Egils Līcītis: Vai tas bija angļu melnais humors 3
Jautājums esot bijis tīri hamletisks – būt vai nebūt Apvienotajai Karalistei Eiropas Savienības sastāvā? Bet vai gaidījāt citu atbildi no cilvēkiem, kuru senči atdeva puskaraļvalsti par vienu zirgu? Auzu tumes ēdāji, pabu pārkoksnējušās mēbeles, reimatisma grauzti skvairi, sers Pols Makārtnijs un sulainis Berimors, Veins Rūnijs un slavenie angļu futbola līdzjutēji nebija par slinku atstāt iesāktu ela sešpaku, pārtraukt “Smalkā stila” Hiacintes Burkā skatīšanos, pacelt pakaļas un pateikt “No!” vakarējai dzīvei zem Briseles pātadziņas. Valdi, Britānija! – līdz jaunas nākotnes rītam auroja vecie impērijas lauvassirdis. Tāpat latvieši reiz sacīja – kaut pastalās, bet brīvi!
Izpildījuši pienākumu pret valsti, karalienes Elizabetes pavalstnieki, arhipelāga iedzīvotāji, Vata Teilora pēcnācēji atgriezās “mans nams, mana pils” un atkorķēja nākamo elu.
Un kas notika? Likās, ka kontinentālā Eiropā gaisā pacēlies gigantisks dzelošu bišu spiets vai ienesta viktorīnās pazīstamā maģiskā melnā kaste, lai visi minētu – kas tur iekšā? Pamodušies ES locekļi berzēja acis un jautāja – vai tas ir melnais angļu humors? Vai nudien notikusi Lohnesa briesmoņa atrašanai pielīdzināma sensācija? Latviešu vecmāmiņas noraudāja, ka nemūžam neredzēs salās palikušo mazmeitiņu Zanīti, bet panīte bēdājās, ka vīrs poļu santehniķis Kšištofs ir prom uz neatgriešanos un sūtīs vien nevērtīgas mārciņas. Aizpampušie eiropieši lauzās dzertuvju durvīs – vai “scotch whiskey” vēl vakarvakara cenā?
Ļaudis, kuriem kulta figūra ir Žans Klods Junkers, jutās kā piešiem piedurti sānos un atklāja plašu darba fronti – sniegt uzziņu, kā noticis šaušalīgais noziegums, tikpat smalki, kā tādu saņēma doktors Votsons. Šie mistiķi konstatēja – kaut “Brexit” referendumu rosināja premjers Kemerons, to vadīja misters Bīns un skaidrā prātā angļi vis nav balsojuši. Uzvarēja pensionāri, kādreizējie “Sex pistols” klausītāji, un tas nav olrait. Lielbritānijas jaunatnei nolaupīta laimīga, bēdu neaptumšota nākotne. Kad ierastā, kā bobiju regulētas satiksmes kārtība pasūtīta pie velna vecmāmiņas, iestāsies haoss, angļu tautai uzspiedīs dzīvnieku fermas bauslību. Ja sacelšanās sala nenogrims Ziemeļjūrā, pamazām pārvērtīsies par degradētu un dezorganizētu teritoriju.
Lai nenonāktu tik šaurā bezizejā kā Vinnijs Pūks, eksperti deva kodolīgus padomus. Jo nevar būt, ka viena valsts ir elementārāk apkopjama organizācija nekā no Briseles glāžstikla namiem pārvaldītas mājīgas kopmītnes. Augsti kvalificētie eirokrāti minstinājās – stiept gumiju ar brīvības došanu Britānijai, vai lēdijām un džentlmeņiem to izsniegt jau rīt ap five’o’clock tējas dzeršanas laiku. Varbūt – pēc dr. Džekila un mr. Haida leģendas piemēra – lai pa dienu Lielbritānija dzīvo Eiropas Savienībā, bet uz nakti Angliju slēgtu un atslēgu nolauztu.
Bet reālpolitiķi, kas pieņem pasauli, kāda tā ir, sacīja – pa lielam tak nekas nav noticis un nenotiks. Ko šūmēties par nākotni nezināmo.
