FOTO. Valdeķu muiža “preses impērijas” atblāzmā: kā izskatās leģendāro Benjamiņu mājās? 16
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šoruden sāk demonstrēt daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene” (“Mistrus media”) – stāstu par starpkaru Latvijas preses granddāmu – populāro “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvis par leģendu.
Filmas kadri tapuši arī Benjamiņu lauku rezidencē – Valdeķu muižā, kurā saimnieko un ģimenes vēsturi sargā Pēteris Benjamiņš, Emīlijas mazdēls. Iepazīsim šo muižu laikā un telpā!
No muižas mums pretī iznāk elegants kungs uzvalkā, bikšu buktes iegludinātas tik asas, ka varētu griezt maizes klaipu. Uzreiz var just izsmalcinātu stilu un gaumi. Iepazīstamies ar Pēteri Benjamiņu, Valdeķu muižas saimnieku, vienu no Benjamiņu dzimtas pēctečiem. Viņš dzimis 1943. gadā, ar vecākiem devies bēgļu gaitās uz Vāciju, tad uz Lielbritāniju, tālāk uz Kanādu. Latvijā atgriezies 2002. gadā. Viņa meitas un Emīlijas mazmazmeitas Līsas Emīlijas Ruģeles ģimene Latvijā dzīvo jau kopš 1995. gada.
Pēteris Benjamiņš Emīlijas vīra Antona Benjamiņa 1931. gadā iegādāto Valdeķu muižu atguva 1995. gadā. “Toreiz vēl dzīvoju Kanādā, muižā darbojās poliklīnika. Mana māte Johanna te iekārtojās pirmā. Es pirmo reizi Valdeķu muižā ierados 1989. gadā, par laimi, muiža bija puslīdz labi saglabājusies, taču parks gan bija zaudējis savu agrāko izskatu – vairākas vietas bija aizaugušas ar krūmiem,” atceras Pēteris.
Muižā viņš glabā un sargā Benjamiņu dzimtas vēsturi, tostarp sava tēva Jura Benjamiņa piemiņu – interesentiem stāsta pat Jura dzīvi, izrāda fotogrāfijas, kas skatāmas Pētera Benjamiņa mātes Johannas izveidotajā ekspozīcijā. Interesanti, ka Juris Benjamiņš bijis viens no krāsu fotogrāfijas aizsācējiem Latvijā. Ekspozīcijā redzamas arī fotoliecības no ekspedīcijas Bahamu zemūdens alās (pazīstamais franču zemūdens pētnieks Žaks Īvs Kusto, kurš sadarbojās ar Benjamiņu, vienai no alām pie Bahamu salām deva viņa vārdu), kā arī par foto laboratorijas darbu Kanādā. Juris Benjamiņš (1918–1993), dzimis kā Georgs Aihers, Benjamiņu uzvārdu ieguva 1926. gadā, kad mātes Annijas vecākā māsa, izdevēja Emīlija Benjamiņa, viņu adoptēja. Abām māsām bijusi noruna, ja Annijai būs vēl kāds bērns, tad Georgu adoptēs un viņš kļūs par “preses impērijas” mantinieku.
Pēteris Valdeķos vada visus saimniecības darbus, izzāģē kokiem vecos zarus, ar traktoriņu nopļauj zāli, rūpējas par savu ābeļdārzu un vīnogulājiem. “Iesākumā mamma bija iestādījusi nedaudz ābeļu, veltītas katram mazbērnam, tagad ābeļu – daudz, kādas desmit šķirnes. Biju iecerējis no āboliem gatavot vīnu, taču veselīgāka ir sula, ko izspiežu.” Pēteris izrāda ābeļdārzu un aicina apskatīt vīnogulājus, no kuriem izveidojis dekoratīvu arku. Parks ir izkopts, tajā aug arī piemiņas koki, piemēram, ozoliņš Pētera tēvam Jurim Benjamiņam, to iestādīja 2018. gada 29. jūlijā, kad Jurim atzīmēja simtgadi. “Toreiz svinībās piedalījās 74 radi,” atceras Pēteris.
Benjamiņu dzimta ir kupla, un sabiedrībai vienmēr bijusi interese par Benjamiņiem. Vai muižu apmeklē daudz ekskursantu? “Mēnesī pāris grupas iegriežas, agrāk muižā ļāvu rīkot kāzas, citas izpriecas, taču pēdējā laikā vēlos mieru. Galu galā muiža ir mans privātīpašums, tajā dzīvoju, nevēlos, ka te apgrozās svešinieki,” noteic muižas saimnieks. Apstaigājot teritoriju, pamanām darbojamies palīgus. “Jā, man ir daži, Antonam to bija ap simts!”
Muiža ir Latvijas kultūrvēsturei nozīmīgs īpašums, piebilstams, ka padomju okupācijas laikā to izmantoja Kandavas sovhoztehnikums. Kāda būs Valdeķu muižas nākotne? “Tā kā man ir trīs meitas un seši mazbērni, īpašums tiks viņiem, ko viņi iesāks ar muižu, nezinu,” atbild Pēteris. Aprunājamies arī par filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Tā viņam esot pieņemama. Pēteris atklāj mazāk zināmu faktu, ka Emīlija turīgumu vairojusi ar iedrošināšanos ieviest jaunās tehnoloģijas – viņa no Vācijas ievedusi aplokšņu locīšanas ierīces (stundā salocīts vairāk nekā 1000 aplokšņu!), kā arī krāsu iespiedpreses un speciālo tipogrāfijas tinti, ko tirgojusi vairumā.
Tieši šodien, 23. septembrī, kad iznāk “Mājas Viesis”, tikai 1941. gadā, izsūtījumā padomju vergu nometnē gāja bojā Emīlija, veiksmīga preses izdevēja… “Kad Rīgā iebrauc krievu tanki, viņa vēl var paspēt legāli nokļūt Zviedrijā, bet vēl jau viņa tic, ka nauda neļaus aiziet bojā, turklāt “Jaunāko Ziņu” ilggadējais darbinieks profesors Kirhenšteins iecelts par Padomju Latvijas prezidentu, bet Benjamiņas protežētais Vilis Lācis – par ministru prezidentu.
Arī citi viņas darbinieki krievu valdībā bija ieņēmuši augstus amatus, un to, ka neviens no viņiem nepalīdzēs, Benjamiņa kundze vēl nezina. Viņa katru dienu sēž Viļa Lāča uzgaidāmās telpās, veltīgi gaidīdama, ka laipni uzņemtais un materiāli balstītais rakstnieks viņu uzklausīs. “Jaunāko Ziņu” bijušais reportieris, tagad – Viļa Lāča apmeklētāju kārtotājs Spriņģis, ikreiz teic, ka ministru prezidents ļoti aizņemts, lai kundze pienākot rīt… Beidzot Emīlijai apsolītas divas istabas Valdeķos, un viņa, šķiet, tiešām tic, ka varēs tur mierīgi dzīvot un lasīt grāmatas!
“Lai ņem tos lielos īpašumus. Man pašai ar’ vēl te kāds briljantiņš somā palicis. Daudz jau nevajaga…” Tik naivi sirsnīgu, mānīgā pašsuģestijā iemigušu šo skaidrā prāta sievieti nekad vēl nebiju redzējis. No patiesas sirds vēlu viņai visu labu, un mēs draudzīgi šķiramies – lai nekad vairs neredzētos,” savās atmiņās raksta Jānis Kārkliņš (“Preses karalis”, Grāmatu draugs, Ņujorka, 1962).
Uzziņa
1845. gadā muižas īpašnieks Nikolauss fon Koskuls no dažām Aizdzires muižas zemnieku mājām izveidoja Valdeķu muižu, ko uzdāvināja savai laulātajai draudzenei Luizei, dzim. Hānai. Valdeķu muižas pils ēka uzbūvēta 1882. gadā, iespējams, to projektējis Kurzemes arhitekts Teodors Zeilers.
20. gadsimta sākumā muiža piederēja sūtnim Eiženam Švarcam. 1931. gadā to stipri nolaistu no tēlnieka Arnolda Dzirkaļa par 45 tūkst. latu nopirka Latvijas preses karalis un miljonārs Antons Benjamiņš (1860–1939). Antons un Emīlija Benjamiņi 30. gadu beigās Valdeķu muižu īsā laikā izveidoja par lauku paraugsaimniecību – “Latvijas lauku pērli”.
(Avots: I. Dišlere, A. Ozola “Muižas lauku kultūrvidē”, Tukuma muzejs, 2002)
Uzziņa
Benjamiņu nekustamie īpašumi
Pēc Pētera Benjamiņa teiktā, Antona un Emīlijas testamentā norādīti deviņi īpašumi. Sabiedrībai zināmākie:
• Veikals “Burtnieks” Rīgā, Lielajā Kalēju ielā 29 (nopostīts)
• Tam līdzās – “Jaunāko Ziņu” izdevniecība (nopostīta)
• Pfābu pils Rīgā, K. Barona ielā 12 (90. gados namu mantoja Benjamiņu pēcteči, kas namu pārdeva lietuviešiem, 2006. gadā nams restaurēts, viesnīca “Europa Royale Rīga” šogad par 4,82 miljoniem eiro pārdota uzņēmumam SIA “Benjaminu nams”, ko pārstāv nekustamo īpašumu attīstītājs – Igaunijas kompānija “Kapitel”)
• Valdeķu muiža Kandavas tuvumā (mantojis Pēteris Benjamiņš)
• Villa Jūrmalā, Jūras ielā 13 (Emīlijas māsas Annijas Simsones mazdēls Pēteris Aihers izpirka Benjamiņu dzimtas daļu, izīrējis kādam Krievijas bagātniekam)
• Nams Jūrmalā, Bulduru prospektā 135 (Antona Benjamiņa dēla Jāņa Benjamiņa īpašums uz 99 gadiem izīrēts Krievijai, kas tur ierīkojusi Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā rezidenci)
• Nams Rīgā, Miera ielā 2 (Otrajā pasaules karā nopostīts)
• Pagalma māja Rīgā, K. Valdemāra ielā 23 (mantojuši Kristīne, Kārlis un Marija Čakstes)
• Īpašums Rīgā, Blaumaņa ielā 9 – to guvis Annijas Simsones mazdēls Pēteris Aihers un Annijas trīs māsas
• Saimniecība Katlakalnā, tur atradusies “Burtnieka” laboratorija, vairumtirdzniecības noliktavas u. c. – pieder Jāņa Benjamiņa meitai Ievai Āberei
