Pamazām zem kapu uzkopšanas maskas teritorija tiek grauta. Un sabiedrībā radīts mīts par bīstamajiem un nekoptajiem kapiem. Ja būs nepieciešams situāciju saasināt, tiks izvilkts vēl viens trumpis. Vecās labās huligānu bandas, kas sāks sirot pa šo teritoriju. Protams, atradīsies vietējie, kas apgalvos, ka kapi vienmēr ir bijusi bīstamā zona, un kliegs pēc palīdzības. Attiecīgi pilsētas Tēvs varēs spodrināt savu tēlu, publiski liekot izgaiņāt ļaundarus. Vecum vecais gājiens – vajag tēlu, radām problēmu, paši risinām un reklamējam. Pelēka masa sitīs plaukstas un kliegs urā! 23
Protams, provokācijas un visādu ekspertu slēdzieni par vietējo pašdarbnieku kaitīgo ietekmi uz kapu pieminekļiem arī ir diezgan reāli.
Būs vai nebūs tramvajs, nav svarīgi. Te ir cīņa par dvēselēm. Cik naivos kura puse iegūs savā īpašumā. Diemžēl pašreiz spēku samērs ir vairāk kā neizdevīgs. Tīri piekļuve medijiem un finanses.
Kaut situācija nav pilnīgi bezspēcīga. Paši mirušie var nākt palīgā. Jāatceras, ka Lielajos kapos ir spēcīgs Baltijas vāciešu “slānis”. Un Latvijā ir Baltijas vāciešu kopiena, tāpat Vācijā dzīvojošie radi, kas ik pa laikam atbrauc uzpost savu tuvinieku kapus. Tā ir spēcīga un plaša auditorija, kuras vidū var izvest labu propagandu. Mērķis būs sasniegts, kad Vācijā presē sāks parādīties raksti par iespējamiem postījumiem un sekām.
Tur cilvēkiem arī ir apnikusi vienveidīgā informācija par un ap bēgļiem. Šī būtu patīkama pārmaiņa, par ko pašūmēties. Un, ja labi šūmējas, varbūt pat Eiropa sāk pārdomāt par finansējuma piesaisti. Kā nekā Lielajos kapos ir apglabātas daudzas aristokrātu dzimtas.
Nākamais solis. Izmantojot kaut sociālos portālus un/vai sev draudzīgus medijus, reiz pa divām dienām publicēt informāciju par kādu personību, kas apglabāta Lielajos kapos, un tās ieguldījumu Latvijas vēsturē. Protams darbs ir vairāk nekā liels, bet var piesaistīt vēstures studentus un VKPAI.
Galvenais šinī cīņā vajag būt elastīgiem un ar izdomu. Kā arī censties paredzēt pretinieka nākamos soļus. Ja tikai pasīvi noskatīsies ar domu, “ko tad es”, cīņa būs zaudēta.
Šis ir kaujas lauks par Latvijas un Baltijas nākotni. Tas ir viens no daudziem. Bet! Ja citur cīnās speciāli dienesti vai cilvēki ar zināšanām, tad te cīnītāji var būt pati sabiedrība. Kaujas lauks ir pieejams jebkuram, un katrs, kuram rūp sava Valsts un tās nākotne, var cīnīties tajā! Šinī cīņā nevajag ieročus, tos aizstās grābeklis, puķu pods, kas iestādīts, datora klaviatūra. Nevajag uguns atbalstu, tas nāks no grāmatām un arhīviem. Un nebūs kritušo, jo Mūsu pusē var tikt ievainota tikai pašcieņa un lepnums, bet, ja ir motivācija, tad arī tas nav izdarāms! Uzvaras gadījumā mēs nosargājam mūsu tautai svarīgu pieminekli, nostiprinām pašapziņu un dodam spēcīgu triecienu mums naidīgai ideoloģijai. Katra reize, kad ir iespēja gūt kaut nelielu uzvaru, pavājina pretinieku.
Noslēgumā jāpiebilst, ka šī cīņa nenotiek ar kādu konkrētu tautību vai cilvēku grupu. Cilvēki te ir tikai statisti un izpilda režisora komandas, bieži pat paši to neapzinoties. Cīņa notiek pret naidīgu ideoloģiju un tās nesējiem.
Protams, pastāv arī cita iespēja. Visam apakšā ir tā pati nauda un viss notiek tīri peļņas nolūkos. Kuram viedoklim piekrist un kādus secinājumus izdarīt, paliek tikai lasītāja ziņā.
