Vakcinācija – mīti un realitāte 4
Pēdējos gados Latvijā notiek aktīva diskusija par to, vai potēt bērnus vai tomēr ne. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem patlaban pret daudzām infekcijas slimībām vakcinēto cilvēku skaits sasniedz 95%. Tas neļauj slimībām izplatīties un tātad no saslimšanas pasargā arī tos, kas dažādu iemeslu dēļ vakcīnas nav saņēmuši. Taču, jo mazāk cilvēku potēsies, jo lielāks risks nevakcinētajiem saslimt, turklāt nereti slimības var noritēt smagā formā, radīt komplikācijas un beigties pat letāli. Tāpēc, pirms teikt kategorisku nē vakcīnām, varbūt ir vērts ieklausīties speciālistu viedoklī.
Vakcinācija tiek uzskatīta par vienu no visefektīvākajiem profilakses pasākumiem.
Gan par valsts, gan savu naudu
No finanšu skatpunkta raugoties, vakcīnas var iedalīt četrās grupās.
1. Vakcīnas, ko par budžeta līdzekļiem apmaksā valsts un kas iekļautas vakcinācijas kalendārā. Pārsvarā tās ir potes bērniem, kuras vēlams saņemt līdz 14 gadu vecumam. Savukārt pieaugušajiem ik pēc desmit gadiem valsts kompensē vakcīnas pret difteriju un stingumkrampjiem.
2. Potes, ko valsts apmaksā daļēji. Piemēram, bērniem vecumā no 6 līdz 23 mēnešiem pretgripas vakcināciju valsts kompensē pilnā apmērā, savukārt citām riska grupām – pusi. Riska grupā iekļautas grūtnieces, cilvēki vecumā no 65 gadiem, kā arī pacienti ar hroniskām plaušu un kardiovaskulārajām slimībām neatkarīgi no to cēloņa, ar hroniskām vielmaiņas, nieru slimībām, pacienti ar imūndeficītu vai tie, kas saņem imūnsupresīvu terapiju, jaunieši vecumā līdz 18 gadiem, kas ilgstoši saņem terapiju ar Ac. acetylsalicylicum (aspirīnu). Pārējiem pret gripu jāvakcinējas par savu naudu.
Pret ērču encefalītu vakcīna ir par maksu, izņemot bērnus, kuru dzīvesvieta deklarēta novados ar visaugstāko saslimstību. Vēl iespēja bez maksas potēties pret ērču encefalītu ir bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem visā Latvijas teritorijā. Daļēji (50% apmērā) valsts kompensē arī vakcīnas pret rotavīrusu infekciju bērniem.
3. Vakcīnas, ko apmaksā darba devējs. Tāda, piemēram, ir vakcinācija pret B hepatītu ārstniecības iestāžu darbiniekiem, kuriem ir inficēšanās risks.
4. Pārējās vakcīnas par maksu, piemēram, tiem, kas dodas ceļojumā.
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību analīzes un profilakses departamenta direktora Jurija Perevoščikova teiktā, tuvākajā laikā plānots ieviest nelielas pārmaiņas vakcinācijas kalendārā: no 2015. gada 1. janvāra uzsākt vakcināciju pret rotavīrusu infekciju divus mēnešus veciem bērniem, bet no 2017. gada 1. janvāra veikt revakcināciju (otro poti) pret vējbakām septiņgadīgajiem. Šīs potes apmaksās no valsts budžeta līdzekļiem un iekļaus vakcinācijas kalendārā.
Veselības ministrija savukārt akcentē: ja plānveida veselības aprūpe tiks sasaistīta ar nodokļu samaksu, vakcinācijas kārtībai nebūtu jāpasliktinās.
Labāk vairāk vakcinēto
“Vakcinēti cilvēki ir pasargāti pret saslimšanu ar konkrēto slimību, un tā neizplatās,” skaidro Jurijs Perevoščikovs. “Pirmkārt, neslimo tie, kuri saņēmuši poti. Otrkārt, ja nevakcinēto cilvēku skaits salīdzinājumā ar vakcinētajiem ir neliels, darbojas kolektīvās imunitātes fenomens – neslimo un neinficējas arī nevakcinētie.
Infekcijas izplatās kā ķēde: viens cilvēks inficē otru, otrs – trešo. Ja vienam vai vairākiem ķēdes posmiem ir kaut kādi šķēršļi – šajā gadījumā tā ir vakcinācija –, cilvēks ir pasargāts, pat ja bijis saskarē ar slimnieku. Pašam ir imunitāte, un viņš neslimo. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks ir ķēdes pēdējais posms – slimību tālāk nenodos.
Ņemot vērā, ka neviena vakcīna, tāpat kā neviens cits medikaments, nav simtprocentīgi iedarbīga, dažiem procentiem vakcinēto imunitāte pret noteikto slimību neizveidojas. Tomēr šie cilvēki ir pasargāti no saslimšanas tik un tā, jo kaite neizplatās tik aktīvi un plaši kā pirms vakcinācijas uzsākšanas.
Vienmēr būs cilvēki, kuri nevakcinējas, jo atsevišķas kontrindikācijas liek no potes izvairīties. Piemēram, ja bērnam ārstē vēzi vai ja kāds saņem terapiju pret HIV infekciju, šiem cilvēkiem imunitāte ir īpaši novājināta un tā sauktā dzīvā vakcīna var izraisīt smagus sarežģījumus, tāpēc šādus pacientus nedrīkst pakļaut riskam. Tomēr bērnu no saslimšanas ar masalām pasargā kolektīvā imunitāte – slimība neizplatās.”
Vakcinējoties pasaulē pirmā izskaustā slimība bija bakas. Pret to vairs nav jāpotējas. Arī poliomielīts Latvijā jau vairākus gadus izzudis potēšanās dēļ, bet, kamēr šī bīstamā slimība pasaulē tomēr vēl klejo, vakcinēšanos nedrīkst pārtraukt.
Bērnu vakcinācija Latvijā patlaban ir pietiekami augsta, lai novērstu tādas infekcijas slimības kā difterija, poliomielīts, garais klepus. Tomēr pret atsevišķām slimībām šī šķēršļa pakāpe nav pietiekami augsta, piemēram, tāda ir vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu infekciju, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, kā arī vakcinācija pret pneimokoku infekciju un vējbakām. Līdz ar to nevakcinētie nav pasargāti no šīm kaitēm, turklāt ik gadu to kļūst arvien vairāk.
Mūsdienu pasaulē infekcijas slimību izraisītāji izplatās tālu, un valstu robežas tiem nav šķērslis. Tas palielina risku nākotnē sastapties ar šo slimību uzliesmojumiem vai nelielām epidēmijām nevakcinēto personu vidū, uzsver Jurijs Perevoščikovs. Kaut gan šie uzliesmojumi un epidēmijas nemēdz būt tik lielas kā tad, kad vakcinācijas nebija, tie tomēr var būt ļoti bīstami.
Iepriecinoši fakti
Imunizācijas dēļ saslimstība ar tā sauktajām vakcīnregulējamām slimībām Latvijā samazinājusies vairāk nekā 250 reižu jeb par 99,6%.
Vakcinējoties katru gadu mūsu valstī tiek novērsts vairāk nekā 30 000 infekcijas slimību gadījumu un 100 šo slimību izraisītu nāves gadījumu.
Ja vakcinēto būs mazāk
Netrūkst vecāku, kuri atsakās vakcinēt savus bērnus, un arī daudzi pieaugušie nevēlas potēties, uzskatot, ka var būt negatīvas sekas. Ja šī tendence vērsīsies plašumā, var tikt sasniegts nevakcinētu (nepasargātu) personu kritiskais līmenis. Tas nozīmē, ka arvien iespējamāks kļūtu infekciju uzliesmojumu un pat epidēmijas risks. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes ārsti izskaidrotu potēšanas nozīmību. Ja vecāki tomēr nepiekrīt, jāparaksta atteikšanās no bērna vakcinācijas.
“Mūsu centra veiktie pētījumi atklāj, ka ir trīs nevakcinēto bērnu kategorijas. Viena grupa ir tie, kuriem ir kontrindikācijas vai nepareizi noteiktas kontrindikācijas,” skaidro Jurijs Perevoščikovs. “Otra grupa – bērni, kuri dzīvo sociāli nelabvēlīgās ģimenēs. Trešajai grupai pieskaitāmi bērni, kuru vecākiem izveidojies miglains priekšstats par vakcinācijas nepietiekamo drošību. Daļa pieaugušo uzskata, ka bērnu pasargāt nav nepieciešams, jo nekas nedraud – apkārt nekādu saslimšanu nemana. Tiesa, vairākas slimības mēs vairs neuzskaitām vai reģistrējam ļoti niecīgu saslimušo skaitu, salīdzinot ar datiem pirms vakcinācijas uzsākšanas. Taču ir arī citi iemesli. Eiropā daudzi bērnus nevakcinē apzināti. Šie cilvēki runā par zaļo dzīvesveidu, par reliģiskiem un filozofiskiem apsvērumiem. Tomēr galvenais iemesls, kālab vecāki atsakās vakcinēt savas atvases, ir dezinformācija, ka potes ir bīstamas un nedrošas. Un tas jau ir pagalam pārspīlēti.”
