Katra vara, vedot karadarbību svešā teritorijā, ja tas ir uzbrūkoša rakstura karš, cenšas pēc iespējas apglabāt savus kritušos tieši iekarotajā teritorijā. Pie izdevības nopostot vietējo iedzīvotāju kapus. Pamatojums ļoti vienkāršs. Tiklīdz kādā teritorijā ir apglabāti savi cilvēki, morāli mums ir tiesības pretendēt uz to kā uz savu. 23
Tādēļ arī bija liela brēka par padomju karavīru pārapbedīšanu Tallinā un tagad tiek izvirzītas pretenzijas pret Poliju par pieminekļu nojaukšanu vai pārvietošanu. Ja vēl pie viena ir iespējams iznīcināt vietējos kapus, tad tas vēl vairāk pietuvina mērķim. Lielisks piemērs ir Rīgas Brāļu kapos veiktie padomju funkcionāru un militārpersonu apbedījumi. Kas uzreiz piesaka padomju varas tiesības uz šo teritoriju. Tāpat Pokrovu kapos apglabātie sarkanarmieši.
Kāds tam sakars ar Lielajiem kapiem?
Elementāri, Vatson! Lielajos kapos ir visvairāk apglabāti Latvijas vēsturei nozīmīgi cilvēki. Lūk, kādēļ padumjā laikā šos kapus centās iznīcināt! Kāds iebildīs, ka Meža un citos kapos arī ir nozīmīgi apbedījumi. Protams, bet uz visu masu viņi pazūd. Pieņemsim, ka PSRS nesabruka. Tad šobrīd tiktu likvidēti Čakstes, Kvieša, Meierovica un citu Pirmās republikas laika valstsvīru pieminekļi. Demontēti kā bīstami. Kāpēc? Tāpēc, ka vairs tikai retais par viņiem zinātu un vēl mazāk kāds varētu iebilst.
Lieli kapi ir pilni ar buržujiem. Baltijas vācieši, jaunlatvieši, neatkarīgās republikas valstsvīri, zinātnieki, mākslinieki! Visa tā šlaka, pret ko cīnās padomju vara. Un pat tā laika represīvais aparāts nevarēja aizliegt cilvēkiem apkopt savu radu kapus. Neaizmirsīsim, ka latvieši ir viena pagānu tauta, kam kapu kultūra ir svēta.
