Vakcinācijas birojs sarūk, Lemberga spriedums un Jēkabpils lielgabala sāga. Nedēļas notikumu apskats 11
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Tiesnese ieies vēsturē
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Irīna Jansone Latvijas tiesu vēsturē ieies kā tiesnese, kura iztiesājusi ilgāko tiesas procesu, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Ar Aivara Lemberga krimināllietu viņa nebija saistīta uzreiz, kopš tā nokļuva tiesā.
Sākotnēji tā tika iedalīta Jansones kolēģim Borisam Geimanam, kurš to sāka skatīt ar diviem tiesu piesēdētājiem. Bet 2009. gadā likvidēja tiesu piesēdētāju amatu, un Geimans vērsās pie tiesas priekšsēdētāja ar lūgumu noteikt koleģiālu lietas izskatīšanu, pieaicinot vēl divus tiesnešus.
Pēc nejaušības principa lietas izskatīšanā tika iesaistīta arī Jansone, kura pēc desmit gadiem kļuva par galveno šā procesa tiesnesi, jo Geimans 2019. gadā veselības stāvokļa dēļ pameta tiesneša amatu.
Irīna Jansone Krimināllietu tiesas kolēģijā strādā jau 14 gadus, bet par kolēģijas priekšsēdētāju Tieslietu padome viņu izraudzījās pēc tam, kad šo amatu atstāja pašreizējais ģenerālprokurors Juris Stukāns. Tiesnese savu kāpienu pa karjeras kāpnēm ir sākusi no zemākā pakāpiena, bet straujiem soļiem.
Vispirms kā tiesas sēžu sekretāre Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā. Studējot Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, apvienojusi studijas ar prokurora darbu, 90. gados tas bija atļauts.
Īsu brīdi bijusi pat virsprokurora vietniece, tomēr sapratusi, ka tuvāk sirdij ir nevis prokurora, bet gan tiesneša darbs, un savu sapni viņa piepildīja jau divdesmit piecu gadu vecumā, kad Saeima viņu iecēla par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesi. Laiki ir mainījušies, un patlaban tiesneša mantiju drīkst vilkt piecus gadus vēlāk – no 30 gadu vecuma.
Parlaments 2006. gadā nobalsoja par Jansones iecelšanu tiesneša amatā apgabaltiesā. Ja tiesnese Jansone nebūtu pielikusi punktu 12 gadus ieilgušajam Lemberga tiesas procesam, diezin vai par viņu uzzinātu plašāka sabiedrība, jo Jansone savā ikdienas darbā ir ļoti aizņemta un nav tik komunikabla kā viņas priekšgājējs Stukāns.
Noslēpums. Jēkabpils lielgabala sāga
Savādu incidentu naktī no 23. uz 24. februāri piedzīvoja Jēkabpils – ar traktortehnikas palīdzību, kā tagad tiek uzskatīts, tika norauts no postamenta un aizvests padomju armijas lielgabals, kas savulaik bija uzstādīts uz betona postamenta Krustpils parkā kā daļa no memoriāla 1944. gadā kritušajiem padomju karavīriem. Lielgabalu kā padomju pagātnes simbolu daudzi pilsētas iedzīvotāji jau gadiem uzskatīja par novācamu, un tāds ierosinājums parādījās jau tālajā 1993. gadā. Taču pašvaldība kavējās. Un tad kādam neizturēja nervi.
Ceturtdien atklātībā nonāca kadrs (attēlā) no kādas privātmājas novērošanas kameras, kurā nofilmēts traktors ar kausu, pie kura piestiprināts lielgabalam līdzīgs priekšmets. Īpatnējā kārtā Krustpils parka padomju objekta “linča tiesa” notika brīdī, kad Jēkabpils pašvaldība jau saposās nelaimīgo, daudzu par biedēkli un apkaunojumu pilsētai uzskatīto, sazaļojušo lielgabalu šajā pavasarī aiztransportēt uz padomju Brāļu kapiem Jēkabpils pievārtē un tur pārapbedīt arī trīs augstu padomju virsnieku pīšļus, ja tādi tiešām atrastos zem lielgabala postamenta (par to ir šaubas).
Tā kā bija runa par potenciālu apbedījumu, tad šādam solim vajadzēja Krievijas piekrišanu. Oficiāla atbilde vēl nebija sniegta, taču uzskatīja, ka Maskava tādu neliegs.
Tagad gan Krievijas vēstniecība Rīgā nelaida garām iespēju paziņot, ka notikušais ir “visīstākā neonacistiskā revanšisma izpausme”. Būtu visai muļķīgi lielgabalu tagad likt atpakaļ, kaut vietējie 9. maija “aktīvisti” uz to cer.
Citstarp derētu atcerēties, ka nav vēl pagājis gads, kopš vandaļi apķēpāja pieminekli represētajiem latviešiem Krievijas Komi Republikas pilsētā Intā, bet pirms pāris gadiem nezināmā virzienā pazuda 2016. gadā uzstādītais piemineklis 43 Čerepovecas karagūstekņu nometnē bojāgājušajiem latviešiem. Latvijas Brāļu kapu komitejā teic, ka minētais piemineklis Krievijā tā arī nav atrasts.
Pārsteigums. Vakcinācijas birojs sarūk
Brīdī, kad vakcinācija gatavojas ieskrējienam, jo ik nedēļu martā Latvijai tiek solīts piegādāt “AstraZeneca” vakcīnu kravas, galvenais procesa organizators Pēteris Rimšs nolēmis pēc nostrādāta mēneša pamest vakcinācijas štābu. Precīzus iemeslus, kādēļ pieņemts šāds lēmums, viņš neatklāj. Tie esot personīgi, un viss. “Latvijas Avīze” viņam netika laista klāt, tāpēc bija jāiztiek vien ar vispārīgu preses relīzi.
Vakcinācijas projekta biroja vadītāja Eva Juhņēviča norādījusi, ka Pētera Rimša vadībā esot izstrādāts process senioru vakcinācijai, kas kalpošot par pamatu nākamo prioritāro grupu vakcinēšanas organizēšanai. Esot ielikts pamats arī vakcīnu piegāžu un pieprasījuma aprēķinu modelim, kas ļaušot turpmāk plānot raitu vakcinācijas tempu.
Runājot par senioriem, ģimenes ārsti atzinuši, ka Rimša izstrādātā procesa noslēpums slēpjas tā sarežģītībā un smagnējumā. Piezvana cilvēks pa tālruni 8989, tur viņu pieraksta rindā, pēc laika atsūta īsziņu, ka būs jāvakcinējas pie sava ģimenes ārsta, bet attiecīgais ģimenes ārsts nenodarbojas ar potēšanu.
Tad ģimenes ārstam jāslēdz līgums ar to kolēģi, kurš vakcinē pacientus, un jāsūta tur savs pacients, ja vien kolēģim būs laiks viņu pieņemt. Iespējams, ka neprasme radīt skaidru un saprotamu sistēmu ir bijis iemesls, kāpēc Rimša vairs nestrādās birojā.
Rimšs ir mācījis projektu vadību vairākiem simtiem dažādu nozaru speciālistu, tostarp veselības nozarē un valsts pārvaldē strādājošajiem, viņam ir arī starptautisku projektu vadības pieredze. Tas taču nav peļami, ja cilvēks, gribēdams saglabāt savu reputāciju, izvēlas īsto brīdi, kad pamest grimt sākušu kuģi!
Šaubas. Veikalu virinātāji
Mazo veikalu atvēršanas jautājumu ministri pagājušajā nedēļā svaidīja kā karstu kartupeli. Otrdien konceptuāli tika nolemts marta sākumā tos pavērt, tā izteicās premjers Krišjānis Kariņš. Bet jau ceturtdien, kad bija jāpieņem gala lēmums, šis jautājums tika atlikts.
Lai kā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs cīnījās par nozari, apelējot gan pie pieaugošajām dīkstāves izmaksām, gan drošas tirdzniecības koncepta, premjers un veselības ministrs Daniels Pavļuts šoreiz nostājās opozīcijā pārējiem ministriem, argumentējot savu pozīciju gan ar draudošo Covid-19 trešo vilni, gan augsto šā brīža saslimstību, kas rada bažas, vai, atverot veikalus, saslimušo skaits strauji nepieaugs. Turklāt jārēķinās, ka no pirmdienas vaļā būs skaistumkopšanas nozare ar vairākiem tūkstošiem strādājošo.
Vai valdība izdarīja pareizi, atliekot lemšanu par mazo veikalu atvēršanu un koncentrējoties uz nogaidīšanu? Pēc piektdienas valdības sēdes uz šo jautājumu nu jau var atbildēt apstiprinoši. Proti, jaunākie SPKC sniegtie dati rāda – februāra pirmajās nedēļās ar Covid-19 bija saslimuši 1315 tirdzniecības jomā strādājošie jeb vidēji vairāk nekā 400 ik nedēļu.
Pagaidām nav zināms kopējais nozarē šobrīd strādājošo skaits, līdz ar to nevar pateikt, vai šo gadījumu īpatsvars ir lielāks nekā vidējais Latvijā. Skaidrs, ka nozare nav atrauta no kopainas un saslimstība skar arī veikalniekus. Premjers jau norādījis, ka izaicinājums būs nākamās četras nedēļas. Tas arī parādīs, cik pamatots ir bijis šis lēmums, lai uz spēles nebūtu liktas cilvēku dzīvības.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Viesturs Sprūde, Sandra Dieziņa
