Vakariņas ar psihoterapeitu. Viesturs Rudzītis par vīriešu bailēm, sieviešu ķērcienu un laulības uzdevumu 5
Viņš kaitina, tracina, sajūsmina. Vieni gatavi viņu nolīdzināt ar zemi, citi – celt uz pjedestāla. Ne vienmēr esmu ar viņu vienisprātis, bet vienmēr ar interesi viņā ieklausos. Psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Mūsu saruna par sievišķību, vīrišķību un to, kā ejams ceļš no vientulības uz laimi.
Sākšu ar nelielu atkāpi. Esmu uzaugusi patriarhālā ģimenē – ar vīrišķīgu tēvu un sievišķīgu māmiņu, kas mīlēja viens otru un mani. Ar gudru, harismātisku un visādā ziņā stipru vectēvu un smalku, skaistu un savā ziņā arī stipru vecmāmiņu.
Jo, kad viņas vīrs, politieslodzītais, tika pārvests no Butirku cietuma uz lēģeri Ivanovas apgabalā, šī trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, izcīnīja atļauju mitināties iekš “poseļeņije” – ciematā blakus lēģerim. Būt kopā ar vīru ne vien priekos, bet arī pārbaudījumu brīžos viņai šķita tikpat dabiski kā elpot.
Un nu jau kuro gadu kreisie liberāļi mēģina man un pasaulei iestāstīt, ka patriarhāts – tas esot slikti, tā esot vīriešu kundzība pār sievietēm un pat vēl ļaunāk – patriarhāts esot izvarotāju kultūra.
Tirāniskais patriarhāts – šis formulējums tagad ir kreiso liberāļu un radikālo feministu jājamzirdziņš. Kāpēc postmodernisti tik dedzīgi cīnās pret vīrišķību?
Objektīvā vai, pareizāk sakot, traumatiskā puse ir 20. gadsimta vēsture ar diviem pasaules kariem un to, ka tas bija diktatoru gadsimts. Šāda veida patriarhāts tik tiešām ir negatīvs.
Taču šī vēstures mācība tiek paspilgtināta un absolutizēta, pasludinot, ka patriarhāts ir slikts pats par sevi. Saskaņā ar viņu teoriju patriarhāts ir vienīgā lieta pasaulē, kas ir slikta pēc būtības. Visas pārējās lietas var būt gan labas, gan sliktas, bet patriarhāts – tikai un vienīgi slikts.
Protams, tā ir viltīga spekulācija. Kārlis Markss atklāja upura lomas izdevīgumu.
Tā paver plašas manipulāciju iespējas: ja esmu upuris, tātad kāds ir vainīgs, kādam par to jātaisnojas un jāsamaksā.
Uz upura lomas pamata tika būvēta proletariāta diktatūra un sociālisms. Pēc tās pašas shēmas darbojas radikālais feminisms un kreisais liberālisms. Sievietes tiek izmantotas, lai sakautu vīriešus.
Bet cilvēces vēsture taču ir liecība vīriešu un sieviešu sadarbībai, jo tikai tā cilvēce ir spējusi izdzīvot un pastāvēt!
Vēsturē ir bijis gan briesmīgais, gan skaistais. Protams, visam pamatā ir sadarbība. Taču ir bijis arī tā, ka vīrieši ir iznīcinājuši sievietes un sievietes ir iznīcinājušas vīriešus.
Un joprojām tā notiek. Bet tas motivē šo lietu sakārtot, nevis noliegt vai vēl vairāk padziļināt.
Diemžēl kreiso pūliņi nav bijuši veltīgi. Jautājums, ko sievietes visbiežāk uzdodot psihoterapeitiem Amerikā, Vācijā, Zviedrijā un arī Latvijā: kur tad ir tie jūsu vīrieši? Jā, kur tad viņi ir? Vai, vienkāršāk sakot, kādi, tavuprāt, ir galvenie vīriešu degradācijas iemesli?
Runāt par vīrieša degradāciju vai attīstību ir ārkārtīgi grūti. Vīrietim ļoti svarīgi ir spēt nepalikt kopā ar māti.
Ir jābūt spēcīgai emocionālai svirai vai degvielai, kas pusaudža gados puiku dzen prom no mātes un kas māti rauj nost no puikas.
Divi piemēri. Mēs redzam sievieti, kas baro ar krūti zīdainīti. Mēs izjūtam prieku un aizkustinājumu, gandrīz kā svētbildi uzlūkojot. Cik tas ir skaisti – māte un mazais dēls! Un tagad iedomāsimies to pašu skatu, tikai puikam nu jau ir četrpadsmit. Ko mēs izjūtam?
Skumjas un nožēlu. Bet – tā, protams, ir hiperbola, ar ko tu gribi atklāt šādu sieviešu tuvredzību.
Vai esi redzējusi, kā kucīte kož kucēniem? Kucēns jau paaudzies, bet lien pie pupa, un kucīte viņam uzrūc un kož. Tam ir bioloģisks pamats.
Tāpēc es teiktu tā: ja tas četrpadsmitgadīgais puika joprojām ir mammai pie krūts, mēs visi – mamma, puika un skatītāji – izjūtam riebumu un šausmas
Jā, es tīšām saasinu, jo tās ir ļoti stipras emocijas, kas puikam liek laisties prom. Šīs emocijas liek viņam izšauties kā bultai prom pasaulē. Un, jo stiprākas ir emocijas, jo tālāk viņš aizlido.
Bet kur tajā brīdī ir tēvs? Ja māte četrpadsmitgadīgu dēlu nelaiž vaļā, vai tas neliecina par problēmām attiecībās ar bērna tēvu?
Labs jautājums. Pirmajā dzīves gadā puikam tēva nevajag. Tēvs ir vajadzīgs tikai kā atbalsta sistēma mātei. Māte dod drošības sajūtu bērnam, tēvs dod drošības sajūtu mātei.
Septiņu gadu vecumā notiek sardzes maiņa, tad puikam tēva vajag vairāk nekā mātes.
Četrpadsmit gadu vecumā puikam mātes vispār nevajag – ne emocionāli, ne no praktiskā viedokļa.
Ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka viņš nav aizšauts prom pasaulē. Tam var būt vairāki iemesli, viens no kuriem – tēva trūkums.
Tēva loma ģimenē ir svarīgs jautājums, tomēr es gribētu vēl precizēt par riebumu un šausmām. Reiz mēs ar tevi par to jau saecējāmies. Uz tavu apgalvojumu, ka vīrietim esot riebumā jānovēršas no mātes, es atbildēju ar diviem citātiem: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu” un “Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev ir devis.” Ar to es tev maigi norādīju, ka Dievs, kas māca riebumā novērsties no grēka, nekad nav mācījis novērsties no cilvēka, vēl jo vairāk – no savas mātes.
Jā, bet, – lai pamestu tēvu un māti, ir vajadzīga spēcīga emocionāla degviela.
Šausmas un riebums ir ne tikai spēcīgas, bet arī ļoti nepatīkamas emocijas. Un vai tad vecāku galvenais uzdevums nav iemācīt bērnam patstāvību?
Tu runā apzinātā līmenī. Bet šīs lietas ir bioloģiskas.
Ja tās ir bioloģiskas, tad kāpēc kucīte kož savam kucēnam, bet sieviete savējo spiež pie krūts? Varbūt sievietei ir nojukusi bioloģiskā reakcija? Bet apziņa nav atmodināta.
Tā varētu būt. Un nojūk šī reakcija bieži vien tāpēc, ka tad, kad sieviete paliek stāvoklī un sāk veidot attiecības ar vēl nedzimušo bērnu, šo bērnu viņa vērtē kā savu labāko daļu, kamēr pārējais ķermenis kļūst it kā nesvarīgs.
Kad bērns piedzimst, māte saka: mēs paēdām, mēs pakakājām, mēs pagulējām. Un mātei nav vairs svarīgi, kāda viņai ir frizūra un kāds ir viņas augums, jo tagad svarīgākais ir bērns.
Fokusēšanās uz bērnu kā mātes labāko daļu bērnam ir ļoti vajadzīga viņa dzīves pirmajā gadā. Tā ir milzīga pašaizliedzība, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Daba to tā ir iekārtojusi. Mātes pašas it kā vairs nav, māte ir nulle, bet bērns ir viss. Kad bērns sāk staigāt, šajā idillē būtu jāienāk tēvam un jāpasaka: mīļā, tu man patīc, tu esi skaista, tu gan esi nedaudz aplaidusies, bet tas ir saprotams.
Lai tas bērns tur staigā! Tagad tev ir pienācis laiks atgūt formu un atgriezties pašai savā dzīvē!
Ja māte to nedzird vai nesaprot, viņa saka: nē, nē, es mazulītim vēl esmu vajadzīga! Un tad viss aiziet pa pieskari.
Protams, ir izņēmumi, taču vairumā gadījumu māte neatgriežas pie sevis un pie sava vīrieša, jo nespēj un negrib aiziet no bērna, kas joprojām ir viņas brīnišķīgākā daļa, kurā tēvs netiek iekļauts. Un tēvs pats tajā nespēj ielauzties.
Jo?
Jo viņš ir audzis bez tēva, bet viņa vectēvs ir kritis karā. Vai arī viņa tēvs nav spējis ielauzties. Tur ir vairāku paaudžu attieksmes un sakarības.
Turklāt vēl valda ideoloģija, ka būt mātei – tas ir skaisti, māte taču ir galvenā. Līdz mēs nonākam situācijā, kad bērnam ir septiņi gadi un tēvam būtu jāpārņem sardze, jāņem dēls savā paspārnē, taču astoņdesmit procentos gadījumu tas tā nenotiek.
Tas ir šokējoši liels procents. Tēvs negaida savu dēlu. Varbūt tāpēc, ka jūtas pastumts malā un ir apvainojies uz abiem – gan sievu, gan dēlu, kas, protams, ir bērnišķīgi, bet tāda ir realitāte.
Tāpēc ļoti bieži mēs atjēdzamies, ka vēl četrpadsmit gadu vecumā, kad dēlam mātes vairs nevajadzētu, viņa joprojām ir svarīgāka par tēvu. Kā dēls var tikt izšauts, ja būtībā ir radināts pie tā, ka bijis jāpacieš šausmas un riebums, lai kā tev šie vārdi nepatiktu.
Vai Latvijas skolu sistēma ir izveidota tā, lai tiktu ņemtas vērā ne tikai meiteņu, bet arī zēnu vajadzības? Jaunākais dēls bija sašutis, ka starpbrīžos viņiem neļāva spēlēt futbolu, bet darbmācības stundās visiem bija jāmācās izšūt un tamborēt. Vai tas tādēļ, ka mācību darbu organizē sievietes, pielāgojot to meiteņu temperamentam un mācīšanās stilam?
Arī šodien feisbukā kāds tēvs neizpratnē jautā, kāpēc viņa dēlam jāmācās tamborēt. Skolu sistēma ir galīgi sačakarēta. Brāļu Kaudzīšu laikā skolā gāja tikai puikas, turpat klasē visi gulēja, piektdien devās mājās.
Un tad brāļi Kaudzītes kā lielu progresu ieviesa privātstundas meitenēm, atsevišķu klasi, kur pieņēma tikai meitenes.
Kas varbūt nav nemaz slikti!
It nemaz nav slikti! Tam tā ir jābūt, jo septiņu gadu vecumā meitenes ir garākas, stiprākas un gudrākas, viņas ātrāk skrien, viņām ir attīstītāks intelekts.
Bioloģiskie pulksteņi meitenēm un zēniem tikšķ atšķirīgi.
Četrpadsmitgadīga meitene jau var dzemdēt, tādēļ viņai viss jāpagūst pēc iespējas ātrāk.
Bet puika, ja netiks nogalināts karā un nebūs sev sabeidzis veselību, var kļūt par tēvu arī 80 gados. Tāpēc arī dzīves scenāriji zēniem un meitenēm veidojas atšķirīgi.
Pēc 13 vai 14 gadiem, kad meitenēm iestājas pubertāte, vairums mitējas abstrakti domāt, taču spēj domāt tēlaini, turklāt meitenēm ir attīstīta pilnīgi cita jušana.
Bet puikām eksaktā domāšana saasinās tieši šajā vecumā. Apskaties, kas pārstāv Latviju Eiropas un pasaules olimpiādēs fizikā, ķīmijā, bioloģijā un informātikā! Tur ir tikai puikas.
Un tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir. Slikti būtu, ja kāds pieprasītu iekļaut komandā arī meitenes, lai nepieļautu dzimumu diskrimināciju.
Tieši tā! Lai gan daudz kur citur šis kvotu princips tiek pieprasīts. Un vēl visādas citādas muļķības.
Parunāsim vēl par sievietēm! Un par to, ka bērni nav mūsu īpašums, taču tas, kā dzīvojam mēs, var kļūt par mūsu bērnu īpašumu. Ja māte pateiks meitai, ka mīlestības nav un visi vīrieši ir vaislīgi ērzeļi, kas to vien grib kā iesēt sēklu un pazust, vai arī ka visi vīrieši ir neizlēmīgi muļķi, kurus vajag stumt, bikstīt un izrīkot, proti, mērķtiecīgi dresēt, šī vēsts tiks nodota no paaudzes paaudzē, un šīs dzimtas sievietes tik tiešām savā dzīves ceļā arvien sastaps tikai un vienīgi tādus vīriešus, kas apstiprinās ciltsmātes teikto, – citus viņas vienkārši neredzēs.
Viņai tas pat nav jāsaka. Māte vai vecmāmiņa ieprogrammē nākamo sievieti ar savu paraugu un savām attieksmēm. Un sievietei ir neiedomājami grūti par sevi domāt kā par šausmīgu un riebīgu. Redzi, tevī arī ir pretestība, kad lietoju šos vārdus.
Bet vai nav tā, ka trūkumi un vājās puses ir jāapzinās, jānosauc vārdā un tad jāsaprot – ko ar to visu darīt? Nevis jāšausminās: ak, es riebīgā!
Tā ir vēlamība.
Paga, paga! Vai tad tas nav ceļš no ilūzijām uz realitāti? Un reizē arī galvenais dzīves uzdevums. Zini, es sapratu! Ja cilvēks identificē sevi ar savu dzīvniecisko dabu, ar instinktiem, tur tiešām var un vajag šausmās un riebumā nodrebēt. Bet, ja tu identificē sevi ar savu dievišķo daļu, tu riebumā novērsies, cik nu spēj, no visa, kas tevi attālina no tā, pēc kura līdzības esi radīts! Bet labi. Mums abiem ir tiesības uz savu viedokli. Turpini, lūdzu, par riebumu – kā tu to saproti.
Tīri praktiski daudz ko mēs varam iemācīties, ja redzam ģimenes, kur mātes vienas audzina dēlus. Puika pārņem neesošā tēva funkciju, kļūst par mātes mazo vīru, sāk māti aizsargāt.
Bet viņam nav tam nepieciešamo resursu. Turklāt arī enerģiju līmenis pārāk atšķirīgs. Un tad puika, aizsargājot māti un redzot viņu nelaimīgu – finansiālu, seksuālu vai emocionālu iemeslu dēļ –, arī pats sāk justies nelaimīgs un vainīgs. Un mazvērtīgs. Jo viņš ir slikti aizsargājis.
Viņš nevar māti nodrošināt. Lai kā viņš censtos, māte laimīgāka nekļūst. Un tas neļauj viņam sacelties un aizšauties prom. Un tad ar katru gadu viņā pieaug šausmas un riebums.
Te kā piemērs varētu būt “Dullā Daukas” interpretācija. Tēvs aiziet jūrā un neatgriežas, māte paliek ar dēlu un meitiņu.
Sudrabu Edžum ir brīnišķīgs teikums: “Kažoku plati vaļā un cepuri labi pakausī Dauka soļoja mātei līdzās liela cilvēka soļiem, nebēdādams, ka mantojums no tēva tam svarīgi vien nospieda plecus.”
Tēva mētelis puikam ir par lielu un par smagu.
Skolā Daukam māca, ka Zeme ir apaļa, un viņš apņemas to izpētīt. Viņš zina arī to, ka ledus var ielūzt. Un tomēr viņš aiziet. Kāpēc?
Jo viņš redz Skudras Kaču kailu jūrā mazgājamies. Te ir tās šausmas un riebums.
Andris Dzenītis par to ir sakomponējis operu, kam Kārlis Vērdiņš uzrakstīja libretu. Tas bija ļoti veiksmīgi, ka tieši Vērdiņš.
Pirms ģenerālmēģinājuma, uz ko bija uzaicināta kaut kāda publika, arī es, Vērdiņš, kam bija jādodas uz radio, ārā ejot, iesaucās: “Atcerieties par kailo Skudras Kaču! Te ir tā patiesība, te ir tā lielā patiesība!” Tāpēc Vērdiņam tur ir rindas: “Glābiet, glābiet no melnajiem caurumiem! Es iešu uz augstām skolām kauties ar tiem! Es lūgšu Dievam, lai iesviež tos jūras dzelmē!”
Gejiem šajā ziņā ir vieglāk. Saskaņā ar vienu no teorijām geji labāk apzinās šo riebuma sajūtu. Un neielaižas nekādos kompromisos.
Bet, ja tu esi heteroseksuāls, tev jāspēj izturēt. Te ir ļoti svarīgi saprast, ko puikam nozīmē no apakšas skatīties uz sievieti. Tur ir tās stiprās jūtas, kas liek izšauties prom.
Ja vīrietis un sieviete ir apmēram viena vecuma, šī sajūta nav tik izteikta, lai gan katras sievietes ķermenī ir tādi paši simboli, kādi ir mātei. Tie mūs uzrunā un ieslēdz alerģiskās ķēdes.
Un šīs alerģiskās ķēdes – tās ir bailes no sievietes. Vīrieša bailes no sievietes, par ko vīrietim ir ļoti grūti runāt.
Tu saki – bailes. Bet dzīvnieku pasaulē tēviņam baiļu reakcija nav savienojama ar seksualitāti. Ja tēviņš baidās no partneres, viņa seksualitāte tiek apspiesta. Savukārt mātītei instinktu kombinācija ir pavisam citāda: mātītei agresivitāte nav savienojama ar seksualitāti. Kā tas ir cilvēkiem?
Cilvēkiem ir tieši tāpat. Tas ir ļoti biežs konsultāciju temats.
Atnāk vīrs un sieva, abi gadus 35 veci, abi strādā, ģimenei vidēji ienākumi, bērni mācās skolā, visi dzīvo divistabu vai trīsistabu dzīvoklī, vīrs katru vakaru nāk mājās, sestdienas un svētdienas pavada kopā ar ģimeni, bet sekss viņiem ir reizi gadā vai nemaz.
Tā notiek, ja vīrieti un sievieti sabīda pārāk tuvu kopā. Vīrietis ieraujas sevī, viņš vairs nespēj apmierināt sievieti, nav gatavs erekcijai. Un, ja vēl viņš ir audzis bez tēva, tikai ar māti, tad viņš vēl vairāk ir aizlauzts. Diemžēl šādas situācijas ir ļoti izplatītas.
Bet, ja mēs tagad izietu uz ielas un pajautātu nejauši izvēlētiem 10 garāmgājējiem vīriešiem, vai viņiem ir bail no sievietes, deviņi painteresētos, vai gadījumā mēs neesam jukuši.
Un, ja mēs 10 sievietēm pajautātu, vai kāda ir sajutusi, ka vīrieši no viņas baidās, visas kā viena izbrīnā ieplestu acis: kā no manis var baidīties, es taču tāda maza un trausla!
Ko nozīmē vīriešu pieklājība? Vai vīrieša nespēja neizmaksāt? Tās ir bailes. Es arī tev šodien nespēšu neizmaksāt. Ja bailes ir mazas, vīrietis ir pieklājīgs. (Smejas.)
Es nejautāšu, vai tev ir bail būt nesaprastam vai atraidītam. Galvenais, ka šajā brīdī mans vīrs un tava sieva var atviegloti nopūsties – viņu teritorija nav apdraudēta.
(Smejas.)
Karojošais feminisms apgalvo, ka cīnās par sieviešu tiesībām, taču patiesībā tas nevis ceļ sievišķības autoritāti, bet gan grauj vīrišķības autoritāti. Vai zaudētāji no tā nav gan vīrieši, gan arī sievietes?
Protams! Ja palasām feminisma literatūru, teorētiski tas cīnās pret autoritāru tēvu, kas nospiež jebkuru iniciatīvu ģimenē, tāpēc nav vajadzīgs ne ģimenei, ne sabiedrībai.
Bet praksē notiek cīņa pret vīriešiem kā tādiem. Cīņa pret vīrišķību. Nevis pret vardarbīgām vai autoritārām vīrieša izpausmēm, bet pret vīriešiem kā tādiem.
Endokrinologs, medicīnas doktors, profesors, akadēmiķis Valdis Pīrāgs uz manu jautājumu, vai vīrietis pēc definīcijas ir vardarbības avots, bet sieviete – upuris, atbildēja ar kategorisku “nē”. Tieksmi uz vardarbību nenosaka dzimums. Ir vardarbīgas sievietes un ir vardarbīgi vīrieši, iespējamas izpausmju nianses, kas vairāk raksturīgas vienam vai otram dzimumam.
Te ir jāsaprot, ka ir fiziska un ir emocionāla vardarbība. Kas ir emocionāla vardarbība, neviens īsti nav definējis. Emocionālu vardarbību katrs var interpretēt, kā grib.
Un te mums atkal ir jārunā par bailēm. Ja vīrietis izjūt nelielas bailes, viņš ir pieklājīgs, gādīgs un hiperseksuāls.
Ja bailes pieaug, sākas erektīlā disfunkcija. Ja bailes pieaug vēl vairāk, atraisās dusmas un niknums kā aizsargmehānismi. Un tad vīrietis var kļūt vardarbīgs.
Kas tās par bailēm?
Tās ir bailes no sievietes, kas viņam ir pārāk tuvu. Nevis objektīvi, bet subjektīvi pārāk tuvu.
Sievietei ir savi ģenētiski ieprogrammēti aizsargmehānismi.
Vienu no tiem es saucu par ķērcienu. Vīrietim no tā asinis sastingst dzīslās. Pagātnē tas tika izmantots, lai atvairītu laupītājus un izvarotājus. Ja desmit sievietes reizē noķērksies, nekāda erekcija nebūs iespējama.
Un tagad iedomājies, ka sieva tādā ķērcienā uzbrēc vīram: kad tu iznesīsi miskasti?!
Vīram atliek divas iespējas. Pirmā – pieiet pie ledusskapja, izņemt aliņu un tad apsēsties pie televizora, kur izveidot savu virtuālo telpu, kurā neviens nevar ielauzties.
Otra iespēja – vardarbība. Viss atkarīgs no šā vīrieša līdzsvarotības.
Saprotu, ka miskastes iznešana šajā gadījumā ir alegorija. Drazu ikvienam pārim ir gana daudz, un atbrīvošanās no tām ir abu kopīgs darbs. Turklāt te runa ir vēl arī par neadekvātu ķērciena lietojumu.
Tieši tā! Par to jau šis stāsts!
Tātad daļa vīriešu neieredz sievietes, jo visu laiku ir atradušies viņu pakļautībā un vienmēr baidījušies no tām, kaut arī to nav atzinuši. Savukārt daļa sieviešu neieredz vīriešus tāpēc, ka nejūt viņos vīrišķību un nespēj blakus viņiem – iebaidītiem un saniknotiem – justies kā sievietes. Vai pareizi esmu tevi sapratusi?
Tā varētu teikt. Un ir vēl kāda svarīga lieta. Kad vīrietis aiziet no mammas un sāk veidot pulciņus un grupas, viņš veido hierarhijas, kas simboliski attēlo tēva un dēla attiecības.
Taču realitāte ir daudz komplicētāka. Armija ir hierarhisks veidojums, kur hierarhija ir skaidri redzama.
Arī valsts ir hierarhisks veidojums, bet mēs nevaram salīdzināt Latvijas valsti tās hierarhiskajā sarežģītībā ar tādu hierarhisku sistēmu kā ASV Demokrātu partija ar tās vēlmi ietekmēt visu pasauli.
Konkrēts piemērs: Latvijā tiek dibināts Sorosa fonds, visi priecīgi, Visvaldis Lācis kā Sorosa fonda valdes loceklis brauc uz kaut kādu sapulci ārpus Latvijas.
Tur pie viņa pienāk pats Soross: man teica, ka jūs esat nacionālists, bet nacionālisms man ir tas pats, kas fašisms. Jūs nevarat būt mana fonda valdē. Lācis, protams, atkāpās.
Tā tas notiek. No vienas puses – demokrāti un mūsu sabiedrotie, no otras – konkurenti, kas sačakarē mūsu sievietes, paved tās – galvā.
Latviešu feministes ir velna līgavas. Viņas sapņo par nereālistiskām attiecībām, līdz paliek vecmeitās, mierinot sevi ar domu, ka vismaz saņem par to finansējumu.
Kas ir laulība?
Laulība ir vīrieša un sievietes savienība, kas tiek izveidota drošībai un pamatam. Pamatam, uz kura ar laiku viņi varētu izkopt tuvību, kas ietver gan seksu, gan rūpes, cieņu un izpratni.
Mīlestība laulībā ir nevis priekšnoteikums, bet uzdevums. Laulāto pienākums ir izveidot brīnišķīgas attiecības un iemācīties mīlēt.
Taču tam visam ir nepieciešama drošība un stabils pamats. Viss, ko mēs ieguldām laulībā, tur paliek. Pretstatā attiecībām. Ieguldījums attiecībās pazūd reizē ar attiecību izjukšanu.
Otrs laulības uzdevums ir bērni. Bērnam vajag tēvu un māti, tāpēc viņiem abiem jābūt kopā un jābūt kopā visu mūžu.
Tas nenozīmē, ka tad, kad bērnam ir 18, vajag šķirties. Jo būs taču vēl mazbērni un mazmazbērni. Ja pēkšņi uznāk grūtsirdība, es iedomājos par mazbērniem. Tas palīdz! Bet daudzi to nesaprot, jo prāti ir sačakarēti.
Mana laba draudzene, uzzinājusi, ka eju uz tikšanos ar tevi, sajūsmā iesaucās: ja sievietes saprastu, ko Rudzītis runā, Latvijā nebūtu nelaimīgu sieviešu! Man uzreiz gribējās piebilst, ka tad jau nebūtu arī nelaimīgu vīriešu, jo te taču darbojas savienoto trauku princips. Bet realitāte ir tāda, ka sievietes ir nosodījušas vīriešus, vīrieši ir nosodījuši sievietes, un rezultātā mēs piedzīvojam demogrāfisku krīzi. Bet cilvēks taču piedzimst, lai mīlētu un būtu mīlēts! Ko darīt? Kā ejams ceļš no vientulības uz laimi?
Tu atkal tā poētiski. Bet man prieks, ka tev ir gudras draudzenes. (Smejas.)
Klienti man ir iemācījuši skatīties dziļāk, saprast arhetipiskos musturus.
Meitene domā, ka viņa visu dara ar galvu, bet es redzu, kas aiz tā dziļumā stāv. Un viņai to izstāstu. Vai uzrakstu par to grāmatu.
Grāmatas man ir vairākas, cilvēki, kas izlasījuši, saka, ka palīdz, ir pateicīgi. Bet ir arī tādi, kas atver un nesaprot, par ko es tur runāju.
Ceļš uz laimi ir garš. Un sarežģīts.
Sievišķībā ir tikpat daudz telpas attīstībai un visu veidu izpausmēm kā vīrišķībā. Sievietes ir apskaužamas, dievināmas un briesmīgas. Visādas. Gluži tāpat kā vīrieši.
Bet šo divu savienība – tas, kā jau teicu, ir darbs. Darbs mūža garumā.
Un ir svarīgi saprast, ka ikvienā laulībā pastāv šķiršanās iespēja. Reizēm ir labi padomāt par attiecībām no šāda viedokļa: kas notiktu, ja mēs tagad šķirtos?
Kā tu pats savu laulības dzīvi esi sakārtojis? Zinu, ka tev ir trīs meitas, visas no vienas sievietes. Cik gadus jau esat kopā?
Decembrī palika 37.
Kā tev tas ir izdevies? Kā tava sieviete ir spējusi tevi tik ilgi izturēt?
Mums viss ir stingri nodalīts – gan teritorija, gan pienākumi. Sievas pārziņā ir māja, manā – viss, kas ārpus tās.
Piemēram, šovakar es vakariņoju ar tevi. Ja vīrs pa tumsu aiziet un tumsā pārrodas, nav laika strīdēties. Un māja mums ir pietiekami liela, lai mēs nebāztos viens otram virsū.
Cik dēlu ir tavām meitām?
Četri.
Un cik pavisam tev ir mazbērnu?
Septiņi ar divām pusītēm.
Kā tā?
Viena pusīte ir meitas vīra meitiņa no pirmās laulības. Otra pusīte ir vēl ceļā, gaidām piedzimstam jūnijā. Arī būšot meitenīte. Tad man būs četri mazdēli un piecas mazmeitas.
Kam tev bites? Medum vai terapijai?
Abiem. Bites tik skaisti skrien! Pats labākais ir nosēsties pie skrejas un vērot.
Bet medus arī ir labs. Pirmajā gadā es no trim saimēm ieguvu 300 kilogramu medus un vēl divas jaunas saimes klāt. Tāda turpināšanās, bioloģisks optimisms.
Sākumā nezināju, ko ar to medu darīt. Bet mazbērni ir tik čakli ēdāji, ka tagad nezinu, vai pietiks līdz jaunajam medum.
Vizītkarte
Viesturs Rudzītis
Ārsts ar trīsdesmit piecu un psihoterapeits ar divdesmit piecu gadu pieredzi, daudzu pētniecisku rakstu un vairāku grāmatu autors.
Precējies, triju meitu tēvs, astoņu mazbērnu vectēvs.
