Labi, kur te ir kaujas lauks par Baltiju? 23
Laikam visi ir dzirdējuši par moderno jaunvārdu – hibrīdkarš. Šī tad, lūk, ir viena no kara epizodēm jeb kauja. Kauja par mūsu identitāti.
Kā tas izpaužas? Ejam pa punktiem.
Ierīkojam kapos tramvaju, samazinām kapu teritoriju. Tā ir izlūkošana. Ja sabiedrība klusē vai pukstot pieņem, ejam tālāk. Kā aizsegu izmantojam kapu sakopšanu, tai skaitā bīstamo būvju, sarūsējušo sētu un citu nepievilcīgo elementu demontāžu. Ar laiku tas notiks. Ja vajadzēs, kādā no kapličām iekritīs bērns vai pieaudzis cilvēks. Tiks pacelts troksnis par bīstamo stāvokli un nespēju atjaunot. (Tieši šis scenārijs ir maz ticams, bet nav izslēgts.)
Tā pa druskai, pamazām kapi tiks sašaurināti. Pilnīgu likvidāciju mēs gan nepiedzīvosim, jāpaiet vēl vienai paaudzei. Jaunatnei jāsāk runāt par to, ka stāv liela neizmantota teritorija, kuru apsaimnieko par bargu naudu.
Labāk šai teritorijā ir izveidot parku, atpūtas laukumus u.t.t. Un atstāt kādu mazu pleķīti. Teiksim, ap baznīcu un Valdemāra kapu. Izklausās murgaini? Jā, bet šādas sarunas jau ir dzirdētas pirms kāda laika. Tāpat kā sētiņu demolēšana un kapliču jumti. Tagad saslēdzas kopaina. Ir procesi, kurus nevar ātri veikt, vajag pamazām, palēnām.
Kādas vēl pazīmes norāda uz tiešo karadarbību?
Masu medijos nonāk informācija, ka beidzot pēc daudziem gadiem Luterāņu baznīca ir gatava apmainīt Lielos kapus pret citu teritoriju. Šīs pārrunas ir vilkušās ilgu laiku. Un tūlīt būs rezultāts. Protams, RD uzreiz par savu pienākumu uzskata teritorijas sakopšanu, kaut tas vēl nav viņas īpašums. Un – ups! Kopšana izvēršas par nelielu, bet mērķtiecīgu demolēšanu. Tas nekas, katru reizi pa druskai. Pie reizes visur ir iemesls pacelt triju gadu vecu tēmu, ka Vanags nemaksā nodokļus. Tā teikt, divus zaķus. Jo, lai ko arī varētu pārmest Latvijā Luterāņu baznīcai, patriotisma trūkums tas nebūs. Svarīgi ir pie viena graut jebkādus morālos sabiedrības balstus. Tāpat kā ticību valdībai, līdzcilvēkiem, sistēmai un valstij. Pat cilvēku neuzticēšanās RD nāk par labu.
Mērķis panākt pilnīgu apātiju pret Latvijas Republiku kā tādu. Un tās iekārtu. Ja skatās no šādas prizmas, tad daudz kas paliek skaidrs, VID skandāls, KNAB nedienas, valdības algas, RD korumpētība. Tas viss grauj cilvēkos uzticību un vēlmi pēc savas valsts. Tam visam pamazām pa vidu iepilina domu, ka toreiz jau bija labāk. Un rezultāts drīz būs. Jāsaprot, ka notiek cīņa ne jau cilvēku līmenī. Nevajag skatīties uz indivīdiem. Cīņa notiek ideoloģiskā plāksnē. Pat ja tramvajs netiks uzbūvēts un būs tikai liels skandāls. Rezultāts būs iegūts. Samazināsies jau tā zemais uzticības līmenis. Un ja cilvēki neuzticas savai valstij, tad viņu var pārņemt pat bez tankiem. Vajag tikai padarīt lielāko daļu sabiedrības apātisku. Jau pēc šī skandāla cilvēki vienaldzīgi pacels galvas un pateiks “atkal suņi zog, eh maitas”. Vēlamais rezultāts – lai nav vēlētāju. Un ar nelielu sev lojālo ļaužu skaitu uzvarēt vēlēšanās. Viss… Tālāk jau ir tehnikas jautājums.
Pirms pieliekam punktu, par vienu no iespējamiem attīstības scenārijiem.
