Valdemārs Kļava: Kāpēc Lielie kapi patiesībā ir kaujas lauks 23
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Lielo kapu demolēšana bija sasniegusi sava veida zenītu, Brasas iedzīvotāji devās gan uz vietējo milicijas iecirkni, gan pilsētas milicijas galveno pārvaldi ar lūgumu ko darīt lietas labad. Tāpat kā šodien klasiskā atbilde bija, ka cīņa ar huligāniem notiek un viss ir procesā. Un tikai caur paziņām vai mājieniem tika pateikta patiesība. Lielajiem kapiem jāizzūd. Milicijai bija dots mutisks rīkojums neiejaukties un ignorēt notiekošo…
Un tagad pie mūsdienām.
Kopš neatkarības atgūšanas Lielie kapi savā veidā pašiekonservējās. Sākās kādi restaurācijas darbi, kas kaut kur iesprūst. Ja neskaita atlikušo krāsaino metālu izlaupīšanu zelta deviņdesmitajos, kas jau ir drusku cits stāsts, viss iet uz labo pusi.
Padsmit gadus visi dzīvoja mierīgi. Kapi jeb memoriālais parks pamazām kļuva sakoptāks un mierīgāks. Pieminekļu, sētiņu demolēšana bija vairāk izņēmums nekā prakse. Pat tika izdzenāta vietējā komūna, kas bija okupējusi vienu no kapličām.
Lai cik tas arī neliktos skaisti, visam pienāk beigas. Sākums bija ar pāris metāla sētiņu izdemolēšanu un daļēju nodošanu metālā. Tad it kā nejauši sabojāti jumti divām kapličām. Tādi nenozīmīgi sīkumi. Bet šie sīkumi, saliekot kopā, izraisa interesantu notikumu ķēdi. Par to gan vēlāk.
Tā pienāk 2016. gads. Un izceļas skandāls par tramvaja līniju caur Lielajiem kapiem. STOP! Šinī mirklī mums ir jāapstādina kadrs un jāsāk šī tēma pētīt caur citu prizmu. Palīgā ņemsim vēsturi, sociālo antropoloģiju un psiholoģiju.