Valdība atgādina pēc nejaušības principa savākušos kompāniju ar drebelīgu cerību kaut kā “šo visu noairēt” līdz Covid-19 vakcīnai 36
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esam radījuši datorus milzīga apjoma informācijas glabāšanai, bet arvien mazāk sazināmies cits ar citu.” Dalailama
Ir jāpiekrīt, ka valdība šobrīd atgādina pēc nejaušības principa savākušos kompāniju, kam steidzīgi jārada priekšstats par vienotas rīcības plānu sarežģītā situācijā. Tāpēc nav brīnums, ka svaigākais tautā palaistais produkts ir kā nevīžīga skrodera sadiegta veste ar mugurdaļā piešūtu kabatu, ko steidzīgi ārda nost jau uzvilktam apģērbam un drakalē citur: vispirms ziņa par lielveikalu strādāšanas ierobežojumiem darbdienās, tad seko labojums – nē, būs nedaudz citādi.
Aiz vairākiem citiem dīvainiem ārkārtas situāciju papildinošiem noteikumiem, ieskaitot masku valkāšanu arī mazajiem bērniem, vēl skaidrāk saskatāms stratēģijas trūkums un drebelīga cerība kaut kā “šo visu noairēt” līdz Covid-19 vakcīnas ienākšanai.
Bet, ja Veselības ministrija (VM) tai gatavojas tāpat, kā vasarā pildījusi mājasdarbu pirms labi paredzamā pandēmijas otrā viļņa, ir izredzes attapties kārtējā apjukumā un neziņā.
Cerams, VM ir kāds jauno vakcīnu pasūtīšanu un piegādi uzraugošais un šī loģistika nav atstāta pašplūsmā. Tās sekas nupat pieredzējām saistībā ar pretgripas vakcīnu deficītu, kur atspoguļojas VM kontroles trūkums.
Budžetu tapinot, parlaments izvēlējās nedzirdēt ekspertu secinājumus par nodokļu sistēmas izmaiņu atlikšanu līdz ekonomikas stabilizācijai. Arī uzņēmējdarbības atbalstīšana lielākoties retorikas līmenī, un Saeimas ilgo debašu iznākums nevairo sabiedrības optimismu: valsts kasi mēģinās pildīt, bāžot roku maciņos, kur lielāka nomināla naudaszīmes jau tāpat retums.
Tiek gan uzsvērts, ka nodokļos izdoto šodien pie nabadzības sliekšņa stāvošie nākotnē atradīs pievilcīgas pensijas summā. Šai investīcijai diemžēl vairs tic retais, ņemot vērā valdošo aprindu tieksmi strauji mainīt jebkurus noteikumus. Arī visu parlamentā darbojošos politisko grupējumu pirmsvēlēšanu programmās ierakstīto apņemšanos mazināt sociālo nevienlīdzību no tribīnes Jēkaba ielā tikpat kā vairs nedzird.
Uz ko tad vispār lai paļaujas? Šis loģiskais jautājums mudina atcerēties sengrieķu prātnieka Aristoteļa sacīto, ka ikviena parasta ģimene cilvēkam būtībā ir drošāks cietoksnis nekā līdz zobiem bruņota impērija. Laikiem cauri nekas mainījies: arī mūsdienu pasauli pārņēmušajā kataklizmā visstabilāk jūtas ģimenes un tuvinieku saišu vienotie.
Ir jāpiebalso viedoklim, ka niknais koronavīruss, pārbaudīdams valdību rīcības spējas un veselības aprūpes sistēmu kapacitāti, eksaminē arī ģimenes institūciju. Vēl pavasarī sociālajos tīklos netrūka jociņu par mājinieku iepazīšanu attālinātā darba režīma un pašizolācijas apstākļos, – tas likās ne īpaši labs, bet ātri pārejošs piedzīvojums.
Nu saprotam, ka pandēmijas diktētie finansiālie un psiholoģiskie spaidi ir dzīves sastāvdaļa un mūsu ikdienas nastas svars vislielākajā mērā atkarīgs no pašu tuvāko atbalsta. Vēl precīzāk – no tām investīcijām, kuras ieguldītas ģimenes cietoksnī, domājot par nenoskārsto brīdi, kad būs nepieciešams drošs aizvēnis.
