Valda Celma kustības harmonija 0
Šogad 70. jubileju svin latviešu dizaina mākslinieks, zīmju un rakstu pētnieks Valdis Celms. Viņa dizaina, kinētikas un citu žanru darbu formas, krāsu un vēstījuma pamatā ir latvisks kods – tas caurauž arī Valda Celma personālizstādes “Pieskārieni” darbus, kas līdz 21. aprīlim aplūkojami Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Valdis Celms ir viens no tiem mākslas jomas pionieriem, kas padomju laikā vedināja novērtēt dizainu kā mākslu, ko vara tiecās uzskatīt vien par pilsoņu pamatvajadzību apkalpotāju. Savukārt mākslinieka piedāvātā novitāte – kustīgo objektu jeb kinētiskā māksla – pārvērta arī pašu Latvijas dizaina mākslas pasauli. Par V. Celma radošo talantu liecina ne tikai mākslas teorētiķu aprindās vairāk zināmi darbi, bet arī par zīmolu kļuvušais baltais uzraksts “Rīga” uz galvaspilsētas robežām, tāpat arī Dziesmu un deju svētku lieluzvedumu dejas raksti.
Mākslinieka bagātajā radošajā mūžā izstāde “Pieskārieni” ir viņa pirmā personālizstāde. Mākslinieks pasmaida, laikam jau neesot “rāvies” iziet priekšplānā. “Darba kārtībā vienmēr bijusi kāda tēma vai kāds uzdevums, kas man tajā brīdī licies svarīgāks. Mani interesēja koptvērums, plašāki mākslas procesi. Tā tie darbi krājās. Šis ir brīdis, kad tomēr vajadzēja tos parādīt.”
Kopš 70. gadiem V. Celms piedalījies daudzu nozīmīgu izstāžu tapšanā, starp tām ir arī Latvijas Mākslinieku savienības toreizējās dizaina sekcijas rīkotās grupu izstādes. Mākslinieks smej – neiztika arī bez kāda skandāliņa. “Daži plakāti tika izņemti no izstādēm, piemēram, plakāts “Godīgs darbs un karjerisms nav savienojami”.”
Beidzot Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu, jauno mākslinieku interesēja galvenais – cilvēka un vides attiecības, kas iemiesotas gan fotokolāžās, gan plakātos, gan kinētiskos objektos. “Saistīja vides situācijas izteiksmība, atšķirība no pieņemtās normas. Vide ne tikai kā Rīgas tūrisma centrs, pastaigu parki, bet arī vide kā rūpnieciskie rajoni, nekopta vide (cikls “Vide un cilvēki”, 1960). Cilvēka vide ir viņa domu un darbu turpinājums, tāpēc interesanta ir garīgā vide – vērtības, kas tajā parādās,” teic mākslinieks.
“Pirmo reizi mākslas praksē sākām runāt par dabisko un mākslīgo vidi, par cilvēku tajās. Toreiz dizains kļuva par kultūras faktu, nevis tikai vienkāršu vajadzību – ēst, gulēt un apģērbties – apmierinātāju. Pierādījām, ka cilvēkam ir arī emocionālas, garīgas vajadzības, tātad viņam vajadzīga māksla, kultūra. Mūsuprāt, dizains veidoja jaunu kultūras paradigmu, kurā apvienojās tehnoloģiskais ar estētisko. Tādēļ mūsu izstādes bija interesantas.”
Kustība kļuva par mākslas tēlu, lai radītu cilvēkā meditatīvu pārdomu, apceres stāvokli, lai cilvēks aizdomātos par garīgajām vērtībām, esības jautājumiem (kinētiskais ekrāns “Daugava”, “Latviešu motīvs”).
“Sintezējām jomas, kuras mākslā pie mums nebija apgūtas. Protams, bija inspirācijas no pasaules – “Bauhaus”, Maskavas “Vhutemas” skolas, arī no kosmosa apguves idejas. Svarīga bija konstruktīvā radīšana, kas ir būtisks princips mūsu tautas mākslā.
Ļoti spēcīga inspirācija bija arī no mūsu pašu māksliniekiem, tradīcijām, Gustava Kluča abstrakto konstrukciju pirmtēliem,” skaidro V. Celms.
Toreizējā režīma ideoloģijas apstākļos izpausties ļāvusi zināma brīvība attiecībā uz formu, izteiksmes paņēmieniem. Nav noliedzams, mākslas darbi veidojās arī kā pretošanās padomju ideoloģijai, ko vēlāk lielā mērā atšķaidīja sociālistiskais reālisms – mākslinieks piebilst, ne velti mākslas klātbūtne arī barikāžu laikā bijusi jūtama. “Māksla šajā ziņā vienmēr ir tā kā uz cīņas līnijas. Bija jāpārvar ne tikai cenzūras, “glavļita” barjeras, bet arī pašu mākslinieku pretestība jaunām idejām. Ne visi atbalstīja novatoriskus risinājumus, daži pat ļoti labi jutās tajā, kā viss toreiz bija.”
V. Celms bija tas, kurš pirmoreiz izstādīja Lielvārdes jostas fragmentu, ieviešot tajā kustību, telpu, tās rakstu aplūkojot kā kosmisku struktūru, universālu dotumu, nevis etnogrāfisku liecību. Interese par rakstiem sākusies, pētot vizuālas frāzes, punkta, krusta, trīsstūra, kvadrāta iedarbību uz cilvēka uztveri. “Ieraudzīju, ka mūsu raksts ir universāla struktūra, kosmisks dotums. Mūsu mitoloģiskajos simbolos ierakstīta saskaņa ar dabu, harmonija. Latvieši uztvēruši vienotību starp cilvēku un dabu. Daba ir dievišķa, svēta, dzīvības pamats.”
Rakstu zīmju tēma turpinājās arī izstādē “Zīme. Telpa. Mīts”, kas 1990. gadā tika sarīkota Brīvdabas muzejā kopā ar Egonu Garklāvu. Nedaudz vēlāk V. Celms radīja arī folkloras festivāla “Baltica” Latvijas karogu un simboliku (1991). Viņa padoms zīmju simbolikā bijis nenovērtējams, veidojot vairāku Dziesmu un deju svētku rakstu ritmus, arī 2008. gada Dziesmu un deju svētku lieluzveduma “Izdejot laiku” zīmju rakstus.
Arī šobrīd mākslinieks piedalās gaidāmo Dziesmu un deju svētku deju rakstu izstrādē. Šāds uzdevums ir liela atbildība, pagodinājums un prieks, saka mākslinieks.
“Mans uzdevums – lūkot, lai tie būtu pēc iespējas saturiski un mākslinieciski veiksmīgāki. Pamattēma saistīta ar Jāņiem, mūsu dižākajiem, gaismas un auglības svētkiem. Prieks, ka dejas raksts, kas pēc savas izcelsmes saistīts ar ornamentu, senajiem rituāliem, ir atradis savu izpausmi mūsdienu kultūrā. Tā var uzrunāt lielas ļaužu masas, veidot mūsu kolektīvo apziņu, radīt prieku, skaistumu, pārdzīvojumu.”
Mākslinieks ir pārliecināts – mākslas uzdevums nav apkalpot ideoloģiju, bet rast līdzsvaru ar pasauli, sniegt līdzpārdzīvojumu esības un eksistenciālās problēmās. “Līdzdomājošs skatītājs vajadzīgs gan toreiz, gan tagad. Ir vajadzīga šī garīgā vide. Vienmēr esmu meklējis oriģinālu izteiksmi domai. Man patīk rotaļa, pieskārieni laikam un telpai. Piemēram, katrs fotogrāfiskais attēls ir liecība kādai situācijai kādā vietā un kādā brīdī. Es savienoju dažādus laikus, vietas, radu jaunu realitāti, veidojas jauna jēga. Mēs nedzīvojam viendabīgā laiktelpā. Kāds joprojām dzīvo Padomju Savienības laiktelpā. Kādam viņa ķermenis ir Rīgā, Latvijā, bet domas – pilnīgi citā zemē.”
Māksliniekam latviskums, latviešu un baltu unikālā krāsu izjūta, simbolisko rakstu sistēma, valoda, allaž bijusi radošās darbības un dzīves ziņas pamatā. “Ir maldīgs priekšstats, ka Visums, garīgās lietas ir tikai Tibetā, Andu kalnos, Parīzē, Ņujorkā, bet Rīgā noteikti ne. Bet šeit tāpat atklājas visi – planetārie, apziņas, dzīvības – likumi. Arī šeit tāpat kā citur cilvēkiem jāatbild uz eksistenciāliem jautājumiem. Lai iepazītu pasauli, ne vienmēr jāskrien citur. Es nemudinu norobežoties, bet gan, iepazīstot pasauli, mācēt atgriezties, nepazust. Mācēt bagātināt to vietu, no kurienes esi nācis. Ej pasaulē, bet atgriezies ar zināšanām, kas mūs var pilnveidot.”
Mākslinieks teic – šobrīd mākslā jūtot par daudz kosmopolītisma, par maz – mūsu vērtībās balstītu darbu. “Kas attiecas uz dizainu, būtu vēlama lielāka pēctecība.
Gadiem ejot, mums uzkrājušās vērtības, darbi, tās ir ceļa zīmes, lai mēs varētu formulēt savu nacionālo skolu dizainā. Skolu neformulēs citi. Tas jādara pašiem. Arī mums, dizaineriem, jāprot saskatīt virziens un mērķis, kurp iet. Meklējot atzīšanu pasaulē, vajadzētu vienoties, nevis izklīst. Mēs no Latvijas. Mēs no Baltijas – iet ar spēku, kas mums ir dots.”
Latviskums ir sirds jušana, nosaka V. Celms. “Ja cilvēkam jāskaidro, kādēļ māte ir mīļa, kāpēc dzimtā valoda ir dzimtā valoda, kāpēc tēva mājas jeb dzimtā zeme ir tavs sākuma punkts tavām gaitām pasaulē, kāpēc jābūt latvietim, tad esam nonākuši zem līmeņa – pārgājuši no dvēseles valodas uz merkantilo. Latviešiem ir liels to cilvēku īpatsvars, kas pasauli redz tēlaini. Mūsu kultūra ir kā saistošais posms starp Rietumu galējo racionālismu un Austrumu galēju misticismu. Mums saprotamas, pieņemamas abas. Mēs negribam būt nevienā galējībā – tā ir unikālā vērtība. Un tas nav nenoteikts stāvoklis, bet stabils ceļš starp grāvjiem.”
