieņemšanā ir nevis apzinātas, bet izriet no cilvēka domāšanas ierobežojumiem. Šādā situācijā savus iebildumus pareizāk izteikt puslīdz pieklājīgi, nebļaujot vienam uz otru.
